Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF), kas šogad norisinās no 15. līdz 25. oktobrim, vienpadsmit dienās tiek izrādītas 129 filmas, seansus piedāvājot gan klātienē, gan tiešsaistē. Festivāla programmā šogad – pasaules kinofestivālos atzinību guvuši darbi, drosmīgi skatupunkti no Baltijas jūras reģiona un Ziemeļvalstīm, talantīgas debijas un ilgi gaidīti pašmāju kinodarbi.
Sabiedrisko mediju portāls LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai augstvērtīgi mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem.
Par vienpadsmit Riga IFF filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.
2002. gada 23. oktobrī Maskavas Dubrovkas teātrī, kad tajā izrādīja mūziklu “Nord-Ost”, iebruka teroristu grupa, kas pieprasīja izvest Krievijas karaspēku no Čečenijas. Trīs dienas gandrīz 1000 cilvēku tika turēti ķīlniekos. 130 no viņiem gāja bojā specdienestu sarīkotajā atbrīvošanas operācijā. Pēc daudziem gadiem uz mirušo piemiņas pasākumu ierodas Natālija (Natalya Pavlenkova) – sieviete, kas toreiz pati aizbēga pa logu, bet zaudēja dēlu.
Filma “Konference” iesākas ar parastu koncertzāli, skatītajam neļaujot nojaust filmas tālāko gaitu, un vēl vairāk – šīs koncertzāles simbolisko nozīmi kā vietu, kura ir kā atgādinājums vairāku cilvēku un pat paaudžu sagrautajām dzīvēm.
Filmas notikumu centrā ir Natālija, tomēr, manuprāt, šis stāsts ir par mums visiem – cilvēkiem. Par to, kā un cik nozīmīgi cilvēku un paaudžu dzīves nākotnes perspektīvas var ietekmēt tādi ārkārtēji un šokējoši notikumi kā teroristu organizētā ķīlnieku krīze Maskavas Dubrovkas teātrī, kur mūzikla norises laikā iebruka teroristi, pieprasot Čečenijas atbrīvošanu no Krievijas militārās ietekmes.
Vairākas diennaktis cilvēki tika turēti pastāvīgā spriedzē un neziņā par nākotni.
Parasti cilvēkiem no ārpuses ir grūti saprast domas un izjūtas, kas rodas šādu notikumu rezultātā. Cilvēki var būt līdzjūtīgi, saprotoši, bet var arī paust neizpratni un nosodījumu, jo domā: “Kā tad nav iespējams dzīvot tālāk? Jāsaņemas!”. Filma ļoti labi atbild uz šo neizpratnes raisīto jautājumu, un arī filmas centra persona – Natālija – atklāj atbildi uz šo jautājumu filmas beigās.
Filma dod ieskatu tajā, cik dažādas ir cilvēku krīžu pārvarēšanas stratēģijas (diemžēl bieži vien destruktīvas), kā šīs dažādās stratēģijas var savstarpēji konfliktēt un veicināt neizpratni un pārdzīvojumus ilgi pēc traģiskajiem notikumiem. Vieniem ir vieglāk mēģināt aizmirst un censties dzīvot dzīvi tālāk, citiem savukārt ir ļoti būtiski pārrunāt notikušo.
Ikdienas dzīvē tas var neradīt savstarpējās komunikācijas grūtības, bet brīžos, kad dažādās stratēģijas saduras, rodas konflikts, kas pāraug vardarbībā, pārdzīvojumos, kas parāda senās pieredzes aktualitāti un no jauna uzplēstās brūces.
Šo konfliktu var vairākkārtēji redzēt gan Natālijas un viņas meitas attiecībās, gan arī Natālijas attiecībās ar draudzeni un līdzcilvēkiem. Attiecībās parādās daudz noslēpumu, liegumu un pat vardarbības.
Neilgā epizodē piemiņas dievkalpojuma laikā mācītājs pauž ļoti būtiskas teroristisko darbību sekas, kas savijas kopā ar filmā atspoguļoto pamatideju – terorisms ieskauj važās “dvēseli”. Dievkalpojums viennozīmīgi uzsver pienākumu glabāt mūžīgā atmiņā tā laika notikumus, bet ne visi ir gatavi tam.
Tieši par šī važām tiek runāts filmā, kurā redzamas izdzīvotāju tās atmiņas, reakcijas un izjūtas, kuras joprojām ir dzīvas pat 17 gadus pēc notikumiem, kuras šis ilgais laiks nav spējis sadziedēt un atrisināt. Visbiežāk tie ir notikumi, kur cilvēki ir izjutuši vislielākās bailes vai bezspēcību, kur tie atminas ikdienu un nespēj atgūt iepriekšējo dzīves kvalitāti. Cits atceras smaržu, cits konkrētu ainu, kādam tās ir runas, – katram pieredze ir unikāla, tomēr ikviens ir vienots bailēs par nākotni.
Drošība, līdzjūtība un savlaicīgs atbalsts ir mūsu katra uzdevums, jo pat īslaicīgs tā trūkums atstāj neatgriezeniskas sekas, kuras izlabot vairs nebūs iespējams.
Protams, var runāt par preventīvu darbu, ko veic tiesībsargājošās iestādes, lai šādi notikumi neatkārtotos, kā arī darbu, ko sniedz un veic organizācijas, ja tādi notikumi atgadījušies. Tiem ir milzīga nozīme tajā, kā mēs dzīvojam tālāk. Filmas dalībniekiem šis atbalsts bija iztrūkstošs, kas tikai veicināja gadiem ilgi krātās bailes un liedza iespēju dzīvot tālāk.
Filma "Konference" Riga IFF programmā būs skatāma 23. oktobrī kinoteātrī "Splendid Palace".
