Kad dialogi paši līst. Saruna ar kino dramaturgu, «Lielā Kristapa» mūža balvas laureātu Alvi Lapiņu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Godīgs, vērīgs, smalkjūtīgs, ar izteiktu humora dzirksti apveltīts. Tā kolēģi – kino ļaudis – raksturo kino dramaturgu Alvi Lapiņu. Līdzīgu raksturojumu varētu dot viņa rakstītajiem kino scenārijiem, kas ir pamatā aptuveni 30 Latvijas filmām. To vidū ir tādi populāri darbi kā "Mirāža", "Aija", "Zītaru dzimta", kā arī lieliskās ģimenes filmas – "Emīla nedarbi", "Ziemassvētku jampadracis" un "Ūdensbumba resnajam runcim". Alvis Lapiņš februārī tiks godināts ar "Lielā Kristapa" balvu par mūža ieguldījumu filmu mākslā.

Kad dialogi paši līst. Saruna ar kino dramaturgu, «Lielā Kristapa» mūža balvas laureātu Alvi Lapiņu
00:00 / 11:41
Lejuplādēt

Baiba Kušķe: Kā jūs pats attiecaties pret faktu, ka tagad četriem jūsu "Lielajiem Kristapiem" piepulcēsies arī balva par mūža ieguldījumu?

Alvis Lapiņš: Tā pirmā doma – vai tad mūžs jau galā? (smejas). Bet tas ir jauki, jo apliecina, ka kādam kaut kas labs ir izdarīts caur tiem darbiem. Nu, slikta tā sajūta nav! Paldies!

"Lielais Kristaps" ir taustāma, profesionāļu piešķirta balva, bet vai esat saņēmis arī kādas, tā teikt, netaustāmas, bet ļoti svarīgas balvas? Kad kāds vienkārši personiski pasaka paldies par kādu filmu, kas viņu ir iedvesmojusi vai aizkustinājusi?

Mazie skatītāji – viņi jau tādi impulsīvāki. Sevišķi pēc pirmajiem filmas "Emīla nedarbi" seansiem nāca klāt un paņēma aiz rokas, ar to bez vārdiem apliecinot – tu esi manējais!

Attiecībā uz kritiķiem gan dažreiz sanāk nošaut greizi. Bet tā jau tam jābūt. Nevar visu laiku šaut taisni.

Jums tā vilkme uz skatuvi, šķiet, ir bijusi jau no bērna kājas, jo savu karjeru esat sācis kā aktieris ar Sprīdīša lomu skolā, 6. klasē. Ko jūs varat pastāstīt par to laiku? Vai tas bija tāds pirmais impulss uz kino lietu?

Tas bija fantastisks laiks Lielsesevas septiņgadīgajā skolā. Mēs tur bijām kādi 100 bērni.

Šodien ļoti bieži, es nezinu, kāpēc, bet presē un izteikumos izskan viedoklis, ka skola – tas ir ārprāts, šausmīgs laiks. Viena otra filma par to pat ir, ka tas ir izķēzīts laiks un tamlīdzīgi. Man liekas, ka tas ir skaistākais laiks. Nu, vismaz man bija viens no skaistākajiem laikiem. Jo iedomājieties – visa skola – visi skolotāji, visi bērni studē "Sprīdīti", taisa dekorācijas un ņemas. Dzīve skolā kūsāt kūsā, skolotāji darbojas ar ļoti ieinteresētu attieksmi.

Turklāt nebija jau tā kā tagad, kad nedrīkstot bērnam likt notīrīt tāfeli. Mēs dabūjām ļoti nopietni vasarā strādāt, rušināt skolas dobes, trušus barot un klasē grīdas mazgāt, jo apkopēju nebija. Es domāju, ka šāda normāla attieksme pret dzīvi, skolotājiem pret bērniem iedeva arī labu ceļamaizi bērnam uz visu dzīvi.

Tālāk es mācījos Saulkrastu vidusskolā. Tas vispār bija fenomenāls laiks! Ko tikai mēs nedarījām! Atkal to pašu teātri spēlējām, basketbolu spēlējām, spēlējām skolas orķestrī, kāzās, bērēs un ballītēs.

Tas bija kā tāds cunami vilnis, kas parāva, nekam citam nebija laika, es pat smēķēt neiemācījos…

Vai tas, ka kļuvāt par kino dramaturgu, bija apzināta izvēle vai tomēr vairāk nejaušība?

Pēc vidusskolas es iestājos žurnālistos. Bet ātri vien finansiālu iemeslu dēļ es pārgāju uz neklātieni, lai varētu kaut ko strādāt un pelnīt. Iznāca tā, ka es aizgāju strādāt par palīgstrādnieku uz Rīgas Kinostudiju. Taisīju dekorācijas.

Tas noteikti arī bija viens tāds mazs vilnītis, kas tā pameta kino virzienā.

Tad sekoja nākamais, kad 1965. gadā sāka filmēt filmu "Noktirne". Es pat nezinu, kā un kāpēc, bet es šajā filmā kļuvu par "klapīti". Tas ir tas, kas sit to – "klakš, klakš".

Aizbraucām uz Tjanšanu, pēc tam uz Armēniju. Un šis periods laikam bija tas lielākais "indes traips".

Man bija paradums rakstīt piezīmes par filmēšanu, un vienā reizē Viktors Lorencs to bija izlasījis, meklēja mani rokā un teica – vecīt, tev jābrauc uz Maskavu! (Maskavas kinoinstitūtu studēt dramaturģiju). Sākotnēji šāds rosinājums šķita gluži neticams, bet, paldies Dievam, viss izdevās, un tā iesākās mans ceļš kino dramaturģijā.

No šiem 30 kino darbiem, kuri jums pašam ir lielākie "mīlestības bērni"?

Visi šie cilvēciņi, kas ir kādreiz man sēdējuši uz papīra lapas, man ir ļoti svarīgi.

Man ļoti grūti pateikt, kuram no viņiem tagad dot saldējumu un kuram ūdeni. Viņi ir kā tādas komētas. Bet to saprast var tikai vēlāk.

Nav pat svarīgi, vai tā filma ir dabūjusi "Lielo Kristapu", vai tā ir maz skatīta, jo katrā darbā ir kaut kas, kas ir devis ko jaunu klāt. Arī tai bēdīgākajā ir tādas krāsas, bez kurām nebūtu svarīgas pieredzes, ko ielikt nākamajā darbā.

Iespējams, skatītāji kā pirmās nosauktu filmas, kas tapušas tandēmā ar Vari Braslu. Sirsnīgās ģimenes filmas. Kur slēpjas jūsu tandēma spēks?

Varbūt tajā, ka mums ar Vari nav jāskatās uz dažādām pusēm un jāmēģina pierādīt, kura skats ir tas pareizākais.

Liktenis ar mums ir tā paspēlējies, ka mūsu skatījums uz dzīvi ir stipri līdzīgs. Tas ir ļoti svarīgi tādos kolektīvos darbos kā kino.

Humoriņš jums arī līdzīgs?

Varis gan reizēm saka: "Mana mammīte nekad nevarēja saprast, kad tu joko un kad tu runā nopietni. Es tikai reizēm."

Jūs tiekat slavēts par lieliskajiem, dzīvajiem dialogiem. Kur jūs tiem smeļat vielu? Vai dzīvē? Vai tomēr kino prasa citus noteikumus, nekā ņemt tieši no dzīves?

Ja tev ir divi trīs raksturi un ja tie ir uz "pareizām sliedēm" ar normālu sirdi, tad tie dialogi tā kā paši "līst". Tas nav vairs atkarīgs no manis. Tos otrreiz lasot, tu redzi, ka dažkārt kaut kas ir par daudz saliets – vai pārāk salds vai skābs – bet tas pirmais "lējiens" – tas man pašam ir tāds brīnums, tāda neizprotama lieta.

Protams, kaut ko jau arī ausis fiksē. Piemēram, pirms kādiem gadiem es gāju kopā ar mazmeitu pa ielu, bija ziemas diena ar atkusni, un pie kādas mājas notekcaurules galā bija peļķe. Un viņa man saka: "Re, māja pačurāja!". Ir tādas lietas, ko lielais nevar izdomāt. Un ja tev ir šādi cilvēciņi apkārt un ja tu dzirdi, ko viņi saka, tad tas kaut kur nosēžas. Un ienāk tēlos.

Piemēram, "Ūdensbumbā resnajam runcim" abām mazajām meitenēm prototipi bija manas meitas. Es pat atstāju viņu vārdus – Linda un Marta.

Vai gadījums ar ūdensbumbu arī bija reāls gadījums no jūsu dzīves?

Jā. Bet tas savukārt saistīts ar manis paša bērnību un mīlas mokām. Tajā mājā, kur mēs dzīvojām, otrajā stāvā dzīvoja viena mana klasesbiedrene. Arī šajā gadījumā "iemaisīts" "Sprīdītis", jo viņa skolas izrādē bija Lienīte. Vienā reizē mums bija domstarpības, un viņa no augšas man uzmeta kaut ko līdzīgu ūdensbumbai, tā nebija gluži papīra kastīte ar ūdeni, bet kaut kāds cits materiāls, taču izšķīda labi.

Ir dzirdēts, ka bērni jums ir piespēlējuši arī idejas filmām…

Jā, mana meita lasīja Lindgrēnes darbu un vaicāja – kāpēc tas nav filmā?

Bet attiecībā uz "Emīla nedarbiem" ir vēl kāds jokains stāsts. Padomju valsts savulaik Lindgrēnei jau nemaksāja nekādas autornaudas. Mēs bijām uztaisījuši filmu, tā bija izgājusi tautās.

Bet 1991. gadā mēs aizrakstījām Lindgrēnei, vai viņa negrib redzēt filmu?

Jo zviedriem pašiem ir seriāls par Emīlu. Nu, tāds diezgan izstiepts, ar tādu garlaicības momentiņu bišķiņ.

Lindgrēne atrakstīja, ka filmu labprāt apskatīsies, bet, ja mēs vēlamies kaut ko sakārtot autortiesību jomā, tad visas viņas autortiesības pieder Zviedrijas filmu institūtam. Tad mēs aizsūtījām filmu gan viņam, gan filmu institūtam. Viņa atrakstīja, ka viņai filma ļoti patikusi, bet atbilde no filmu institūta kā nenāca, tā nenāca. Mēs aizrakstījām vēlreiz, un tad viņi atbildēja, ka viņiem nav vajadzīga konkurence ar mūsu filmu. Viss!

Cik daudz jūs ikdienā skatāties kino, vai sekojat līdzi notiekošajam Latvijas kino?

Nevar teikt, ka daudz. Latvijas kino vienu brīdi bija tāds periods, kad tās filmas bija jocīgas. Vai varbūt es pats biju jocīgs… Bet, vārdu sakot, man ar tām filmām nekāda dzirkstele nešķīlās.

Tagad situācija ir mainījusies?

Jā. Man liekas, šī brīža labākā filma ir Armanda Zvirbuļa "Krimināllieta iesācējam". Tā ir viena no retajām filmām, caur kuru tu saproti, kur tu dzīvo, kāpēc tu tā dzīvo un vai ir cerības, ka tu dzīvosi savādāk. Jo tas "mākonis – pelēkais", tas jau no tiem gadiem ir pārvilcies vēl līdz šai dienai. Ļoti daudz dīvainību notiek.

Ir svarīgi, vai tu pēc kāda darba smejies kā traks vai raudi, vai domā nopietnas domas – kā, uz kurieni, kā tālāk? Tādā ziņā Armanda filma ir laba.

Kā jūs uz šo laiku raugāties? Uz to, kas šodien notiek Latvijā, pasaulē?

Pirms kāda laika bija informācija, ka jāceļ algas ministriem, deputātiem, visai šai ļaužu kopai. Jo, ja necels, tad viņi ies prom. Vai tā nav katastrofa? Ja cilvēkam vajag kaut kādu summu, lai viņš cīnītos un celtu Latviju. Tas taču ir absurds!

Šī frāze man ļoti dīvainas pārdomas radīja. Ka šī naudas vara vai garša ir tā primārā. Šādā attieksmē ir kaut kas ļoti greizs un nepareizs!

Par to vajadzētu filmu taisīt?

Vispār jā.

Ja būtu tāda iespēja, par ko vēlētos veidot filmu šobrīd?

Turpināt Armanda Zvirbuļa iesākto tēmu, kas tad katram no mums ir šī zemīte, kurā mēs dzīvojam. Kurā mēs jau vairs nedzirdam ļoti tīru valodu. Vilcienā tu brauc un klausies, kā runā jaunieši, un tas ir 50 pret 50 – latviešu-angļu. It kā viņi būtu te ciemos atbraukuši. Kurā brīdī ir tā izslīdējis tas Latvijas pamats?

Kādā žanrā jūs to redzat? Tā būtu drāma vai traģikomēdija?

Otrais variants. Jo tāda jau ir arī dzīve. Man šai saistībā ienāca prātā kāds gadījums. Reiz man pazīstamu tanti glabāja kapos. Pēkšņi uznāca vienkārši briesmīgs lietus. Tas bija Zemgalē, kur ir ļoti mālaina zeme. Viņu, cilvēciņu, ielaida ar visu zārku iekšā kapā, bet aprakt uzreiz nevarēja, jo lietus bija neiespējams, visi kaut kur patvērās. Tad viens no kapračiem ieraudzīja, ka zemē iedurto lāpstu tūlīt izskalos no zemes ārā, un tā iekritīs kapā. Viņš skrēja pēc tās lāpstas, un iegāzās pats ar visu lāpstu tai kapā iekšā un uzkrita uz zārka. Tad pārinieks skrēja, lai padotu viņam roku un izrautu ārā, bet viņš arī pārinieku ierāva iekšā. Un tā viņi tur abi ņēmās pa to kapu. Tas vispār bija kaut kāds ārprāts!

Smejies vai raudi, bet tā arī ir dzīve!

Es pieļauju, ja šādu ainu mēs redzētu filmā, mēs teiktu, ka tas jau par traku, tā taču nevar būt!

Jā, nu gan ir pāršāvuši pār strīpu!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti