Jaunais Rīgas teātris pirmajā pandēmijas vilnī, kad teātriem bija jādzīvo bez skatītājiem, nolēma laiku izmantot radoši un mainīt savu izpausmes veidu, uzņemot desmit sēriju mākslas filmu “Aģentūra”. Tas ir pieteikts kā psiholoģisks trilleris ar detektīvelementiem un ironisku skatu uz reklāmas aģentūras darbu. 27. novembrī filma piedzīvoja pirmizrādi tiešsaistē, kur desmit stundas ar Jaunā Rīgas teātra aktieriem tuvplānā varēja nopirkt par divu teātra biļešu cenu.
Kinokritiķe un kultūras žurnāliste Dārta Ceriņa vērtēja, ka Jauna Rīgas teātra un režisora Alvja Hermaņa projekts trāpījis šī laikmeta divos punktos: “Pirmais ir, protams, saprotot, kā teātrim turpināt mākslinieciski nodarboties ar to, ar ko viņi nodarbojas. No producēšanas aspekta tas ir diezgan ģeniāls un ļoti labs solis – uzņemt vasarā šo seriālu, mainot arī pašiem savu darbības ampluā un satiekoties ar skatītājiem citā formātā. Tādā ziņā lietderīgi un pārdomāti ir izmantoti resursi. Cita situācija, kas ir daudz interesantāka, ir tā – saistībā ar pārmaiņām Dailes teātrī Alvis Hermanis uzrakstīja eseju “Teātris nav rimčiks” par māksliniecisko vadītāju izmirstošo pozīciju un apdraudētību. Tas, ko viņš arī minēja par šo seriālu, – tas, par ko ir pārvērtušies teātri, ir galvenokārt tādas kalkulējošas, kvantitatīvas vienības, kas ražo konkrētajai auditorijai konkrētu produktu. Šis seriāls, es ļoti gribētu tam ticēt, ir iecerēts arī šādā kritiskā gultnē.
Lai gan, pašai skatoties, šī niansētība starp reklāmas aģentūru un teātri, kas it kā piedāvā šo vienādības zīmi, tik īsti asa vai kritiska nav, tāds ļoti maigs tas kodiens ir, bez zobiem.”
Ceriņa turpināja: “Pirmās sērijas noskatoties, tur ir vērojama šī centība veidot kinematogrāfisku ambīciju, kā arī iepriekš Alvis Hermanis izteicies, veidot tādu veltījumu itāļu tā saucamajām optiskajām melnbaltajām drāmām, piesaucot Mikelandželo Antonioni. Visa šī ambīcijas klātbūtne ir, tomēr tas ir cits medijs. Un tas ir milzīgs lēciens darboties teātra vidē klātbūtnes apstākļos un pārejot pilnīgi pretēji kameras priekšā. Tā ir pilnīgi cita loģika. Es nedomāju, ka līdz galam tas ir seriāla dramaturģijas attīstības ziņā izdevies.”
Kinorežisore Alise Zariņa pēc pirmo divu sēriju noskatīšanās atzīmēja, ka par seriālu sakāms gan pozitīvais, gan mazāk pozitīvais: “Rīgas reklāmas aģentūras dzīve ar visu dzirkstošo Jāņa Joņeva ironiju un visu pārējo diezgan skaisti atklājas. Varbūt nedaudz cits jautājums ir par to, kā īsti kinematogrāfiski tas tiek risināts.”
Zariņa skaidroja: “Man lielākais jautājums par montāžu, kāpēc izvēlēts rādīt tik daudz… Es lasīju intervijā ar Alvi Hermani, kurš teica ka JRT aktieri ir tādi, uz kuriem var skatīties, kad viņi runā un nerunā. Jā, tie ir brīnišķīgi aktieri, bet jāatzīst, ka daudzos kino darbos pasaulē ir brīnišķīgi aktieri un tas nenozīmē, ka nevajadzētu meklēt kaut kādu esenci, ko nodot skatītājam. Bet, no otras puses, tas ir gana pieejams seriāls visiem cilvēkiem. Tas nav domāts ārkārtīgi selektīvai publikai, skatīties viņu var, uztvert var. Jautājums, vai temps, vai šis lēnums kādam varbūt palīdz izbaudīt šo notiekošo.
Man prasītos vai nu dinamiskāka montāža vai jēgpilnāk skaidrs – kas ir šai lēnumā mans vai viņu ieguvums?”
Desmit sēriju stāstā par pasauli, kas pēkšņi mainās un kur valda vēlme ar visu manipulēt, Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs, režisors Alvis Hermanis iesaistījis visu teātra aktieru ansambli un JRT studijas 3. kursa audzēkņus no Latvijas Kultūras akadēmijas. Scenārija autori – pats Alvis Hermanis, Jānis Joņevs un teātra aktieri, operators–inscenētētājs Mārtiņš Grauds.
Dārta Ceriņa sprieda:
“Vai tas ir seriāls? Es to drīzāk dēvēju par antiseriālu.
Tas savā ziņā pat ir komplimentējoši, jo darbība tur ir visai nosacīta, vairāk ir sarunas un tas, kas plašākai auditorijai būs saistoši – šis JRT aktieru arī kolorīts, tas, ka iespējams ar viņiem satikties pat mājās, tā ir vērtība un, protams, dialogu izspēles. Jo grūti to nosaukt par filmizrādi kā Matīsa Kažas gadījumā un grūti par seriālu, no tā aspekta – kas ir šī darbība un kur tā ved?”
Scenārija līdzautors Jānis Joņevs pats arī strādājis reklāmas aģentūrā. Alise Zariņa atzīmēja, ka autora personisko pieredzi var just: “Šie tipāži, sajūtas un epizodes ar ļoti lielu daļu ironijas ir ļoti trāpīgi, precīzi un forši tvertas, un tas neattiecas tikai uz reklāmas industriju kā tādu, bet uz jebkuru kolektīvo darba vidi, tas ir šim žanram pietiekami smalki, pietiekami ironiski un pietiekami trāpīgi.”
Zariņa arī uzsvēra: “Es pagaidām ļoti vēlētos saprast pilnībā to uzstādījumu, jo jūtos mazliet neērti komentēt, izejot no pirmajām divām sērijām. Arī no pasaules pieredzes – pirmā sērija vēl nepasaka neko, tikai otrā ir tā, kad var sākt kaut ko saprast. Šī ir daudzsēriju kinofilma, interesanti paskatīties, kādi ir virzieni, kā ir audzis šis projekts.”
