Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF), kas šogad norisinās no 15. līdz 25. oktobrim, vienpadsmit dienās tiek izrādītas 129 filmas, seansus piedāvājot gan klātienē, gan tiešsaistē. Festivāla programmā šogad – pasaules kinofestivālos atzinību guvuši darbi, drosmīgi skatupunkti no Baltijas jūras reģiona un Ziemeļvalstīm, talantīgas debijas un ilgi gaidīti pašmāju kinodarbi.
Sabiedrisko mediju portāls LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai augstvērtīgi mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem.
Par vienpadsmit Riga IFF filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.
Čehoslovākijas Sociālistiskā Republika, 1980. gads. Divi jauni un ticīgi katoļu puiši – Jurajs un Mihels – ierodas Teoloģijas seminārā, lai pēc tā pabeigšanas kļūtu par priesteriem Romas Katoļu baznīcā. Tā sākas Ivana Ostrohovska filma “Kalpotāji” – līdz sīkākajai detaļai nostrādāts, baudāms un ritumā gauss melnbaltais kino, bagātīgs ar daudziem kadriem, kurus gribas apturēt un izbaudīt kā gleznu.
Taču jau pēc paša sākuma ir skaidrs, ka šī nebūs gaiša filma par draudzību, cerību un ticību – lai arī, iespējams, “Kalpotāji” vēsta tieši par tām, vien no pavisam citas, drūmākas un dziļākas perspektīvas, nekā skatītājs būtu to gaidījis.
Skatoties filmu caur kadru gleznām, sabalsojot tās vizuālo vēstījumu ar tiešā saturā skopos dialogos pateikto, “Kalpotāji” rosina visdažādākās pārdomas un jautājumus, pieskaroties nebūt ne novazātām, drīzāk ikdienā kaut kur dziļāk paslēptām tēmām. Taču mans uzdevums nav izstāstīt filmas norisi, nedz arī pievērsties tās notikumu padziļinātai analīzei, tāpēc akcentēšu divus acīm visredzamākos jautājumus, ko tā piesaka.
Pirmais no jautājumiem ir divu varu – viena ir salīdzinoši jauna, bet otra pastāv jau ilgāk par gadu tūkstoti – attiecības. Vai kalpošanas un politiskas varas attiecības, ja vēlaties. Otrā pasaules kara laikā valstīs, kuras savā varā pārņēma komunistiskais režīms, visbiežāk reliģiskajām organizācijām piederošos īpašumus nacionalizēja, reliģiskās izglītības iestādes likvidēja, savukārt mācītājus un priesterus vajāja un tiesāja – to zinām pēc Latvijas vēstures.*
Tomēr vēlākos gados atsevišķas reliģiskās organizācijas šais skarbajos laikos pamanījās pastāvēt, un galvenokārt tam bija savi, varas diktēti iemesli – pirmkārt, komunistiskā režīma nepieciešamība demonstrēt tā ietvaros pastāvošo šķietamo reliģisko brīvību Rietumu valstīm, un, otrkārt, reliģiskās organizācijas bija labs manipulācijas instruments, gan ar piebildi, ka to darbība tiek valstiski kontrolēta. Citiem vārdiem, lai arī Romas Katoļu baznīcas galva ir pāvests, priesterus tolaik nedrīkstēja ordinēt bez padomju varas pārstāvju atļaujas. Šādi sadarbojoties, protams, daļa garīdznieku tika piespiesti kļūt arī par ziņotājiem, tika veidota varai draudzīga baznīcas pārvalde, ieviests “uzticamo” garīdznieku tīkls un tā tālāk. Lai arī filma runā par ļoti konkrētu laikposmu un ļoti konkrētām varas un kalpošanas attiecībām, tā tomēr gribot negribot rosina uz pārdomām arī par iespējamām t.s. postpadomju traumām – piemēram, prātā gribot negribot uzplaiksnī jautājums, cik lielā mērā valsts un baznīcas attiecības ir ietekmējamas demokrātiskā režīmā? Un kā gadu un brīvības ietekmē mainās šīs ietekmējamības līdzekļi?
Kā atšķirt cilvēkus, kuriem ir “tīras rokas un skaidra sirds”, no mutes bajāriem un sava labuma meklētājiem?
Otrs, pieļauju, daudz smagāks jautājums, kuru priekšplānā acīm redzami izvirza “Kalpotāji”, ir jautājums par kompromisu ar ticību. Lai kaut nedaudz paskaidrotu ticības dramatismu, pavisam īsi un atsakoties no “Latviešu valodas vārdnīcas” piedāvātā neitrālā, visdrīzāk no padomju perioda saglabātā ticības definējuma, atsaukšos uz ievērojamo luterāņu teologu Paulu Tillihu, kurš grāmatā “Ticības dinamika” šo jēdzienu formulēja kā “absolūto iesaisti” (vismaz tādu tulkojumu latviski Tilliha lietotajam jēdzienam piedāvājis Roberts Mūks).
Proti, ticība ir nevis “viena no” cilvēka iezīmēm, bet ir saistīta ar to, kas viņš “ir”, visdziļākajā pakāpē.
Nenoliedzami, ticībai, kas veidojusies un attīstījusies katoliskajā tradīcijā, vismaz ārēji, būs pavisam citi noteikumi un ierobežojumi nekā protestantiskajā tradīcijā, taču abējādi kompromiss ar ticību visbiežāk nozīmē kompromisu ar visu to, kas indivīds “ir” šajā visdziļākajā pakāpē. Lai arī varam teikt, ka ticība, protams, ir intīma būšana un diez vai mums kā vērotājiem no malas vajadzētu spriest par otra lēmumiem vai apstākļiem, kādos tie pieņemti, tieši šie kailie kompromisi un to savādie iznākumi padara “Kalpotāju” noskatīšanos par tik intīmu – un nesolu, ka vieglu, taču ārkārtīgi vērtīgu – pieredzi, kurai treknu punktu uz “i” uzliek noslēguma titru mūzika.
Viena no kadru gleznām, kas iespiežas atmiņā visvairāk un varbūt arī līdzās daudzām citām tik precīzi raksturo, par ko tad ir “Kalpotāju” vēstījums, ir aina, kurā kādi desmit semināristi soļo ap pingponga galdu, mētādami vienu tenisbumbiņu. Jā, starp citu, kā vārdā?
Filma "Kalpotāji" Riga IFF programmā būs skatāma 25. oktobrī kinoteātrī "Splendid Palace" un tiešsaistē.
* Ar padomju varas un Latvijas reliģisko organizāciju attiecībām plašāk un dziļāk ļauj iepazīties Solveigas Krūmiņas-Koņkovas pētījums “Sadarbība starp Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas drošības iestādēm un PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvaroto Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā (1944–1954), pieejams tiešsaistē, skatīts 12.10.2020.
