Kultūras rondo

Skārienjūtīgā valoda: drošība tīmekļa vidē un ar to saistītie jaundarinājumi

Kultūras rondo

Rēzeknē režisors Mārtiņš Eihe iestudējis izrādi "Pērs Gints. Dzīves fikcija"

Filmizrāde "Kino un mēs". Stāsta režisors Matīss Kaža

Kā kino klājas laikā, kad visu var skatīties mājās? Saruna ar režisoru Matīsu Kažu

5. novembrī kinoteātros un straumēšanas platformās nonāks Matīsa Kažas filmizrāde “Kino un mēs”, tikmēr refleksija par kino medija specifiku un darbs pie jaunām filmām turpinās.

Režisora Matīsa Kažas filmizrāde “Kino un mēs”, kurā spēlē aktieri Egons Dombrovskis, Andris Keišs un Jānis Skutelis, apskata padomju laikā tapušās Rīgas Kinostudijas filmas “Ezera sonāte”, “Mērnieku laiki” un “Dubultslazds”. Tie ir trīs ļoti dažādos žanros un stilistikā veidoti darbi. Iesākumā projekts iecerēts un rādīts kā tiešsaistes izrāde vasarā – festivālā “RojaL” Rojā. Pēc materiāla tālākas izvērtēšanas, saglabājot viena kadra principu, kurš ir tehnisks izaicinājums, gan režisoram, gan operatoram, gan arī aktieriem, ir tikusi izveidota versija, kuru iespējams rādīt kā patstāvīgu kinofilmu.

Izmaiņas filmu veidošanā un rādīšanā

Kā režisors Matīss Kaža atzina Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo”, aktuālā situācija vieš izmaiņas gan filmu projektu plānošanā, gan arī realizācijā, un mudina ātri reaģēt uz pārmaiņām. Arī straumēšanas platformu nozīme šajā laikā ir pieaugusi. Kaža norādīja: “Tie lielie projekti tiek atlikti līdz labākiem laikiem demonstrēšanas ziņā, ne ražošanas ziņā. Savukārt, piemēram, ar “Klejotājiem” bija tā, ka mēs 5. martā to dokumentālo filmu izlaidām kinoteātros, bet pēc desmit dienām jau bija jātaisa radikāls pavērsiens un diennakts laikā jāpalaiž tā filma visās straumēšanas platformās, jo kinoteātri tika slēgti ārkārtas situācijas dēļ.

Šoreiz mēs darām tā, ka mēs paralēli laižam kinoteātros un online straumēšanā, lai filma visiem būtu pieejama pēc iespējas plašāk.”

"Kino un mēs" aizkadra foto

Arī Matīsa Kažas vesterna “Kur vedīs ceļš” pabeigšanu ietekmēja Covid-19 izraisītā situācija. Kaža stāstīja, ka filmas montāža ir pabeigta un skaņa ir pēcapstrādes procesā: “Filma ir montāžas ziņā noslēgta, šobrīd tiek taisīta skaņas pēcapstrāde un tiks ierakstīta mūzika. Tur problēma ir tāda, ka mums tur ir paredzēts lielais orķestris, ko ierakstīt šobrīd ir problemātiski. Un skaņas gala mikss ir paredzēts Čehijā, un tur aizbraukt arī ir problemātiski, līdz ar to Covid-19 tiešā veidā ir ietekmējis šīs filmas ražošanu.”

Režisors atklāja, ka, ja viss noritēs pēc plāna, filma būs gatava demonstrēšanai pavasarī, taču nav zināms, vai būs iespējams to rādīt kinoteātros. Viņš arī skaidroja, ka piedzīvojumu filmas specifika tomēr ir piemērotāka rādīšanai uz lielā ekrāna: “Tādu filmu kā “Kur vedīs ceļš” – šo vesternu, kuram ir potenciāls uzrunāt plašu auditoriju, ko varēs izbaudīt plašs skatītāju spektrs, jo tā būs piedzīvojumu filma, tur mēs, protams, pagaidīsim, līdz būs iespēja to skatīties kinoteātros lielākai auditorijai.”

Kino skatīšanās uz lielā ekrāna – komunāla pieredze

Režisors arī stāstīja, ka esošajā situācijā visvairāk pietrūkst klātienes kino skatīšanās: “Tagad bija prieks, ka Rīgas Starptautiskajā kino festivālā beidzot bija iespēja izbaudīt to, kā ir skatīties kino vismaz daļēji piepildītā zālē, jo tā sajūta ir pilnīgi citādāka, nekā skatoties kino vienam mājās. Pietrūkst arī ar nozari saistīto pasākumu. Tā komunikācija, kas ir “Zoom”, un tie festivāli, kas ir tiešsaistē, tas jau nav festivāls, tikpat labi to varētu saukt vienkārši par straumēšanas notikumu, bet tam ar kinofestivālu, manuprāt, ir maz sakara.”

Filma "Klejotāji"

Domājot par kino nākotni, Matīss Kaža atklāja, ka vissliktākais nākotnes scenārijs būtu kinoteātra apmeklējumu izzušana. Viņš arī uzsvēra, ka ir svarīgi meklēt veidus, kā cilvēkus mudināt doties uz kinoteātri pēc koronavīrusa krīzes.

“Sliktākais gadījums būtu tāds, ka kino lielais ekrāns paliek kā notikumu vai festivālu platforma.

Ka ikdienā cilvēki vairs neiet uz kinoteātri kā uz vietu. Tas būtu sliktākais iespējamais variants, un par tādu nākotni īpaši negribas domāt. Ir jācer uz pretējo, ka mēs atradīsim tos mehānismus, kā cilvēku uz kinoteātri pamudināt iet pēc šī koronavīrusa laika, kad tas beigsies un ja tas beigsies. Mums tas ir daudz grūtāk nekā ar teātri, jo teātrī ir ļoti svarīga un neatņemama sastāvdaļa šī dzīvā cilvēka klātbūtne. Mums tomēr ir projekcijas, mēs strādājam caur aparātu. Līdz ar to mums tas ir daudz sarežģītāk laikā, kad ir iespējams tik viegli visu skatīties no mājām,” sprieda režisors.

Matīss Kaža arī norādīja, ka kino skatīšanās pieredze ir unikāls un kolektīvs process: “Jebkurš, kurš aizies uz kino tad, kad tur ir pilna skatītāju zāle sapratīs, ka tā ir pilnīgi cita skatīšanās pieredze gan tehniskā kvalitātē, gan arī tā kļūst par komunālu pieredzi.

Tu pieredzi to kino kopā ar citiem. Tu reaģē uz to, kā citi reaģē, un tā ir sava veida interakcija.”

Pašrefleksija un radošās brīvības limiti

Gan filmizrādē “Kino un mēs”, gan arī Rīgas Starptautiskajā kino festivālā rādītājā īsfilmā “Kad tu uz mani skaties” novērojama refleksija par kino tapšanu, gan skatīšanos, taču Kaža skaidroja, ka tā ir tikai sakritība: “Man īstenībā četras filmas ir par mākslas radīšanu vai skatīšanos tādā vai citādākā ziņā. Arī īsfilma “Meierholda lidojums” un “Vienu biļeti, lūdzu!”. Mani interesē cilvēka un mākslas attiecības.

Šogad vienkārši tā sagadījās, ka tā refleksija par kino un par to, ko es daru un mēs darām, sakrita vienuviet.

Bet nākamie divi projekti atkal būs par citām tēmām.”

Filma “Vienu biļeti, lūdzu!”

Šobrīd Matīss Kaža strādā pie pilnmetrāžas spēlfilmas “Neona pavasaris”, kura būs ieskats Rīgas jauniešu reiva kultūrā. “Tā ir pilnmetrāžas spēlfilma ar ļoti tuvu aci jeb tuvu lēcu, ja mēs runājam par kameru, uz realitāti. Par mūsdienu Rīgas jauniešu reiveru dzīvi. Par jaunas meitenes attiecībām ar savu ģimeni un vienaudžiem, par diviem ļoti spilgtiem mēnešiem viņas dzīvē, kas ļoti piesātināti ar emocijām. Tā būs vairāk tāda rakstura un emociju vadīta filma, nekā “Kur vedīs ceļš”, kur būs tāds aizraujošs sižets un daudz kolorītu tipāžu,” stāstīja Kaža.

Režisors skaidroja, ka arī demokrātijas apstākļos radoša cilvēka brīvībai ir savs ietvars, kurš, īpaši kino un performatīvo mākslu jomā, kurām nepieciešams liels finansējums, atkarīgs no dažādu institūciju ietekmes.

Kaža norādīja: “Brīvība ir atkarīga no dažādu institūciju ietekmes uz mākslinieka radošo darbību. Mēs jau to redzam, piemēram, šovasar bija viena izstāde jaunajai fotogrāfei Annemarijai Gulbei, kura saskārās ar cenzūru ļoti savdabīgā veidā.

Tas nav tā, ka mēs dzīvotu pilnīgas radošas brīvības apstākļos.

Tur jau arī ir jautājums: vai tev piešķirs finansējumu valsts vai attiecīgā institūcija šai filmai, vai nepiešķirs? Kāpēc piešķirs? Kāpēc izvēlas tādus projektus finansēt, bet ne citus? Tie jau visi ir faktori, kas nosaka to, vai varēsim radīt to mūsu mākslas darbu. Izdomāt jau mēs varam jebko mūsu pieredzes, intelekta ietvaros, bet par realizāciju, it īpašo kino un performatīvajās mākslās, kuras ir ļoti dārgas, lai tās īstenotu labi un kvalitatīvi, tur ir ierobežojoši faktori visos politiskajos režīmos.”

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt