Kā neapjukt Riga IFF programmā – piecas filmas iesaka kuratore Dārta Ceriņa

Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF) šogad 11 dienās un 10 programmas sadaļas, vairāk nekā 100 filmas. Lai neapjuktu plašajā piedāvājumā Riga IFF komanda gatavo savus ieteikumus. Festivāla kuratore un digitālā kataloga aprakstu autore Dārta Ceriņa izvēlējusies piecas lentes.

"Nepaliec vien ekrānā, kurā lasi šīs rindas. Meklē ekrānu, kas ir lielāks par virsmu, uz kuras sēdi. Seanss rodas, kad ir cilvēki, kuri ir gatavi pasaulei uz ekrāna, kas ir lielāks par viņiem pašiem," saka Dārta Ceriņa, "Piedāvāju šādu “pasauli”: kādā rītausmā Parīzes guļamrajonā, dodoties mājup pēc simtgadīga režisora glikozes dzīrēm, tundrā šķērsosi ceļu ar vaļus medījošu puiku. Kad būsi pārliecinājies, ka ar šo čukču zēnu viss kārtībā, ieklejosi kādā kūtī. Bet tur būs jēriņš, kas…"

Dārta Ceriņa izvēlas piecas Riga IFF filmas

"Jērs"

"Aitkopju pāris Marija un Ingvars dzīvo nomaļā fermā. Ik dienu viņi klusumā apkopj aitu pulku, malko kafiju un vēlāk izbauda, kā virtuvi piepilda Reikjavīkas radio murdoņas dzīvība. Apdzisušās attiecības mainās pēc aitas dzemdībām. Abus pārņem bezvārdu apjukums un cerība: kas ir šis jaunpienācējs?

Valdimāra Jouhansona pirmajā pilnmetrāžā savijas skandināvu folklora, žanra kino un mūsdienu sociālā kino atturība. Šo mītiski reālo pasauli apdzīvo zviedru aktrise Nūmi Rapasa, “Millenium” ekranizāciju Līsbeta Salandere, un viens no zināmākajiem islandiešu aktieriem Hilmirs Snairs Gudnasons. Literāts Sjouns kā scenārija līdzautors sev raksturīgi ir ironiski smeldzīgs – klusējošo vientuļnieku dialogs ar dabu ir spēcīgāks par visu citu. Cita starpā, Sjouns ir dziesmu tekstu autors “Oskara” balvai nominētajai Larsa fon Trīra “Dejotāja tumsā” (2000)."

"Mans simtgadīgais tēvs"

"Viņš ir vecs. Un Hičkoks vaicā – kāpēc viņš nav kļuvis par mācītāju, ja tik ļoti iestājies par sociālo pūrismu un Morālo mākslu? Bet vīrs nolādējas: Hičam, neskatoties uz katoļa ribu, vajadzēja kļūt par burvju mākslinieku. Vēl vecajam Roberto šķiet, ka kino nav Izklaide. Reizēm viņš izskatās pēc liela vēdera. Viņam arī bija dēls Federiko, kas, viņaprāt, noklīda citā asinslīnijā. Ierodas arī Čaplins, kurš atrod vidusceļu starp Morāli un Izklaidi, Mākslu un industriju.

Mēmā kino stilizācijas destilāts ir Vinipegā dzimušā Gaja Madina kontrolēts un aktrises Izabellas Rosellīni iedzīvināts siluetu teātris – veltījums viņas tēva un neoreālisma režisora Roberto Rosellīni simtgadei. Madins un Rosellīni pēdējo nepilnu 20 gadu laikā vairākkārt sadarbojušies dažādos formātos gan kā līdzrežisori, gan arī kā režisors un aktrise – iespējams, zināmākais darbs ir “Pasaulē skumjākā mūzika” (2003), kurā Rosellīni ir turīga kundzīte ar alus pielietām brillēm. Vienlaikus tas ir pārdabiski dzīvas iztēles kino vēstures ekskurss, kas konfrontē Rosellīni šķautnes un sejas: viņa meita Izabella bezbailīgi ir gan tēvs, gan pats Kino un zudušais laikmets. Meita, tēvam ilgstoši atrodoties prombūtnē, saka: “Bērnībā es viņu uzskatīju par dievu, tad, kad izaugu, nācās atzīt, ka viņš bija tikai ģēnijs.”"

"Parīze, 13. rajons"

"Mūsdienu Parīze. Apkaimē ar augsti paceltām jumtu korēm izslejas dzīvojamo māju ansambļi. Vienā no šīm daudzdzīvokļu ēkām dzīvo telekomunikāciju darbone Emīlija, mitinoties vecmammas dzīvoklī un baudot dīkāku, kaprīzāku dzīvi kā māte un veiksmīgā māsa. Viņa sastopas ar skolotāju Kamilu, kurš meklē dzīvesvietu. Tomēr Kamils ieskatās ne tikai Emīlijā, bet arī Norā, kura nule kā atsākusi studijas Sorbonnā, pametot nekustamo īpašumu jomu. Bet pati Nora, kuru notur par interneta čatu kurtizāni, pamazām iepazīst savu dubultnieci – platīnblondo Amberu. Viņu eksistences, iegribas un sapņi izkārtojas attiecību četrstūrī.

Trīs meitenes un viens puisis Parīzes dienvidu apkaimē pārdefinē mūslaiku attiecības. Šādi varētu izskatīties “Žils un Džims” (1962), ja Trifo to būtu uzņēmis multikulturālājā 13. rajonā. Ar šo Kannu galvenajā konkursā iekļauto pilsētas ritmu drāmu franču klasiķis, allaž žanriski mainīgais Žaks Odijārs (“Pravietis” (2009) un “Dīpans” (2015)) apliecina savu jauneklīgo enerģiju. Melnbaltos, pusaprautos, lubeniski aizkustinošos un ar tīmekļa identitātēm savienotos īsstāstos viņš atklāj pāris “kaimiņu” intīmās pasaules, izprotot mirklīgo attiecību kartogrāfus. Filmas pamatā ir amerikāņa Adriana Tomina trīs stāsti no grafisko noveļu sērijas “Nogalināt un nomirt” – tos ekrānam palīdzējusi adaptēt režisore un scenāriste Selīna Siama (“Lēdijas portrets ugunī” (2019))."

"Rītausmas robeža"

"Dienu pirms puča un izraidīšanas trimdā politiķis Parls vakariņo kopā ar ģimeni. Naktī sieva Ploja redz sapni, kas viņu apraudzījis tajā pat dienā, kad viņa pēdējo reizi redzēja savu tēvu. Pirms 40 gadiem tēvs, represijām sākoties, pazuda no redzesloka, bet Ploja, būdama maza meitene, nonāca komā. Ģimenes bezmiega dienas un naktis aptver 1976. gada studentu nemieru asiņaino apspiešanu un 2006. gada militāro apvērsumu Taizemē. Ēna šķērso sauli: vai tā ir zīme, ka taps pamodināti visi?

Taizemiešu eksperimentālā režisora un multimākslinieka Sakpisita melnbaltā attēla meditatīvo iedarbību uz skatītāju var salīdzināt ar lēnu pulsu. To visai spēji pieņem par savējo. Tāpat kā šajā Roterdamas "FIPRESCI" balvu ieguvušajā ģimenes vēstures fragmentarizētajā ornamentā, arī citos autora darbos raksturīga valsts vardarbīga ienākšana cilvēku personīgajās attiecībās un apziņā. Taizemes politiskie mutuļi vairāku desmitgažu garumā varoņus atstājusi ar vainapziņu, traumām un vārdos neizsakāmu vardarbības pēctecību. Ēnu vijumiem līdzīgajās kompozīcijās tie atrodas pusstāvokļos: piespiedu nomodā, paralīzē, letarģiskā miegā vai no miesas izgrūstā nemiera velī – viss ir viens, un iekšējā trimda."

"Vaļu puika"

"Čukču zēns Ļoška nebija domājis, ka iemīlēsies skaistā meitenē “no interneta”. Ai, bet viņa nav nedz no viņa ciema, nedz arī no Čukotkas apvidus! “Visas meitenes tur runā amerikāniski,” pabiksta draugs. Dienas iet, tāpat kā vaļu medības, vectēva nekad nesagaidāmā nāve tundrā un dīkā dzīve ciematā. Noskurinoties pēc stāstiem par kaimiņu centieniem šķērsot Beringa šaurumu ceļā uz Aļasku, Ļoška ir apņēmības pilns satikt līgavu HollySweet999 un sākt jaunu dzīvi. Ir tikai viens ceļš – tas ved uz Детройт!

Lai gan sižeta aprises vedina domāt par eksistenciālu sociālo kino, Filipa Jurjeva debijai piemīt sirds silts humors un glāsmainums. Čukotkas mazā ciematiņa ikdiena ieskanas kā popkultūrā dzimušās Džārmuša agrīnās filmas (negaidīti pēc ikru sviestmaizēm ir “The Beach Boys”), bet skarbās vides faktūras kamera fiksē ar rūpju pilnu attieksmi. Pārliecinošā ekrāna debitanta Vladimira Onohova atveidotais Ļoška nav ierindas pieaugšanas drāmu varonis vai nomales zēns, kurš sapņo par Ameriku. Venēcijas kinofestivāla “Venice Days” labākās režijas balvu ieguvušajā darbā Ļoška ir ne vien savas vides “bērns”, bet arī starp rietumiem un austrumiem apmaldījies."

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt