Ideja māksliniekam vispirms radās, pētot dzimtās puses – Kaltenes un Rojas – arhīvus, meklējot unikālus vēsturiskus materiālus. Atklājums viņam bija arī dzejnieka Friča Gūtšmita dzejolis “Dzīve pie jūras”.
“Pētniecība ir kaut kas tāds, kas tev iedod atlēcienu daudz tālāk – tas ir līdzīgi kā ar kaķeni, jo tālāk mēs atvelkam, jo tālāk varam aizšaut,” teica Georgs Avetisjans. “Līdzīgi ir ar pētniecību un jebkuru radošo projektu – jo tu vairāk iedziļinies, jo vairāk lasi un pēti, jo vairāk vari radīt jaunas idejas.”
Maira Dudareva Latvijas Fotogrāfijas muzeja vadītāja pastāstīja, ka izstādē iekļautas gan intervijas ar cilvēkiem, gan daba, gan identitātes jautājums. Tēmu ir ārkārtīgi daudz, taču ne mirkli nešķiet, ka tas ir pārspīlēti vai banāli. “Manuprāt, šajā darbā ieguldīta liela mīlestība,” uzskata Dudareva.
Avetisjana dzīslās rit tēva armēņa asinis, mātes latvietes un krievietes enerģētika, bet viņš uzaudzis Latvijā, Kaltenē, un ir latvietis, kas skolojies Braitonā Lielbritānijā. Kaltene bija Georga tēva 80.gados uzietā vieta ar milzu vēlmi uzbūvēt savai ģimenei māju.
“Tas ir kā simbols arī armēņu zemei, jo Armēnija ir ļoti noklāta akmeņiem. Un kaut kādā ziņā varbūt tas ģenētiskais nostrādāja, ka viņu tā vieta uzrunāja, pateicoties akmeņiem. Kā akmeņi spēj ierakstīt cilvēces vēsturi daudz ilgākā griezumā,” teica Avetisjans.
Poētiskā fotogrāfiju vēsture sasaistē ar priekšmetiem, kuriem jau piemīt vēstures vērtība, vēsta par laiku, kura vairs nebūs. Tikai atmiņā paliks nospiedums. Tas ir arī signāls dialogam par modernizāciju un cilvēka spēju saglabāt identitāti un vērtības.
“Tā identitāte ir kaut vai zvejniecība vai notikumi, kas Kaltenē risinājušies, [tas, kas] paliek cilvēku atmiņās. Un kas tagad notiek? Daudzus īpašumus izpērk un ienāk ārzemnieki vai no pilsētām, kas varbūt neizprot to identitāti, to vietu tik stipri,” uzskata Avetisjans.
Avetisjana izstāde “Dzimtene” aplūkojama Latvijas Fotogrāfijas muzejā.
