Kārļa Zahovska vecākus seriālā spēlē Rēzija Kalniņa un Gatis Gāga, bet viņa māsa ir Elīna Vaska. Tātad, ir no kā pamācīties. Viņš kļuva arī par LTV raidījuma “Projekts: Šķiršanās. Seriāla aizkulisēs” moderatoru un iepazīstināja ar saviem lieliskajiem kolēģiem kadrā un aizkadrā.
Vēl pirms novembrī izsludinātās karantīnas ierobežojumiem, iespējams, kādam paveicās redzēt Kārli Zahovski kopā ar viņa kursabiedriem Kultūras akadēmijas Valmieras teātra kursa diplomdarbā “Pagaidām Godo”.
Kārlis Zahovskis ir starta pozīcijā, lai sasniegtu savus skatuves un dzīves mērķus. Viņš ir drošs, aizrautīgs un dažkārt šaubās, kas viņu padara vēl simpātiskāku.
Daira Āboliņa: Kārli, vai šī ir tava pirmā kino loma?
Kārlis Zahovskis: Jā. Nācās padomāt, bet nevaru atcerēties nevienu citu.
Kā jaunam aktierim dabūt pirmo lomu? Tas ir tikpat grūti kā viss, ko tu dari pirmo reizi?
Paveicās. Kā dabūt pirmo lomu? Jāiet uz kastingiem! Jābūt arī atvērtam vispār tādā prāta stāvoklī. Man bija smieklīgs gadījums ar šo kastingu. Līdz šim esmu staigājis, bet man īsti nav veicies kastingos, es vienmēr jūtu, ka tu visu it kā izdari, paskaties uz režisoru un viņš: nu ja, nu labi, tad mēs ar jums sazināsimies. Un tu jau saproti, ka nesazināsies. Ja sazināsies, tad pateiks: diemžēl, šoreiz nē.
Attiecīgi arī mans kursabiedrs bija aizgājis uz šo kastingu un teica: tur viss forši, režisore forša. Labi, atnāku, ierodos, man iedod ainu lasīt, es īsti neierubos, nesaprotu, kas tur īsti notiek, nolasu, saprot ka galīgi nebija labi. Pusi nesaprotu, kas tur tajā ainā notiek. Paskatos uz Lindu un viņa tā: nu, jā… Bļāviens, atkal. Un galvā kāds it kā saka: runā, kaut ko saki, uzdod jautājumu? Atver muti! Kāpēc tas Haralds tā dara? Un Lindai pēkšņi acīs – jā, es nevaru saprast, viņš filmē, bet kāpēc viņš publicē, kur ir motivācija?
Saprotu: džekpots, turi seju!
“Es arī nezinu, es visu laiku domāju par to.” Kaut kā tas blefs nostrādāja! Mēs ar Lindu sākām runāties un 20 minūtes nopļāpājām. Ar Kristu, producenti, izgāju ārā no telpas: "Labi, super prieks, ka atnāci, mēs tev noteikti padosim ziņu."
Un to nojauti, ka tā loma ir tava?
Es darīju tā: iznācu ārā un mēģināju uzreiz aizmirst. Tik cik piezvanīju māsai, padalījos ar pieredzi. Un mēģināju aizmirst. Kaut kā esmu piefiksējis dzīvē, tad, kad tu kaut ko gribi, izdari visu, ko vari, un aizmirsti. Dari nākamās lietas. Un ļoti bieži pēc manas pieredzes, ja ne simtprocentīgi, kad izdaru un pēc tam vairs par to nedomāju, tad tas manifestējas un notiek. Nezinu, ar ko tas saistīts. Sakritības vai maģija.
Lūk tā var dabūt pirmo lomu – aizej uz kastingu un aizmirsti par viņu.
Ko Haralds dara tādu, ko ir grūti saprast?
Sākumā nesapratu, kāpēc viņš publicē vecāku video? Kāpēc neizņem ārā [no interneta], kad to varēja izdarīt. Man bija interesantas paralēles un korelācija ar Haraldu. Maniem vecākiem arī bija līdzīgi, kad man bija kādi 15-16 gadi. Viņiem bija saspīlētas attiecības un viss uz šķiršanās bāzes. Un kaut kādā ziņā smieklīgi, ka arī mans tēvs zināmā mērā ir ne līdz galam izdevies mūziķis un varēja tas nedaudz citādāk iegriezties. Dzīve viņu aizveda tur, kur aizveda, un doma par to, ka varēja būt, protams, ir. Un kad es lasīju scenāriju: ā, es esmu dēls šādai ģimenei, kur mamma ir uzņēmēja un tēvs neizdevies mūziķis. Man bija ļoti smieklīgi.
Kaut kur tu to jau biji piedzīvojis?
Kaut kur es to biju redzējis, kastingā Lindai to izstāstīju un tas viņai ļoti patikās, viņa uzreiz iedomājās, ja aktierim ir ar ko asociēties, tad ir vieglāk spēlēt.
Kāds ir Haralda dzīvesveids, ko viņš no dzīves gaida un ko dara?
Viņš ir aizņemts ar domāšanu un, pēc manas saprašanas, viņam ārējie apstākļi traucē. Tāpēc var redzēt viņa istabu, ka viņam galds ir pilns, viņš ir nesavākts, krauj visu kaudzē. Informācija, kuru uzņem un ko meklē par savu tēmu, šajā gadījumā ir filmēšana, kino un hokejs (ko viņš agrāk ir spēlējis un kas viņu interesē). Ir cilvēki, kas strukturizē, kaut ko iemācās un grāmatas saliek tā, lai zina, kur kas pieejams. Viņam struktūra nav vajadzīga. Viņš izlasa, noliek, apēd. Viņš tāds vienpatis ir, viņam vienmēr istabas durvis būs ciet.
Pie viņa nākot, visi zina noteikumus, vienmēr būs jāpieklauvē.
Tu nevari vienkārši ieiet pie Haralda, viņš varbūt dara ko svarīgu. Citi varbūt nesaprot, ko viņš dara, jo viņš meklē kaut kādu…
Viņš ir foršs cilvēks, vai viņš ir personība?
Jā, viņš galīgi netur ļaunu prātu. Viņš vēl nav personība, viņš ir jauns, vēl meklē savu nišu. Foršs, es nezinu… Priekš manis viņš noteikti ir interesants, jo es tāds neesmu. Es tā nedaru, tik ļoti neizolējos. Man patīk sava telpa un mājās cilvēki zina, ja durvis ciet – nenāciet. Tas nav tā naidīgi. Vismaz man tā liekas, ka Haraldam liekas, ka viņš izdomās visu to, kas ir jāizdomā, kad būs uzkrājis informāciju, varēs iet pie pasaules un dalīties. Kamēr viņš to nav izdarījis, nejūt to vērtību… Viņš vēl nejūt tādu pārliecību. Viņš vēl krāj.
Kad sakrās, būs pārliecināts par sevi – būs personība.
Es gribētu uzzināt arī par tevi pašu, Kārli. Kas notiek tad, kad neesi seriālā, kad izej pa vārtiņiem, uz kurieni ej, ko dari?
Man tagad nesen sākusies jauna aizraušanās – sāku iet uz kapueru. Pamatā tā ir cīņas māksla, kas nāk no Brazīlijas, bet to var labi integrēt kā deju. Tur ir daudz akrobātikas elementi, pie mūzikas tas tiek darīts, pie īpašiem kapueras ritmiem. Ko es atklāju akadēmijā un nezināju pirms tam – ka man tik ļoti patīk jebkas, kas saistās ar kustību.
Kādi ir tavi profesionālie mērķi?
Profesionālie mērķi vēl tiek nostādīti, es šobrīd cenšos turēties no dienas uz dienu, zinot, ka man pēdējais gads akadēmijā palicis.
Ko tu mācies?
Es mācos aktiermākslu Kultūras akadēmijā. Tagad 4.kursā. Zinot, ka diplomdarba izrādes šogad jāuztaisa, un pēc tam… no dienas uz dienu ieguldi maksimālu darbu, ko vien vari tajā dienā ieguldīt. Vienalga, kas tas būtu.
Ja vajag atpūsties, tad atpūties simtprocentīgi. Ja daudz jāstrādā un daudz jādomā, tad dari.
To tieši tagad karantīnas laikā atklāju apzinātāk. Jo kā cilvēks tu neizbēgami paturi nākotnes vīziju, viņa tur visu laiku griežas, pat ja mēģini pastumt malā… Labi, eju uz mēģinājumu. Būs super, mēs izdarīsim to un to… Tu nokoncentrējies uz mēģinājumu
Vēl par filmas tēmu – kā tu izturies pret cilvēkiem, kuri savu personisko dzīvi izvieto sociālos tīklos?
Es pats neesmu tā darījis. Es vispār nevaru teikt, ka ko publicēju no savas privātās dzīves. Gan jau ka vajadzētu vairāk pievērsties, ņemot vērā nozari, kurā esmu iekļuvis. Sociālie tīkli vairāk man varētu palīdzēt. Katrs dara kā grib, es nenosodu un nepriecājos par to. Citreiz paskatos, ja kas interesē, bet privātās lietas man reti kad interesantas. Analizēt vai iesmiet par citu cilvēku privāto dzīvi? Blogeris es noteikti neesmu.
Kāpēc tu izvēlējies kļūt par aktieri?
Mamma teica – pamēģini. Un te nu es esmu. Kaut kādā ziņā līdzīgi bija, kad man bija 15 gadi, es nopietni spēlēju basketbolu, man likās – būšu basketbolists. Es izaugu, un man pašam ne tik ļoti interesēja, lai tam nopietni pievērsties. Un mamma, mēs vienu dienu gājām pa “Origo”, un viņa man teica – Kārli, tu jau tāpat būsi aktieris. Es vispār par to nebiju domājis. Es tā paskatījos uz viņu. Mēs ar māsu saskatījāmies, sasmējāmies un tā arī tas palika. Un tad pēc pāris gadiem, kad es basketbolu vairs negribēju spēlēt, domāju, ko tad darīt?
Aizgāju uz amatieru teātri un pēc tam viena lieta noveda pie otras. Aizgāju vēl šur tur, un tad jau pēkšņi biju akadēmijā.
Piepildīji mammas sapni?
Es neteiktu, ka mammas sapni. Es jau biju, ja tā objektīvi mēģinu paskatīties, kā man prātā viss noticis, gan pamatskolā, gan vidusskolā man diezgan bieži tā doma skanēja galvā, ka vajadzētu aiziet pamēģināt. Bet vienmēr bija basketbols un neatlika tam laika. Un tiklīdz tas bija nost, pirmā doma bija, ka jāpamēģina…
Drīz tev būs diploms un tu saproti, ka tas ir pa īstam priekš tevis?
Es jums atbildēšu pēc gada.
