Kā neapjukt Riga IFF programmā – filmas iesaka bērnu programmas kuratore

Rīgas Starptautiskajā kino festivālā šogad 11 dienās un 10 programmas sadaļas, vairāk nekā 100 filmas – lai neapjuktu plašajā piedāvājumā, ''Riga IFF'' komanda gatavo savus ieteikumus. Ģimenei un bērniem veltītās programmas "Kids' reel" kuratore Kristīne Simsone iesaka filmas, lai festivālu padarītu par kopā būšanas svētkiem.

"Dzīvojot laikā, kad valdošās situācijas dēļ kopīgas pieredzes vēl aizvien ir retums, aicinu izmantot izdevību un festivālu padarīt par kopā būšanas laiku – sirsnīgiem svētkiem. Pieslēgties ģimenes filmu seansiem tiešsaistē kopā ar tuvajiem no māju siltuma vai kinoteātra "Splendid Palace" majestātiskajās telpās kopā ar domubiedriem pieredzēt kustīgo attēlu stāstniecības skaistumu uz lielā ekrāna. Šogad tas viss ir iespējams – uz tikšanos pie ekrāniem," aicina Kristīne Simsone.

Pieci Kristīnes Simsones ieteikumi ''Riga IFF'' festivālā

"Mans brālis – supervaronis!"

"Džakomo jau kopš mazotnes domājis, ka jaunākajam brālim Džovanni ir īpašas spējas. Tomēr vecāku mazie, baltie meli par supervaronību izplēn, kad Džakomo sasniedz tīņu vecumu – dinozaurus mīlošajam brālim ir Dauna sindroms. Vēloties būt vienaudžu un īpaši Arianas ieredzēts, Džakomo par mazā brāļa atšķirīgumu sāk izjust kaunu un drīz vien, pašam nemanot, pamatīgi sapinas lielos, melnos melos. 

Viena no godalgotākajām pēdējo gadu filmām bērnu un ģimenes auditorijām – tā pirmizrādi piedzīvojusi Venēcijas kinofestivālā un ieguvusi Eiropas Kinoakadēmijas jaunāko skatītāju balvu. Itāļa Stefāno Čipāni debija ir universāls pieaugšanas stāsts ar komēdijas un ģimenes filmas vijumiem, pievēršoties bērnu ar Dauna sindromu ikdienai un attiecībām ģimenē un sabiedrībā. Filmas pamatā ir Džakomo Macariolas autobiogrāfiskā proza – uz tās vāka rakstīti šādi vārdi: “Stāsts par mani un Džovanni, kuram ir par vienu hromosomu vairāk nekā man.”"

"Rītausmas robeža"

"Dienu pirms puča un izraidīšanas trimdā politiķis Parls vakariņo kopā ar ģimeni. Naktī sieva Ploja redz sapni, kas viņu apraudzījis tajā pašā dienā, kad viņa pēdējo reizi redzēja savu tēvu. Pirms 40 gadiem tēvs, represijām sākoties, pazuda no redzesloka, bet Ploja, būdama maza meitene, nonāca komā. Ģimenes bezmiega dienas un naktis aptver 1976. gada studentu nemieru asiņaino apspiešanu un 2006. gada militāro apvērsumu Taizemē. Ēna šķērso sauli: vai tā ir zīme, ka taps pamodināti visi?

Taizemiešu eksperimentālā režisora un multimākslinieka Sakpisita melnbaltā attēla meditatīvo iedarbību uz skatītāju var salīdzināt ar lēnu pulsu. To visai spēji pieņem par savējo. Tāpat kā šajā Roterdamas "FIPRESCI" balvu ieguvušajā ģimenes vēstures fragmentarizētajā ornamentā, arī citos autora darbos raksturīga valsts vardarbīga ienākšana cilvēku personīgajās attiecībās un apziņā. Taizemes politiskie mutuļi vairāku desmitgažu garumā varoņus atstājusi ar vainas apziņu, traumām un vārdos neizsakāmu vardarbības pēctecību. Ēnu vijumiem līdzīgajās kompozīcijās tie atrodas pusstāvokļos: piespiedu nomodā, paralīzē, letarģiskā miegā vai no miesas izgrūstā nemiera velī – viss ir viens, un iekšējā trimda."

"Māsas: Mūsu vasara ar superspējām"

"Deviņus gadus vecā Vega un piecgadniece Billija dodas pārgājienā kopā ar tēti. Tomēr nelaimes gadījumā viņš salauž kāju. Cieš arī telefons – vienīgais rīks, kas varētu rādīt ceļu ārā no meža vai palīdzēt sazināties ar glābējiem. Nu māsām pašu spēkiem nepieciešams sadarboties un iedarbināt savu iztēli, gan meklējot palīdzību un maldoties, gan izjūtot bailes un izsalkumu. Cerību vieš iztēles spēks un dabas maģija – Billija ir pārliecināta, ka tās ir viņu jaunās superspējas.

Norvēģu režisoru tandēms Ārills Ēstins Ommundsens un Silje Sālomonsena vēlējies radīt pretstatu sintētiskajām supervaroņu franšīzēm. Viņuprāt, tieši spēja saprasties un nesavtība ļauj paveikt neiedomājamus varoņdarbus. Izrādīts un godalgots vairākos bērnu un jauniešu festivālos, šis ģimenes kino atmodinās ticību iztēles vērienam ikvienā skatītājā."

"Pasaulē skaistākais zēns"

"Skaistuma nolādētā Tadzio seja atsauc atmiņā antīkās Grieķijas skulptūru cildenumu, rakstījis Tomass Manns. Gatavojoties ekranizēt “Nāve Venēcijā”, 1970. gadā režisors Lukīno Viskonti devies meklēt šo “seju” uz vairākām Eiropas valstīm. Pārpasaulīgi daiļo zēnu, kura acis ir Venēcijas kanālu pelēko ūdeņu krāsā, viņš atrod kastingā Zviedrijā. Savrupajam Bjernam Andersēnam tobrīd ir 15 gadi. Filmas pirmizrādē 1971. gadā Londonā Viskonti nodēvē Bjernu par pasaulē skaistāko zēnu, pielūgdams to tāpat kā filmas galvenais varonis Gustavs fon Ašenbahs. Pusgadsimtu pēc filmas tapšanas šobrīd Stokholmā dzīvojošais Bjerns ir pelēksirms: pāris kinolomas, depresija un traumu nasta.

Zviedru dokumentālistu un žurnālistu Kristīnas Lindstrēmas un Kristiana Petri portretfilma ir melanholisks slavas traumatisma, ekspluatācijas un sevis pieņemšanas tuvplāns. Ja vēlas, pieviltās bērnības simfonija, sirmam zēnam meklējot savus vecākus. Bjerns Andersēns ar nevainīgi zēnīgo skatu un blondajām cirtām pusaudža vecumā momentāni tika iekārots ar skatienu, iegūstot kvīru ikonas statusu, savu anime komiksu un globālu atpazīstamību. Tomēr, Bjernam kļūstot vecākam, Kannu kinofestivāla preses konferencē homoseksualitāti neslēpjošais aristokrāts Viskonti savu favorītu noraidījis. Viņa jutekliskais pusaudža vecuma Apollona “skaistums” apsīcis."

"Short Riga Persona" –  latviešu animācijas kinorežisora Vladimira Leščova retrospekcija

"Uzsverot "Short Riga" interešu loku jeb personību un indivīda rokrakstu kino, ik gadu iepazīstinām ar kādu pasaulslavenu īsfilmu autoru, aicinot viņu klātienē piedalīties savu darbu retrospekcijas seansā.

Šogad skate veltīta pasaulslavenajam latviešu animācijas kinorežisoram Vladimiram Leščovam (1970). Būdams autorkino ceļa gājējs un universālu tēmu risinātājs, Vladimirs ir viens no tiem režisoriem, kura cienītāju loks pasaulē pārsniedz vietējo skatītāju daudzumu. Viņa animācijas īsfilmas izstaro atpazīstamu siltumu un īpašu mīlestību pret detaļām, veidojot simboliskas stāstījuma līnijas. Savus darbus Vladimirs ierasti veido klasiskās zīmētās animācijas tehnikās, par pigmentiem izmantojot akvareļus un reizēm eksperimentējot pat ar kafiju un tēju. Neizpaliek arī digitālas metodes. Kā katra Vladimira filma, tā arī katra tās aina ir neatkarīga stāsta vērtība. Katrs kadrs vienlaicīgi ir neliels mākslas darbs un pati ietilpīgākā pasaule."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt