Gerija Māršala filma "Jaukā sieviete" ("Pretty woman") uz ekrāniem nonāca pirms 30 gadiem – 1990. gada 23. martā. Filmas pamatā bija Dž. F. Lotona scenārijs ar nosaukumu "3000", kurš bija daudz depresīvāks un skumjāks nekā Māršala radītais galarezultāts. Lotona versijā prostitūta Viviana piekrīt atteikties no kokaīna, lai pavadītu nedēļu ar bagāto baņķieri Edvardu, kurš beigās viņu izmet atpakaļ uz ielas, uzmet viņai virsū 3000 dolārus un aizbrauc prom. Taču šāds sižets noteikti nepiedienētu filmai, kuru joprojām iespējams atrast labāko romantisko komēdiju sarakstos. Šis arī bija pirmais lielais projekts Dž. F. Lotonam, kurš pirms tam bija sarakstījis un arī režisējis tikai vienu filmu ar suģestējošo nosaukumu "Kanibālu sievietes Nāvīgajos Avokado džungļos".
Arī Džūlija Robertsa vēl nebija tik atpazīstama. Viņa 1989. gadā bija pabeigusi darbu Herberta Rosa filmā "Dzelzs magnolijas", kas viņai atnesa pirmo "Oskara" nomināciju par labāko otrā plāna aktrisi.
"Lūdzu, saki jā!"
Taču laikā, kad notika aktrišu atlase "Jaukajai sievietei", filma "Dzelzs magnolijas" vēl nebija iznākusi kinoteātros. Intervijā, ko filmas radošā komanda sniedza tās 25. jubilejā, Robertsa stāsta, ka viņa bija nonākusi dīvainā situācijā - aktrise bija apstiprināta galvenajā lomā, taču filmā "3000", bet kad scenārijs tika pārdots Disneja studijai, aktierproves tika sāktas no jauna.
Džūlija Robertsa tika apstiprināta Vivianas lomai tikai tad, kad no tās bija atteikušās tādas aktrises kā Mega Raiena, Mollija Ringvalde, Mišela Feifere, Kārena Alena un Daiena Leina.
Aktrise Derila Hanna, kura arī esot atteikusies no Vivianas lomas, par filmu izsakās skarbi: "Katru reizi, kad šo filmu redzu, man tā patīk arvien mazāk un mazāk. Viņi to pārdeva kā romantisku pasaku, lai arī patiesībā tas ir stāsts par prostitūtu, kura kļūst par lēdiju, jo viņu uztur bagāts un varens vīrietis. Es domāju, ka šī filma ir pazemojoša visām sievietēm."
Tai pašā laikā Mollija Ringvalde stāsta, ka neatceras, ka būtu īpaši atteikusies no lomas, lai arī lasīja pirmo scenārija versiju “3000”. Viņa saka:
"Scenārijs bija labs, bet man jāsaka, ka Džūlija Robertsa ir tā, kas uztaisa šo filmu. Tā bija viņas loma. Katrs aktieris cer uz lomu, kas viņam ļaus tā uzmirdzēt."
"Touchstone Pictures", kas darbojas Disneja kompānijas paspārnē, projektam piesaistīja režisoru Geriju Māršalu, kurš jau bija ieguvis atpazīstamību ar savām romantiskajām komēdijām un drāmām un kurš sevi uzskata par laimīgo beigu piekritēju. Tā kā Disneja studija vēlējās filmu pārveidot par pelnrušķītes stāstu, tad Māršals bija ideāls kandidāts. Režisors arī atceras, ka pirmais, kas viņu piesaistījis Robertsā, bijis viņas smaids. Nākamā lieta bijusi tūlītējā ķīmija starp Robertsu ar Ričardu Gīru.
Gerijs Māršals jau ilgstoši bija lencis Gīru, kurš no lomas atteicās vairākkārt, paziņojot, ka viņam tur nav, ko spēlēt, - tas esot tukšs uzvalks. Uzvalku varot uzvilkt arī kazai.
Tā nu Māršals nolēma Gīru iepazīstināt ar tolaik 22 gadus veco Džūliju Robertsu - režisors abus atstāja divatā. Pēc kāda brīža Gerijs Māršals zvanījis Gīram, lai noprasītu, kā tad sokas.
Tikmēr Robertsa uz līmlapiņas uzrakstījusi "Lūdzu, saki jā!".
Un tā radās viens no ikoniskākajiem ekrāna duetiem.
Kad 1990. gadā iznāca "Jaukā sieviete", tā kļuva par Disneja studijas visienesīgāko filmu tās 67 gadus ilgajā vēsturē.
Kad tika apkopotas 1990. gada pelnošākās filmas ASV, topa trijnieks bija "Spoks", "Viens pats mājās" un "Jaukā sieviete". Turklāt starptautiskajā tirgū filma nopelnīja 460 miljonus dolāru.
Un tieši Džūlija Robertsa bija tā, kura filmai nopelnīja vienīgo "Oskara" nomināciju – kategorijā ''Labākā aktrise''.
Filma “Jaukā sieviete” - lai arī joprojām viena no klasiskākajām Holivudas pasakām, kuru uzskata par kārtējo Džordža Bernarda Šova “Pigmaliona” atvasinājumu - tiek gan kritizēta, gan arī slavēta tieši feministiskā diskursa ietvaros. Ja uzsver stāsta līdzību ar stāstu par Pigmalionu, tad “Jaukā sieviete” savā būtībā ir filma par to, kā vecāks vīrietis ar statusu sev izveido vai pat izaudzina jaunāku ideālo sievieti. Turklāt, akcentējot patērētājsabiedrības un kapitālisma bonusus - ja tev ir nauda un vara, tu vari visu. Reičela Džonsone vietnē ''Bitchflicks'' raksta, ka "filma ir apsēsta ar lietām un iedrošina skatītājus dalīties šajā apsēstībā ar lietām. To skaitā ''Lotus'' mašīnām, privātām lidmašīnām un dārglietām. Protams, tā arī pārdod Losandželosu. Patiesībā visa filma lielu tiesu ir izvērsta "Apciemojiet Kaliforniju!" reklāma".
Filmas analīzes arī pievērš uzmanību tam, kā Gerija Māršala uzburtā pasaule ir radīta skaistiem cilvēkiem. Tāpēc, ka Viviana ir skaista, viņa ir pelnījusi "labāku dzīvi". Turklāt Ričarda Gīra varoņa sliktais advokāts Stakijs, kuru atveido Džeisons Aleksandrs, ir acīmredzami mazāk izskatīgs un arī īsāks nekā filmas galvenais varonis.
Gerija Māršala fantāzijā skaists nozīmē labs. Un ja vēl bagāts - vispār perfekti.
Tai pašā laikā citi filmas lasījumi norāda uz Vivianas varones patstāvību, kā arī slavē to, ka viņa ir tā, kura beigās uzstāda attiecību noteikumus, un Edvards ir gatavs tiem pakļauties. Vivianai ir savi mērķi un savas vēlmes, kas rodas neatkarīgi no Edvarda. Turklāt – kā norāda Bridžita Makkouna savā aizstāvības rakstā "Kāpēc "Jauko sievieti" vajadzētu uzskatīt par feministisku klasiku": "Romantiskas "laimīgās beigas" kalpo patriarhāliem mērķiem tikai tad, ja tās pasniedz kā balvu par sievietes pakļāvību un šķīstību. Ja tās kļūst tikai par individuālu sapni, ka katra prostitūta var sevi definēt un pati nospraust robežas, tad šo beigu piespiedu spēks sabrūk."
Lai arī kāds būtu skatījums uz kinolenti "Jaukā sieviete", tā ir filma, kuru joprojām citē, kuru skatās un kura uzsāka Džūlijas Robertsas apbrīnojami veiksmīgo karjeru.
Tikai ne Robertsa!
Desmit gadus pēc "Jaukās sievietes" - 2000. gada 17. martā - notika Stīvena Soderberga biogrāfiskās drāmas "Erina Brokoviča" pirmizrāde. Lai arī iepriekšējā desmitgadē Džūlijai Robertsai bija vairāku neveiksmīgu filmu sērija, 1997. gadā viņa atgriezās savā "Amerikas mīlulītes" ampluā ar trim finansiāliem hitiem, kas sekoja viens otram – romantiskajām komēdijām "Mana labākā drauga kāzas", "Notinghila" un "Bēgošā līgava". Par spīti tam, ka Robertsa jau bija divreiz nominēta "Oskara” balvai, viņu joprojām maldīgi mēdza pieskaitīt "viena ampluā aktrisēm", kurai vislabāk padodas tieši lomas romantiskās komēdijās.
Tāpēc nav brīnums, ka īstā advokātu firmas darbiniece Erina Brokoviča vēlējās, lai filmā viņu atveido Goldija Hona.
Brokoviča atceras sarunu ar savu priekšnieku - advokātu Edu Māsriju, kurš teicis: "Man vienalga, kura tā ir, kamēr vien tā nav Džūlija Robertsa. Viņai nav pupu un rupjas valodas, tā kā tas nedarbosies."
Taču beigu beigās loma tika tieši Džūlijai Robertsai un pati Brokoviča slavēja viņas aktierspēli. Turklāt arī Sūzannas Grāntas scenārijs esot 98-99% patiess.
Filma stāsta par vientuļo māti Erinu Brokoviču, kura sāk strādāt par klerku advokātu firmā un kļūst par vienu no virzītājspēkiem tiesas prāvā pret kompāniju ''Pacific Gas and Electric'', kuras nolaidības dēļ Hinklijas pilsētā Kalifornijā gruntsūdeņos nonāca indīgas vielas, kā rezultātā iedzīvotājiem sākās nopietnas veselības problēmas.
Lai arī Stīvena Soderberga filmu varētu pieskaitīt "tieslietu drāmu" kategorijai, lielākais filmas vilcējspēks ir tieši Džūlijas Robertsas aktierspēle, kurā apvienojas gan viņas komiskais, gan dramatiskais talants, ļaujot aktrisei iziet no ierasto lomu ampluā.
Erina Brokoviča kļuva par jauna veida "Amerikas mīlulīti" - tiešu, stūrgalvīgu un nepiekāpīgu sievieti, kura ir gatava cīnīties. Turklāt svarīgi piezīmēt, ka Sūzannas Grāntas scenārijā ir ietverta sava veida lomu maiņa - filmas romantiskajā līnijā Brokovičas partneris ir tas, kurš sēž mājās un pieskata bērnus, kamēr galvenā varone dodas glābt pasauli.
To, ka Džūlijas Robertsas aktierspēle savā ziņā pat pārspēj pašu filmu, pierāda tas, ka režisors Stīvens Soderbergs 2001. gadā tikai nominēts “Oskara” balvai kā gada režisors divreiz - par “Erinu Brokoviču” un “Satiksmi”. Un balvu viņš saņēma par otro filmu. Tai pašā laikā Robertsa ''kļuva par pirmo aktrisi, kura par vienu lomu ir saņēmusi ''Oskara'', SAG, BAFTA, ''Zelta globusa un Kritiķu izvēles balvas.
"Erina Brokoviča" iegājusi vēsturē ne tikai kā filma, par kuru Džūlija Robertsa saņēmusi savu vienīgo Oskara balvu - tā uzstādīja vēl nebijušu precedentu, kad Holivudā sieviete par galveno lomu saņēma 20 miljonus dolāru.
Tajā laikā šādu honorāru saņēma tikai tādi ''A'' klases aktieri kā Mels Gibsons, Toms Henkss, Toms Krūzs. Kad sākās sarunas par Robertsas piedalīšanos Soderberga "Erinā Brokovičā", "Universal Pictures" nebija ar mieru parakstīt līgumu par tādu honorāru.
Taču Robertsas aģente Eleina Goldsmita-Tomasa skaidri norādīja uz Holivudas dubultajiem standartiem šajā jautājumā. Džūlija Robertsa bija bijusi galvenajā lomā piecās filmās, kuru ieņēmumi pārsniedza 100 miljonus dolāru. Tai pašā laikā Leonardo di Kaprio vai Ādams Sendlers saņēma 20 miljonu dolāru honorārus, lai arī tikai viena filma ar viņu dalību bija nopelnījusi vairāk kā 100 miljonus. "Universal Pictures" piekāpās.
"Erina Brokoviča" bija 2000. gada 10. ienesīgākā filma, Ziemeļamerikas tirgū nopelnot 126 miljonus dolāru.
Apavi un saldējums
Bet pašas Džūlijas Robertsas stāsts sākās 1985. gadā, kad viņa tikai trīs dienas pēc sava izlaiduma devās uz Ņujorku ar tādu pašu sapni kā neskaitāmi citi – kļūt par aktrisi.
Robertsu "atklāja" uz ielas un saveda kopā ar Bobu Makgovanu, kas kļuva par viņas menedžeri. Paralēli viņa strādāja apavu un saldējuma veikalos.
Makgovans uzstāja, ka Robertsai ir jāatbrīvojas no sava izteiktā dienvidu štata akcenta un līdzīgi kā mūziklā "Mana skaistā lēdija" viņa to arī izdarīja ar runas skolotāja palīdzību. Tiesa, aktiermeistarības kursus Robertsa atmeta visai ātri. Aktrise stāsta, ka pamatā visu iemācījusies darba laikā: "Man tā ir instinktīva lieta. Es īsti nezinu, ko es daru, kamēr tas nav izdarīts."
Robertsas pirmais, lielais izrāviens bija "Dzelzs magnolijas", kurā viņa aizvietoja Megu Raienu, kura deva priekšroku filmai "Kad Harijs satika Salliju". Robertsa nāca uz provēm trīs reizes, un viņas ekrāna partnere Sallija Fīlda atceras, ka viņa parējo aktrišu vidū izcēlās: "Kaut kas viņā liek tev viņai just līdzi, vērot viņu. Un tas iet daudz tālāk par viņas izskatu. Šī loma neprasīja dižu skaistuli… kas izrādījās veiksme, jo neviens - tai skaitā Džūlija - man nepiekrita, kad teicu, ka viņa tāda ir.
Viņa uzauga kā neglītais pīlēns, nevis "jaukā sieviete", un tas priekšstats, ko mēs izveidojam par sevi pusaugu vecumā, vienmēr paliek."
Robertsai "Dzelzs magnoliju" filmēšanas laikā negāja viegli - viņai lika nomest svaru, izmainīt uzacu formu, balināt matus. Tai pašā laikā viņa bija vienīgā no filmas ansambļa, kura par savu lomu saņēma "Zelta globusu".
Un viņa spēlēja ar tādām zvaigznēm kā Sallija Fīlda, Šērlija Makleina, Derila Hanna un Dollija Pārtone. Meģinot izskaidrot Džūlijas Robertsas fenomenu, Holivudā viņu salīdzina ar Odriju Hepbērnu, Merilinu Monro un Natāliju Vudu.
"Tri-Star" studijas viceprezidents Ričards Fišofs par Robertsu saka tā: "Kad viņa smaida, ekrāns uzmirdz..."
Veicot īsu aptauju par Džūlijas Robertsas fenomenu vietnē ''Facebook'', Latvijas skatītāju, kino un teātra veidotāju vidū tika minētas gan aktrises sejas proporcijas, gan sirds atvērtība un naivums, gan piezemētā attieksme, kas liek viņas varonēm just līdzi. Spēja apvienot vienkāršu tēlu un ko netverami liktenīgu, spēja atbruņot skatītāju, kā arī aktieriskā daudzpusība. Vai arī seksīgā kleita no "Jaukās sievietes" plakāta. Kas nu kuram.
Taču ir skaidrs - lai vai kas Holivudu un skatītājus piesaistītu Džūlijā Robertsā, mēs varam cerēt no viņas sagaidīt vēl jaunas un pārsteidzošas lomas. Šobrīd aktrise ir iesaistīta tādos projektos kā filma "Little Bee" un seriāls "Gaslit", kas stāstīs par Votergeitas skandālu. Cerēsim, ka drīz gan mūsu ikdienas dzīve, gan Holivudas mašinērija atgriezīsies ierastajās sliedēs, lai mums būtu, ko skatīties, ko vērtēt un kur aizmirst ikdienas rūpes.
