Ikdienā Jānis Matvejs strādā mediju vidē – "TV3" grupā, digitālās pārdošanas nodaļā. Studējis Latvijas Kultūras akadēmijā, un šajā laikā parādījusies pastiprināta interese par arhitektūru un pilsētvidi, kas rezultējusies maģistra studijās Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultāte.
Šobrīd ģeogrāfs strādā jau pie promocijas darba, kurā pētī pilsētvides atainojumu padomju spēlfilmās, dokumentālajās filmās, kinožurnālos un animācijas filmās.
Kopumā apskatīti vairāki simti kinomateriālu.
Darbā akcentētas trīs Latvijas kinofilmas: Leonīda Leimaņa 1959. gadā uzņemtā filma “Šķēps un roze”, Rolanda Kalniņa “Elpojiet dziļi” jeb “Četri balti krekli” (1967. gads) un Jāņa Streiča kinodarbs “Mans draugs – nenopietns cilvēks” , kas uzņemts 1975. gadā.
Latvijas Radio raidījumā "Kultūras Rondo" Jānis Matvejs atzīst, ka nozīmīgu ieguldījumu šīs tēmas izvēlē devusi viņa bērnības pieredze – viņš audzis Vecmīlgrāvī: “Bērnības atmiņas par mikrorajonu ir ļoti spilgtas. Manā bērnības uztverē mikrorajons saistās ar nebeidzamu, neatklātu telpu, kurā visu laiku notiek kaut kas jauns. [..] Tā telpa visu laiku tika izzināta. Kad uzsāku studijas augstskolā [..], sapratu mikrorajona telpiskās kvalitātes, nepilnības infrastruktūrā, nepilnības ģeogrāfiskās lokācijas novietojumā.” Vēl Matveja interesi rosināja novērotais vecāko paaudžu uzsvērtais sentiments pēc padomju laika ikdienas.
Filmās, Matveja ieskatā, telpa atklājas visdinamiskāk:
“Tas dod ļoti interesantu perspektīvu, kā dažādās desmitgadēs tika uztverta telpa, kā caur kinematogrāfu politiskā vara publikai šo telpu vēlējās attēlot.”
Ieskatu Matveja topošās doktora disertācijas tēmu lokā iespējams gūt, izlasot portālam “Kinoraksti” sagatavoto publikāciju "Rīgas mājokļi filmās. 1945-1993”.
Promocijas darba fragmentā, kurš lasāms vietnē Kinoraksti.lv, Jānis Matvejs skaidro: “Kino kā mākslas forma ir radusies laikā, kad cilvēka attiecības ar telpu bija pakļautas nozīmīgām ģeogrāfiskām pārmaiņām. Jau pirmajās kinematogrāfiskajās liecībās telpa tika izmantota kā nozīmīga metafora, tomēr interese par kino kā ģeogrāfisku izpētes lauku parādījās 20. gadsimta 90. gados, un pirmie kino pētījumi ģeogrāfijā skaidroja pilsētas nozīmi filmas naratīvā. Ģeogrāfu interese par filmu kā ainavas izpētes objektu ir veidojusies no trim metodoloģiskiem virzieniem – humānisma idejām, ainavu studijām un sociokultūras pētījumiem. Pētījumos ģeogrāfi filmas izmanto, lai raksturotu ainavu, nošķirot cilvēku veidotu ainavu (pilsētas, viensētas, infrastruktūru u.c.), dabas radītu ainavu (senlejas, piekrasti, pļavas u.c.) un asociatīvo kultūras ainavu (militāras zonas, reliģiskas apkaimes u.c.).”
Matvejs novērojis, ka atlasītajos kinodarbos – lielākoties tieši dokumentālajās filmās un hronikās – tiek diktēts noteikts redzējums, kas nereti precīzi neatspoguļo reālo pilsētvidi. Viņš piedāvā piemēru – kinomateriālos, kas tapuši līdz padomju okupācijai, teju vispār nav atspoguļotas pilsētvides galvenās izmaiņās, konkrēti, īres namu celtniecība. Nenoliedzami šie lielie īres nami, jo īpaši Rīgas centrā, ir viens no izteiktākajiem elementiem. Tā vietā uzsvars tika likts uz lauku ainavu, jo īpaši Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā.
“Tas ir šis politiskais naratīvs, ar ko nāca diktatūra. Savā ziņā tas vēstī par Latvijas un latviešu identitāti pretstatā vācu iezīmēm, kas parādījās tieši dzīvojamās ēkās.
Tādas atšķirības starp patieso pilsētas telpu un tās reprezentāciju parādās arī vēlākā posmā – dažādās padomju laika desmitgadēs.
Padomju posmā tika uzbūvēti ļoti daudz mikrorajoni [..], bet to atveids padomju filmās ir diezgan niecīgs. [..] Attiecīgi tikai vēlākos posmos, kad pilsēta jau ir pilnveidojusies, infrastruktūra ir izveidota, šie rajoni parādās,” paskaidro doktorants.
Jānis Matvejs aicina ikvienu skatīties filmas, lai spētu novērtēt, kā pilsēta ir mainījusies, attīstījusies. Tā iespējams saskatīt jau iepriekš pieminētās nesakritības starp reālo pilsētvides attīstības procesu un tā reprezentāciju kinematogrāfā.
