Pārfrāzējot amerikāņu drāmas klasiķa Nikolasa Reja (šogad gan ar Kannām nesaistītā) filmas “Dumpinieks bez iemesla” nosaukumu, jāsaka, ka kinofestivāla programmā iekļauto darbu veidotāji ir dumpinieki ar iemeslu. Un iemeslu ir lērums, piemēram: valsts iekārta un sabiedriskās domas veselība.
Filmās paustais nemiers ar pašreizējo situāciju viennozīmīgi nav formalitāte vai virspusēji stilistiska izvēle, par ko pēc filmu noskatīšanās apcerīgi paprātuļot pie sārtvīna glāzes. Tā, piemēram, Kirila Serebreņņikova (48) filmas “Vasara” (“Ļeto”) pirmizrāde noritēja savādā gaisotnē.
Jauneklīgi atbruņojošo stāstu par rokmūzikas andergraundu PSRS un īpaši – grupu “Kino” un “Zoopark” mūziķiem, attiecīgi, Viktoru Coju un Maiku Naumenko – pavadīja skaidras atklāsmes par padomju laika un mūsdienu Krievijas varas līdzībām.
Rotaļīgais un vietumis sentimentālais stāsts 80. gadu sākuma mutuļojošo rokmūzikas aprindu bohēmu rāda kā nesaprotamu un neērtu svešķermeni nogurušajā un ar varu “normalizētajā” Padomju Savienības sabiedrībā. Tukšais režisora krēsls filmas preses konferencē no jauna norādīja uz to, ka Krievijas vara pret Serebreņņikovu ir tikpat nedraudzīga kā mietpilsoņi pret “Vasaras” māksliniekiem: režisors tika apcietināts filmas tapšanas gaitā, bet kinodarbu montēja, jau atrodoties mājas arestā.
Zīmīgi, ka festivāls mēģinājumos atvest Kirilu Serebreņņikovu uz filmas pirmizrādi Kannās bija iesaistījis pat Francijas Ārlietu ministriju, lūdzot tai adresēt lūgumu Krievijas prezidentam Vladimiram Putinam. Kā jau no iepriekšējām rindām tas nolasāms, mēģinājums, protams, neizdevās.
Savukārt romantisms un vēstījumi par mīlestības dažādajiem veidoliem caurauž divus estētiski krasi atšķirīgus darbus, kurus no pirmā acu uzmetiena šķiet neiespējami salīdzināt. Pirmais no tiem — franču režisora Kristofa Onorē (48) stāsts “Sorry Angel” par kāda rakstnieka un studenta attiecībām 1990. gadu Parīzē, HIV epidēmijas tumšākajā posmā.
Otrs — austriešu un ēģiptiešu izcelsmes režisora Abu Bakra Šavkī (33) veidotā filma “Yomeddine”, kas ir bērnišķīgi aizkustinošs “road movie” par kāda bāreņa un lepras slimnieka mēģinājumiem atrast pirms daudziem gadiem pazudušās ģimenes.
Filmas nosaukuma attāls tulkojums varētu nozīmēt ko līdzīgu Dieva tiesai pār cilvēku darbiem. Jāpiebilst, ka Abu Bakrs Šavkī ir viens no retajiem režisoriem, kuram ar savu pirmo filmu ir izdevies iekļūt Kannu kinfoestivāla konkursa programmā.
Savukārt abus darbus līdznostādot, var redzēt, ka šīs divas, tik attālās, pasaules piepilda līdzīgas alkas pēc mīlestības un bailes no vientulības. Uz programmā iekļauto filmu tematisko līdzību – lai arī autori pieder dažādām paaudzēm un kultūrām – intervijā norādīja arī festivāla direktors Tjerī Fremo.
Atgriežoties pie filmām, jābilst, ka Onorē darbs ir mūzikas, literatūras un (kā tas viņa darbos bieži redzams) franču jaunā viļņa kino atsaucēm, tāpat arī asa humora pilns darbs. Tas ir viens no vislabāk formulētajiem viņa karjerā; atcerieties, Onorē ir arī mūzikla “Mīlas dziesmas” un drāmas “Parīzē” autors. Savukārt “Yomeddine” ir maigs un optimistisks skatījums uz Ēģiptes sabiedrības autsaideriem.
Te, starp citu, arī vēl viena priekšrocība –
festivālā var notvert retas parādības, proti, palūkot, kāds kino top, piemēram, Tuvajos Austrumos, Āfrikā un Āzijā; šo reģionu filmas Eiropas kino iznomā nonāk ļoti maz.
Bez patosa – Kannu kinofestivāls parasti tiek pie labākajiem un saturīgākajiem šo tālāko reģionu darbiem, daļēji arī tālab, ka to vidū ir daudz kopprodukciju ar Franciju.
