"Manuprāt, bērnība ir pats svarīgākais mūža periods. Es bērnību uztveru kā tādu nebeidzamu impulsu atomstaciju, kas spēj jebkurā procesā sniegt jebkādu virzību vai atbildi,"
ir pārliecināts režisors Pauls Ķesteris, un arī iedvesmu jaunākajai īsfilmai viņš smēlis tieši no šīs viņa pieminētās nebeidzamās krātuves. "Tā iedvesma nāca no personiskās pieredzes. Tā bija man ļoti sāpīga atvadīšanās no bērnības mājām, kur dzīvoja mani vecvecāki un kur augu arī es. Un šī atvadīšanās no fiziskās telpas, kas būtībā sanāca arī tāda metafiziska telpa, pielādēta ar emocionālu atmiņu liecībām, izraisīja manī tādu strāvojumu, un man šķita, ka šis impulss ir filmas vērts."
Lai arī impulss bija ļoti personisks, filma "Pirmie soļi" nepavisam nav autobiogrāfiska. Tās stāsts ir fantāzijas auglis par māsas un brāļa attiecībām, kuri satiekas pie tikko nodegušas savas bērnības mājas gruvešiem. Atmiņu gūzma, dzīves uzslāņojumi traucē viņiem vienam otrā ieraudzīt vistuvāko cilvēku, līdz viņi tomēr atbrīvojas no šīs nastas.
"Tas, ko es esmu mēģinājis tur ielikt iekšā, noteikti ir kailā cilvēcība. Pāri materiālajam un pāri tam slogam, kas mums uz pleciem ir.
Iespējams, tas mūs ir veidojis tādus, kādi mēs esam, bet vienā brīdī no tā visa ir jāatbrīvojas un jāsaskata savā tuvākajā cilvēkā vienkārši cilvēks, nevis kaut kādu pagātnes asociāciju un pieredžu kopums. Jāsaskata, ka šis cilvēks ir tavs cilvēks un ka var nodegt māja, var notikt traģēdija, bet tie, kas mēs esam palikuši viens otram, – tas ir pats svarīgākais," atklāj režisors.
Vaicāts, vai filmas vajadzībām ir nodedzināta kāda māja, Ķesteris atbild: "Mēs ļoti ilgi meklējām kādu lokāciju, kur būtu lauku māja, kas ir tikko nodegusi. Beigu beigās mēs atradām tiešām nodegušu māju, bet kaut kas tur bija palicis, un tad mēs šajā sagruvušajā karkasā ienesām iekšā to, ko varētu uzskatīt par šo galveno varoņu pagātnes liecībām. Un šādā veidā mēģinājām kombinēt. Tātad māju speciāli nenodedzinājām, (to mēs atstāsim Tarkovskim), bet māja patiešām bija pa īstam nodegusi un mēs to padedzinājām vēl drusciņ."
Māsas un brāļa lomas atveido horeogrāfe Elīna Gediņa un aktieris Mārtiņš Meiers.
Filma ir bez vārdiem, melnbalta un uzņemta nevis digitāli, bet uz 16 milimetru kinolentes. Režisora redzējumā šāds formāts vislabāk spēj atklāt stāsta būtību, varoņu iekšējo spriedzi un izjūtas. Pie tam filmēšana uz kinolentes no komandas prasa daudz lielāku koncentrēšanos nekā digitālā kamera, un arī tas kino mākslā ir ļoti svarīgi.
Melnbalto estētiku par ļoti būtisku filmas aspektu uzskata kino kritiķe Ieva Augstkalna, jo tieši no tās izriet arī citi mākslinieciskie risinājumi filmā, piemēram, tas, ka filmas kadri reizēm līdzinās foto mirkļiem, kas ir stāstoši ar savu izteiksmīgo vizualitāti, un nevis kādiem vārdiskiem paskaidrojumiem:
"Šī filma iztiek bez dialogiem, kas arī ir ļoti būtisks aspekts un visai interesants, jo, izvairoties no dialoga slāņa, tiek dota telpa citam.
Šajā gadījumā tā ir jau minētā melnbaltā estētika, bet tas, ko šī melnbaltā estētika implicē filmā, ir aktierdarbs. Šī estētika ļauj pēkšņi uztvert aktiera mīmiku, plastiku citādāk un arī pašu attēlu, bet arī tajā brīdī, kad aktieriem nav teksta, viņu darbības kļūst par šo dialogu, un tas, ko viņi dara, sāk skatītāju daudz intensīvāk ietekmēt."
Komentējot aktieru izvēli, Ieva Augstkalna atzīst: "Ārkārtīgi interesanti tipāži. Šķiet, ka šis melnbaltais attēls tonāli un grafiski izceļ viņu interesanto ārieni, sejas pantus, ko, iespējams, krāsu filmā mēs palaižam garām, nenovērtējam."
Paula Ķestera jaunākā īsfilma ‘’Pirmie soļi’’ iekļauta Latvijas īsfilmu konkursa skatē līdzās vēl pieciem pašmāju režisoru darbiem, skate Rīgas Starptautiskais kino festivāla programmā iekļauta 19. oktobrī.
