Sadaļas Sadaļas

Dokumentālās filmas

«Vēstures satriecošie stāsti 2». Dokumentālo filmu cikls. 1. sērija

Dokumentālās filmas

Koku opera. Dokumentāla filma

Latvijas kods. Pārceltuve. Dokumentāla filma

Kā prāmis redz cilvēku? Saruna ar filmas «Pārceltuve» režisoru Paulu Ķesteri

Saikne cauri laikam un mākslinieka refleksija, nevis aktualitāte, ir vērtīgākais dokumentālās filmas mantojums, uzskata režisors Pauls Ķesteris. Viņa lente “Pārceltuve” ir viena no LTV dokumentālo filmu projekta “Latvijas kods” šī gada filmām, kuras vieno atslēgas vārds “pārmaiņas”.

Līgatnes pārceltuve no agra pavasara līdz rudenim pāri Gaujai ceļ vietējos iedzīvotājus, tūristus, nejaušus garāmbraucējus un automašīnas. 12 koka pārceltuves kvadrātmetros atklājas laikmets – tūristi, vietējie, mašīnas, dzīvnieki, pārcēlāji, ieradumi, ikdiena, tradīcijas, svētki, negaidīti notikumi, dabas cikliskums. Dzīve uz nelielās pārceltuves ļauj fiksēt laiku. Viena kalendārā gada  filmas stāsts izseko dzīvi uz prāmja nomaļā Latvijas vietā, atsedzot to kā stāstu par 21. gadsimta Latviju.

Māra Uzuliņa: Varbūt es kļūdos, bet, skatoties filmu, nepameta sajūta, ka tev personīgi šī unikālā vieta – Līgatnes pārceltuve, vienīgā tāda veida pārceltuve Baltijā – tiešām ir ārkārtīgi svarīga.

Pauls Ķesteris: Es nekur to tā neuzsveru, lai gan filmā tas, iespējams, ir jūtams vai redzams. Mūsu dzimtas lauku māja atrodas pie šīs pārceltuves. Atceros savu bērnību, es te tīņu gados šo un to esmu pats vedis pāri, kad man ir ļauts kādu pārvest. Un pārceltuve burtiski ir daļa no tādas apziņas par sevi bērnībā, nesenā pagātnē un arī nākotnē. Un, iespējams, ka arī tāpēc mana attieksme pret to ir ar tādu pietāti.

Tas, ko es mēģināju filmā panākt, ir parādīt vietu kā pārlaicīgu fenomenu.

Jo patiešām, būtībā viņa nav mainījusies, es nezinu, pēdējos 30 gadus. Nav modernizēta. Tā ir vieta, kurai modernizācija un civilizācija nekādā gadījumā nenāktu par labu. Nekāda veida progress tur nenāktu par labu. Tur viss ir kārtībā, tur nevajag neko darīt.

Vai atceries, kāds bija tavs pirmais brauciens ar pārceltuvi pār Gauju?

Bērnībā pārcelties ar prāmi pāri upei vienmēr bija tāds kā piedzīvojums. Tas pārbrauciens vienmēr ir bijis kaut kas ļoti, ļoti īpašs. Tehniski to prāmi patiešām velk straume, tev, iespējams, ir jāpiepalīdz ar trosi, bet straume pati virza to prāmi no viena krasta uz otru. Tas nozīmē to, ka uz tām trim vai četrām, vai piecām minūtēm, kamēr celies pāri, tu saplūsti enerģijā un inercē ar dabas enerģiju. Tas nozīmē, ka tu esi tajā straumē, viņa tevi nes. Tā ir tīrā fizika. Tas nav tā kā kuģis, kuram ir dzenskrūve, vai laiva, kuru mēs airējam. Un, iespējams, arī no tā rodas tā īpašā sajūta. Protams, vēl arī vide – Gaujas senleja un Līgatnes dabas parks. Es tiešām domāju, ka tā enerģija, cilvēka un dabas enerģijas saplūšana vienā tajā konkrētajā punktā uz tām pāris minūtēm ir tā, kas man ir svarīgākā sajūta, kad mēs ceļamies pāri.

Filmēšana norisinājās visu sezonu, kad prāmis darbojas?

Prāmis darbojas visu cauru gadu, bet mums nepaveicās ar pagājušo ziemu, jo tādas ziemas īsti nebija. Vienu vai divas reizes uzsniga sniegs, mēs nebijām tur, un tas sniegs pa dienu arī nokusa. Kamēr upe nav aizsalusi un, pat ja veidojas ledus, tad viņš tiek lauzts, lai prāmis kursētu, bet viņš strādā visu cauru gadu, un tos visus gadalaikus mēs arī bijām tur klāt.

Vai izskaitījāt, cik reizes filmēšanas laikā sanāca šķērsot upi?

Mēs droši vien varam to izskaitīt filmēšanas materiālā. Es teiktu, ka kādas 500 reizes varbūt varētu būt.

Ko vietējiem iedzīvotājiem nozīmē šī vieta? Vai tas ir arī tāds ikdienas transportlīdzeklis?

Jā, lai tiktu pāri uz otru krastu… Nu, piemēram, netālu no manām lauku mājām dzīvo pavārs Dreibants, un viņš brauc uz savu restorānu “Pavāru māja” Līgatnē. Cilvēki brauc uz darbu. Līņu tante, kas arī ir filmā, tāda kundzīte, katru nedēļu viņa ved biezpienu “tačkā” uz pilsētu pārdot. Tas ir reāls transports, var uzzināt kaut kādas aktualitātes, un tā ir vieta… Ja tur uzbūvētu tiltu, tas būtu bezjēdzīgi. Ja tu vari pārbraukt pāri 30 sekundēs vai trīs minūtēs, tas nav nekāds milzīgs ieguvums.

Bet, ja uzbūvētu tiltu, man šķiet, pazustu šī komunikācija, cilvēku savstarpējā saziņa, un tilts arī atstātu kaut kādas ekoloģiskās sekas tai vietai.

Tagad esošā pārceltuve ir, iespējams, ekoloģiskākais veids, kas vien var būt.

Dokumentālais kino visbiežāk tomēr cenšas portretēt kādu personību vai akcentēt sociālu problēmu, bet Tu esi izvēlējies iet šo neparasto ceļu un vēstīt par vienu šķietami necilu pārceltuvi. Kā tev ienāca prātā ideja, ka par šo vietu vispār ir jāuzņem filma, ka tur ir materiāls?

Es negribētu teikt, ka tas ir mans veltījums pārceltuvei vai Līgatnei, jo kolīdz mēs ar Haraldu Vecvagaru (filmas operators – red.) aizbraucām uz pārceltuvi filmēt, pēc pirmās filmēšanas dienas mēs sapratām, kas ir filmas galvenais varonis, un tas ir prāmis. Jo viņš ir vienmēr kustībā. Pat tad, kad ir pietauvots, viņš tur vienmēr drusku kustas. Skaņas viņam ir, pie pontoniem dobumā, tur ir kaut kāda burbuļošana, kaut kāda atbalss… Filmā nav neviens kadrs, kur varētu redzēt prāmi pilnībā, nevienas vietas, kur mēs varētu to apskatīt no malas – nu, šitāds viņš izskatās. Ja pat ir kādi kadri, kas ir no malas, tie neatklāj pilnībā to prāmi.

Un principā filma ir tā kā no tā prāmja perspektīvas.

Kā tas prāmis, pārceltuve, kā viņa redz cilvēkus. Man šķiet, ka drīzāk tā arī, iespējams, ir tā sociālā problemātika, kuru šī filma aizskar, bet varbūt netiešā veidā. Viens no filmas pamata stūrakmeņiem ir laiks un laika izjūta. Upe, kas plūst un ir nosacīta bezgalība, un mēs tajā iekāpjam un pārbraucam pāri, un viņa piespiež mūs palikt drusku rāmākiem. Viņa izrauj ārā no tās straumes, kurā mēs ikdienā dzīvojam, un viņa paplašina to laika izjūtu. Man liekas, ka tas laika ātrums, kurā mēs dzīvojam šobrīd… Šī filma no vienas puses ir atbilde tam. Atbilde, mēģinot ar kaut kādu pārlaicīgu, lēnu vietu un transportlīdzekli pateikt cilvēkiem…

Nē, es negribu pateikt neko cilvēkiem, es ceru, ka viņi sajutīs, ka laiks var un drīkst plūst pats par sevi.

Un ka mums nav jāpaātrina lietas, mums nav jāiespiež, nav jākompresē savā dzīves laikā. Mēs varam darīt lietas lēnāk, un mēs varam darīt tā, kā viņas dabiski notiek. Laika ātrums ir viens no izaicinājumiem.

Filmā ārkārtīgi lielu daļu skaņu celiņa veido tieši autentiskas, ambientas skaņas, trokšņi un pat dialogi, kas iekļauti filmā, šķiet, vairāk kalpo noskaņai, nevis informēšanai.

Filmas skaņa būtībā ir tikai ambience ar mainīgu dinamiku. Filmai ļoti būtiska bija laika plūduma un klātbūtnes sajūtas radīšana, izmantojot pārceltuves abu krastu unikālo akustiku. Lokācija un tai raksturīgās akustiskās īpašības radīja pamatu skaņu celiņam. Savukārt pats prāmis ir tāda kā laika mašīna. It kā aizgājuša laika liecība, bet ar izteiktu tagadnes izjūtu. Tajā arī ir tas kinematogrāfiskais aspekts, ka kopā ar visām asociācijām, dabas un cilvēku tēlainību pārceltuve pati par sevi ir fiksāža laikā. Punkts uz ceļa. Pārrāvums ar savienojumu. Nogrieznis starp diviem punktiem ar plūstošu upi un cilvēku dzīvi pa vidu. Es, protams, runāju ļoti sakāpinātā ezotērikā, bet par pārceltuves fenomenu un kāpēc tieši kamerā tas izpaužas visspilgtāk, esmu mēģinājis saprast ļoti ilgi. Jācitē Andrejs Tarkovskis, kurš kino definēja kā “veidošanu laikā”. Varbūt tāpēc šīs laika īpašības, kuras vizuāli novērojamas filmā, ir tik izteiktas, un par to arī es gribu likt aizdomāties skatītājam.

Arī vizuāli filma veidota kā novērojums no malas, vispār neiejaucoties vietas dabiskajā kārtībā. Vai nebija bail, ka ar to būs par maz?

Man viens no filmas konsultantiem teica, ka viņam šī filma ārkārtīgi patīkot, bet ja es turpināšu taisīt šādas filmas, es būšot ļoti nabadzīgs režisors. (smejas) Es savā režisora karjerā, iespējams, vairāk raugos perspektīvā uz mākslas kino, bet dokumentālais kino šobrīd... Nu, praktiski dokumentālajā kino vispār tas ir pat normāli – šīs mākslas kino vai inscenējuma pazīmes, šī “režija”. Viņi konstruē to filmu. Bet šī filma… Nevienam nav laika šādas filmas uzņemt, braukt neskaitāmas dienas, no kurām dažās liekas, ka vispār nekas nenotiek. Bet dažreiz kā režisoram, tā operatoram tā ir patstāvīga pašanalīze, jo nevis varbūt nekas nenotiek, bet varbūt mēs neredzam. Jo filmā notiekošais ir tikai tas, ko mēs esam ieraudzījuši un ielikuši par īpašu esam. Un tās bailes, ka kaut kā būs par maz, īstenībā atspēko tā pati Latvijas dokumentālā kino tradīcija. Tas ir Hercs Franks, Aivars Freimanis, Ivars Seleckis – šie režisori un operatori. Šī poētiskā dokumentālā kino tradīcija tev parāda un atļauj veidot dzejiskas saistības starp personāžiem, vidi un kadriem un ļauj, lai skatītājs pats kaut ko savirpina savā galvā. Tas ļauj katram to interpretēt pilnīgi citādāk. Man nebija bail, ka būs kaut kā par maz vai cilvēki neko baigi neuzzinās, tur nebūs kaut kas pietiekoši paskaidrots. Absolūti ne.

Man viens no mērķiem bija, lai skatītājs pieredzētu to pārceltuvi, celtos pāri un viņam galvā pašam veidotos viņa iekšējā montāža.

Bet, atgriežoties pie poētiskā dokumentālā kino, jā, tas ir ļoti nekomerciāls, ar to nevarēs nopelnīt nekad un – paldies Dievam.

Kāpēc šie stāsti, kurus šķetina “Latvijas koda” filmas par cilvēkiem, vietām un notikumiem mums līdzās, ir tik svarīgi? Kāpēc tos, tavuprāt, būtiski dokumentēt?

Tagad ir pieejama internetā daļa un tiek papildināts arhīvs “Redzi, dzirdi Latviju!”, kur pieejami arī materiāli, ko taisīja jau pieminētie Seleckis, Aivars Freimanis, Podnieks un pat Aloizs Brenčs. Viņi taisīja savus kino žurnālus, dokumentēja to laiku – kas tur dzīvo, šogad, šodien, šeit, tagad. Fiksēja to, kas notiek. Pagātnē šāda tradīcija ir bijusi, un labi, ka šobrīd arī tā notiek. Tas unikālais “Latvijas kodam” ir tas, ka tas ne tikai fiksē, bet iedod arī radošu cilvēku refleksiju. Kino tomēr nav žurnālistika. Vai tas ir mākslas kino vai dokumentāla filma, tas ir stāsts. Svaigs dokumentālais kino nemaz tik bieži netiek parādīts, un īsfilmu formāts ir ļoti pateicīgs. 26 minūtes ir pietiekami. Man liekas, ka svarīgākais ir tieši šī mākslinieka refleksija par vietu un cilvēkiem, kur viņš dzīvo. Ka tai ir nevis aktualitāte, bet tu skatīsies to filmu, iespējams, pēc desmit gadiem un nedomāsi, ka – o, cilvēki toreiz dzīvoja tā, mēs tagad dzīvojam savādāk – bet, iespējams, pēc desmit gadiem mēs atradīsim, ka te jau tagad arī ir tā vai ka mēs jau tie paši cilvēki vien esam.

Man liekas, ka tā sakne cauri laikam ir pats labākais mantojums, ko var atstāt aiz katras šīs filmas.

Nevis aktualitāte. Nevis tas, ka 2020. gadā ir pandēmija. Man likās, ka filmā ir tā iespēja parādīt, kas ir šodien, bet ar to, kas ir pāri laikam, kur nav starpības, vai tas ir 2020. vai 2050. gads. Es ceru, ka tieši tāpat vai līdzīgi būs arī 2050. gadā. Jo tieši tāpat vai līdzīgi bija arī pirms 30 gadiem uz tās pārceltuves.

“Pārceltuve” ir tava debija dokumentālo filmu žanrā. Vai top jau nākamā? Varbūt par kādu citu zīmīgu vietu Latvijā? Varbūt nākamā filma jāveido par pārcēlājiem?

(smejas) Man liekas, ka ar vienu pārceltuves filmu manā portfelī pagaidām pietiks, man ir apnicis. Bet šī, varētu teikt, jā, ir mana pirmā dokumentālā filma. Pirms tam gan es esmu vēl veidojis vienu “Latvijas hroniku” LTV. Pašreiz es esmu vairāku spēlfilmu scenāriju attīstīšanas stadijā, bet dokumentālā kino process uzasina cilvēcisko izjūtu, prātu un vispār taustekļus. Man šķiet, ja tu uzspied savu konceptu dzīves realitātei, ne vienmēr tā lieta saslēgsies, un tu, iespējams, palaid garām to, kas īstenībā notiek. Manos plānos tas noteikti ir. Manos plānos ir uzņemt dokumentālo kino arī nākotnē. Visticamāk, ka tas būs saistībā ar ekoloģijas un dabas tēmu. Man likās, “Pārceltuve” ir viens no tiem stāstiem, kas pretnostata cilvēku un dabu, to laicīgumu pret pārlaicīgumu. Man šķiet, ka par smagām, sociālām tēmām var runāt nevis tādā “Greenpeace” aktīvista vai izmeklējošās žurnālistikas formātā, bet poētiskā un cilvēka iztēli rosinošā veidā. Mēģinot cilvēkos aizskart viņu pašu asociācijas, viņu pašu iztēli, kad viņi paši priekš sevis atklāj.

Satura šobrīd ir ļoti daudz, ļoti daudz intervijas ar runājošajām galvām un skandaloziem sižetiem, un frīku meklēšanu…

Man bija bauda veidot šo filmu, jo es varēju to visu nedarīt, es varēju vērot. Mēs atbraucām uz pārceltuvi filmēt, mums nebija plāna. Mēs aizbraucam, un es prasu Haraldam – kā viņam liekas, kā viņš gribētu tam pieiet. Un viņš saka – zini, davai, pasēžam ložā! – un mēs sēžam ar kameru un mikrofonu, un skatāmies uz to, kas notiek tajos kvadrātmetros, tas prāmis būtībā kļūst par tādu mazu TV studiju, un kaut kas tajās trijās četrās minūtēs notiek vai arī nenotiek. Viss, ko tu vari darīt, ir tikai skatīties.

LTV dokumentālo filmu projektā “Latvijas kods” tapusī režisora Paula Ķestera filma “Pārceltuve” pirmizrādi piedzīvos 17. novembrī pulksten 22.00 LTV1 un Replay.lv.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt