Kā dzīvot tālāk, kad "latvieša sapnis" ir piepildīts un beigušies zenīti, ko sasniegt, – vaicā režisora Jura Poškus jaunākā spēlfilma "Saule spīd 24 stundas". Tāpat kā iepriekšējā Poškus filma "Kolka Cool", arī šī tapa ilgi. Pandēmijas dēļ kinodarbs gandrīz četrus gadus nogulējis plauktā. Ar starptautiskas komandas palīdzību daļa filmas uzņemta Ziemeļpolā. Arī pirmizrādē viesiem bija iespējams "atzīmēties" Ziemeļpolā.
"Mēs filmējām pašos Jakutijas ziemeļos, tas ir ģeogrāfiski tālākais pilsētciemats, kur dzīvo cilvēki. Tālāk vairs nokļūt diemžēl nevarēja. Un filmējām uz aizsalušas jūras aprīļa mēnesī, tieši tad, kad ir polārā diena," pastāstīja Juris Poškus.
Režisors jaunāko veikumu dēvē par piedzīvojumu komēdiju, un titulloma tajā uzticēta aktierim Andrim Keišam.
"Visa stāsta ierosme bija latviešu ceļotāja Harija Sila dienasgrāmatas, kurš savā laikā ceļoja kopā ar Ginesa rekorda uzstādītāju ambiciozo grupu uz Ziemeļpolu. Un viņš bija tik laipns, ka dalījās gan ar savu pieredzi, gan ar to, ko bija rakstījis kā blogu. Es blogu izlasīju pilnīgi nejauši internetā, un no tā arī sākām strādāt pie scenārija," darba pirmsākumu ieskicēja Poškus.
"Atceros, ka es kādus gadus atpakaļ kaut kad nakts vidū satiku Juri un viņš stāstīja par šī scenārija aizmetņiem, un saprotu, ka tas kādreiz ir bijis stāsts par viņu pašu. Un katram vīrietim sevis meklējumi ir galvenais dzīves ceļš, un es domāju, ka tā ir mūžīga tēma," pārdomās dalījās pirmizrādes skatītājs Lauris Kļaviņš.
"Iegremdējos Ziemeļos pilnībā. Šī filma ir diezgan unikāla, pašreizējā situācijā diez vai kāds filmēs, un dekorācijas pašas no sevis," komentēja pirmizrādes skatītājs Uldis Cekulis.
"Es esmu diezgan kritisks pret sevi. Ja tu sēdi un nesmejies, tad tas nav īsts kino. Varbūt nebija, kur daudz raudāt, bet kur smieties – bija. Latviešu kino ir jāredz un šis ir labs kino!"
