Nonākot pamestās ēkās, telpās un vietās, kuras kļuvušas nevienam nevajadzīgas, rodas sajūta, ka laiks ir iekapsulējies kādā citā dimensijā, kur pagātne kļūst par tagadni un nākotni, tiek nojauktas robežas starp atmiņām un fantāzijas tēliem, ko rada noputējušie un sen aizmirstie priekšmeti, kas pirms daudziem gadiem ir tikuši lietoti ik dienu. Gaisma, kas ieplūst caur neskaitāmus pavasarus netīrītām logu rūtīm un šķirbām, rada melanholisku noskaņu, spēlējoties ar gaismēnām un virsmu faktūrām.
Sērija "Klusums" tika aizsākta 2013. gadā, nonākot dažādās pamestās būvēs Latvijā. Katrai ēkai, protams, ir savs stāsts, tomēr projekta ietvaros fiksēti telpu fragmenti un atsevišķu priekšmetu kompozīcijas, kas sasaucas ar mākslas vēsturē plaši izmantoto klusās dabas žanru. Šīs fotogrāfijas ir zināmā pretrunā termina klasiskajai izpratnei, jo autore tvērusi netīšas kompozīcijas, veidojot sajūtu gammu, nevis apzināti veidojusi priekšmetu uzstādījumus. Tā ir sajūta, ka laiks neeksistē - pagātne, tagadne un nākotne nostājusies uz viena laika nogriežņa. Ienācējs šādā vidē uz brīdi iztraucē klusumu, kas ir ne tikai dzirdams, bet arī sajūtams, un, neko nepārveidojot, fiksē sastingušos "pagātnes mirkļus".
Fotografējot izmantots tikai dabīgais apgaismojums, radot vecmeistaru gleznām tuvu noskaņu un smalkas toņu nianses. No tumsas iznirstošās priekšmetu aprises, gaismēnu kontrasti, putekļu kārta un dabas elementu klātbūtne ļauj iztēlē radīt priekšstatu par kādu apslēptu dārgumu krātuvi, kas varbūt ir vienkārši sen izsapņots sapnis...
Kāds priekšmetus nolicis, nometis vai sakrāmējis, nedomājot par kādu izkārtojuma vizuālo estētiku, izskatu vai loģiku. Ieejot pamestajās telpās, neatkarīgi no tā vai tās ir vecas lauku mājas Vidzemē, alus fabrikas teritorija Rīgā vai konservu fabrikas korpusi Carnikavā, ir sajūta, ka cilvēki, kas tur agrāk dzīvojuši vai strādājuši, uz brīdi izgājuši un tūlīt apņēmīgi iesoļos iekšā un ķersies pie iepriekš darītā darba. Bet tā nenotiek. Tas ir kā atrasties sapnī, domājot, ka viss notiek pa īstam, un tikai pēc brīža pamanīt, ka tā nevar būt īstenība..., jo putekļu ir pārāk daudz, uz sienām pelējuma sēnīte un zaļojošas sūnas, bet nokaltuši augi kā rēgaini laika liecinieki, staipa savas lapas pretim saules stariem. Ir tikai KLUSUMS. Klusums pirms pārmaiņām.
“Klusums" ir Evas Rotčenkovas pirmā personālizstāde. Autore dzimusi 1983.gadā un māksliniecisko izglītību ieguvusi Liepājas Lietišķās mākslas un dizaina skolā, Rīgas Mākslas skolā, Jaņa Rozentāla Mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā (2002-2006 Mākslas zinātnes nodaļa, Humanitāro zinātņu bakalaura grāds mākslā, 2006-2008 - Mākslas zinātnes nodaļa, Humanitāro zinātņu maģistra grāds mākslā). Līdztekus darbam mākslas zinātnes un teorijas laukā, autore, strādājot Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, kopš 2006. gada sāka pievērsties fotogrāfijai (tās publicētas mākslas izdevumos un presē). Evas Rotčenkovas fotogrāfijas no sērijas „Pagalmu tūrisms" tikušas izstādītas Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotajā festivālā „Survival KIT 3” mākslinieces Ievas Saulītes projekta „Ideju talka” ietvaros.
