Juris Kursietis, Kens Loučs un Pedro Almodovars: Skatīties, redzēt un pieredzēt kino Kannās

Ja runājam par profesionālu mākslu, būtībā ir muļķīgi filmas saukt par labām vai sliktām, jo īpaši Kannu kinofestivāla kontekstā.  Filmas ir izgājušas atlases komisiju sietus daudzās pakāpēs!  Kannu kinofestivāls piedāvā savu viedokli par šī gada filmu autoru pašsajūtu un radošo kaisli, kas izpausta kino valodā. 

Par to, kas ar mums  var notikt kino zālē,  pirmajā tikšanās reizē ar medijiem,  precīzi teica 72. Starptautiskā Kannu kinofestivāla žūrijas priekšsēdētājs,  meksikāņu režisors Alehandro Gonsaless Injaritu – filmas var skatīties (watch), redzēt (see) un pieredzēt (experience).

Šeit, Kannās, pats svarīgākais ir pieredzēt kino. Tātad redzēt kaut ko tādu, kas papildina tavu pieredzi par kino spēku. Kas spēj tevi ietekmēt emocionāli, saturiski, cilvēciski un varbūt vēl citādi. Tas ir veids, kā Eiropas prominentākā festivāla žūrija meklēs 2019. gada festivāla laureātus! Un viņiem, kā katrai žūrijai, nebūs  viegli. Starptautiskajai gan jānoskatās tikai 21 filma galvenajā konkursā, bet pārējiem festivālistiem var paveikties savu unikālo pieredzi “noķert” arī kādā citā filmas pasaules pirmizrādē festivāla paralēlajās skatēs.

Jau pirms manis izskanējusi sajūsma par spēcīgu kino autoru klātbūtni šī gada Kannu kinofestivālā, kas gan ne vienmēr  garantē, ka izcilie pasaules kinorežisori tieši šogad būs radījuši savas radošās  biogrāfijas izcilāko filmu. Bet visi, kas uz šejienei atbraukuši – režisori, aktieri, producenti, filmu,  izplatītāji, kinokritiķi –, katru rītu Kannās mostas, lai pieredzētu ko nebijušu un satricinošu.

Jura Kursieša filmas “Oļegs” pirmizrāde

17. maijā, notika pasaules pirmizrāde latviešu režisora Jura Kursieša filmai “Oļegs”, Kannu kinofestivāla sadaļā “Director’s Fortnight”, kas ir sekcija, kurā īpašu uzmanību pievērš jauniem  kino autoriem. “Zelta palmas zaru” vēl nesola, bet pasaules publicitāti un starptautisku ievērību – gan. 

“Oļegs” ir Jura Kursieša otrā filma. Pēc daudzsološas debijas  filmai “Modris” (2014), kam arī bija starptautiska pirmizrāde Toronto kinofestivālā, bija skaidrs, ka režisors kopā ar savām producentēm "Tasse Film" studijā Alisi Ģelzi un Aiju Bērziņu meklē savus kino varoņus Latvijas realitātē un nebaidās ieiet jaunu cilvēku ne pārāk saldās dzīves labirintos.  

Arī Jura Kursieša jaunās filmas varonim Oļegam, atsaucoties uz režisora paša teikto tūlīt pēc filmas pirmizrādes Kannās, ir reāls prototips, par ko filmas veidotājs izlasījis kādā intervijā Latvijas presē. Oļegs ir Latvijā dzīvojošs jauns krievu puisis, nepilsonis, kurš dodas uz Beļģiju, lai strādātu gaļas kombinātā. Filmas gaitā neuzbāzīgās replikās, telefona sarunās ar Latvijā atstāto vecmāmiņu kļūst skaidrs, ka mājās palikuši neapmaksāti parādi. Bet veids, kā Oļegs runā ar mājām, atklāj viņu kā  simpātisku cilvēku, kurš ir gatavs risināt savas problēmas.

Jā, varbūt  viņš ir pārāk trausls un dzīvē cietis un meklē atspēriena punktus gan garīgajai dzīvei, gan materiālajai situācijai. Jaunu cilvēku došanās ekonomiskā trimdā no finansiāli nestabilām valstīm (diemžēl Latvija joprojām tāda ir) ir daudzviet pasaulē un īpaša problēma Austrumeiropā. Tas šo Oļega stāstu padara tik saprotamu un Kannu kinofestivāla distance vēl pirms filmas pirmizrādes Latvijā ļauj to novērtēt objektīvāk, bez lokāla mēroga kaislībām – krievs, latvietis, svešais vai savējais.

Kāpēc un vai tiešām tik traki? Es pat uzskatu, ka ne tēma (kaut arī) nosaka šīs filmas veiksmi, bet gan attieksme pret cilvēku, kurš ir mums blakus un varētu būt gan kaimiņš, gan studiju biedrs, gan brālēns…

Tādu dramatisku cilvēkstāstu Eiropā ir simtiem, un daudzi no tiek beidzas arī dramatiskāk nekā Oļegam. Režisors Juris Kursietis jau ar filmas pirmajiem, ļoti skaistajiem un atsvešinātajiem, fizisku aukstumu izstarojošajiem ziemas kadriem, nosakņo uz vispārinātāku  bet vienlaikus arī  personiskāku stāstījuma uztveri.

Mēs katrs varam būt Oļegs un varbūt arī esam… tikai katrs citādi.

Upura (Dieva) jērs ir viens no kristietības simboliem, kas ir saistīts gan ar nevainību, gan ar ievainojamību. Galvenais varonis, kuru atveido Lietuvas aktieris Valentīns Novopoļskis, filmā daudz parādās emocionāli askētiskos bet ietilpīgos tuvplānos, klusē, cieš no likteņa biedru meliem un negodīguma, taču filmas veidotāji Oļegu tāpat vien neattaisno.

Mēs faktiski neko nezinām par šo viesstrādnieku pagātni, Oļegu ieskaitot. Tomēr Jura Kursieša filmas  intonācija liek ievibrēties kādām cilvēciskām empātijas stīgām, liek domāt par sociālo statusu cilvēkiem, kuriem īsti nav valstiskās piederības, nav izredžu izkļūt no sava likteņa ieviltā loka. 

Neapskaužami smags darbs un nožēlojama  sadzīve, kas filmēta ar dinamisku kameru, bezkrāsaina,  brutāla pasaule, kurā pat nav diennakts mērauklas, nav dimensiju – pretstatā tam ir sniegbaltais un ledus gaišzilais Oļega vīzijās ar kadra plašumu un dziļumu. Bet vai tas ir pārguruša cilvēka nakts murgs  vai  sakrāls redzējums?... Oļegs meklē izeju, bet tas ir skarbs stāsts, kura iedarbīgumu apliecināja aplausi pēc filmas Kannās. Filmas pirmizrāde Latvijā paredzēta 4. oktobrī kinoteātrī “Splendid Palace”.

Britu klasiķa stāsts par “mazo cilvēku”

Ar Oļega stāstu netieši sasaucas britu kino kasiķa, divkārtēja Kannu Zelta zara laureāta Kena Louča reālistisko ģimenes drāmu “Piedod, mēs ilgojamies pēc tevis/Sorry We Missed You” . Kens Loučs (83) visu savu kino mūžu ir konsekventi stāstījis “mazo cilvēku” stāstus, lai kā man šis apzīmējums nepatiktu. Ir bagātajās valstīs dzīve bez glamūra! Kino vairāk mīl augšup kāpjošus varoņus un laimīgas  stāstu beigas, taču dzīve nav ne rožu, ne margrietiņu pļava, kā mēs labi zinām. Pat tad, ja ārēji katrā dzīvē ir smaidošo selfiju mirkļi, katrs no mums ir kāpis arī lejā, nezinot cik zemu nāksies noiet.

Kens Loučs stāsta par ģimeni, pusmūža laulātu pāri ar diviem pusaudžiem. Ģimenes tēvs ir atradis jaunu darbu, viņš strādās cienījamā kurjerpakalpojumu kompānijā, taču ir vajadzīgs busiņš, ar kuru piegādāt klientiem sūtījumus. Lai iegādātos darbam transportu, nākas pārdot vienīgo auto, kas līdz šim bija ļoti nepieciešam viņa sievai, sociālā dienesta darbiniecei un vecu ļaužu kopējai.

Taču ģimene vienojas, ka sieviete turpmāk apkalpos savu klientus, izmantojot sabiedrisko transportu. Balts busiņš – kā balts sapnis, kurā iesēžas enerģijas pilns vīrietis. Sieviete, kura atrod siltus vārdus saviem vientuļajiem un slimajiem, gatava ne tikai apmainīt pamperus, bet arī kopā skatīties ģimenes albumus un ļaut sev izķemmēt matus, ja tas viņas apkopjamajiem cilvēkiem sagādā prieku… Nejaušā sarunā atklājas, ka viņas vīrs ir bijis konstruktors uzņēmumā un viņi dzīvojuši daudz labāk, bet finanšu krīze un štatu samazināšana, likusi mainīt dzīves līmeni. Tagad viņi strādā daudz un sirsnīgi tic panākumiem.

Vēl ir bērni, kuriem šajā darba dunā atliek pārāk maz laika kopā ar vecākiem. Filma ir vitāla, bet optimisms nevairojas. Vīram ir jāiekļaujas piegādes laika limitos, neskatoties ne uz sastrēgumiem, ne uz nepareizām adresēm vai klientu prombūtni. Stress pieaug. Kena Louča reālisms atbilst autorkino statusam, jo katrs viņa stāsts ir cilvēciski detalizēts un daudzkrāsains. Viņa stāstījumam nepiemīt ne darba cilvēku pienākuma patoss, ne didaktika, ne nožēla. Viņš  it kā tikai vēro dzīvi, novērtē mazus sasniegumus un  cieņu nezaudējošas savstarpējās cilvēku attiecības.

Arī šoreiz režisors, simpatizējot saviem personāžiem un viņu ikdienas varonībai, atstāj filmai atvērtu finālu. “Piedod, mēs ilgojamies pēc tevis” būs pieejama izrādīšanai Latvijā, bet laiks rādīs, vai tas būs festivālu vai kinoteātra repertuāra formāts.

Pedro Almodovara “Sāpes un slava”

Kannās gandrīz vienlaicīgi ar Latvijas filmu “Oļegs”  pirmizrādi  konkursā piedzīvoja  ļoti gaidītā spāņu klasiķa Pedro Almodovara jaunā filma “Sāpes un slava/Pain and Glory”, kurā piedalījās daudzi viņa karjerā svarīgi aktieri, kuriem Almodovars pavēra starptautisku kino karjeru, tostarp, skaistā un mūžam jaunā Penelope Krusa un Antonio Banderass, kurš šoreiz tēlo kinorežisoru ar neapšaubāmām Almodovara alter ego pazīmēm. Režisors radošās krīzes situācijā cīnās ar muguras sāpēm un nepabeigtu kino scenāriju jaunai filmai. Šādu filmu par savas mākslas radīšanas grūtībām, reizi savas karjeras laikā ir uzņēmis gandrīz katrs režisors, sākot ar Federiko Fellīni un beidzot ar Jāni Streiču.

Tā ir sava veida  karjeras apkopošana, radošas perspektīvas meklēšana, šaubas par nākotnes izredzēm. Ja neskaita franču meistaram raksturīgo tīro krāsu paleti (zils, dzeltens, zaļš, sarkans, balts, šoreiz daudz baltais)  un dzidrās  filmas gaismas bērnības atmiņu ainās, šis ir mums diezgan nostalģisks Amodovars. Pikanto humoru aizvieto rezignētas pārdomas. Viņam raksturīgo enerģisko filmas pulsu  aizstāj profesionāli pārdomāta autobiogrāfisku motīvu piesātinātas filmas struktūra. Negaidītos sižeta un raksturu pavērsienus gaidiet vairāk uz filmas otro pusi.

Pedro Almodovars savās filmās vienmēr lielu uzmanību pievērsis sieviešu tēliem, jo īpaši izceļot māti kā cilvēka personības veidotāju. Agrīnajos kino darbos,  Almodovars  filmējis arī  savu māti, bet pēc mammas nāves visas savas filmas veltījis viņai. Jaunākajā filmā režisora māti  dažādā vecumā tēlo trīs  viņam nozīmīgas aktrises: jaunībā Penelope Krusa, pusmūžā Huljeta Serano, vecumā Sesīlija Rota. Maigums  un pielūgsme ir katrā no šīm epizodēm. Atvainošanās par to, ka es nebiju ideāls dēls – tikai vienā ainā.  Režisoru ar Almodovara  jau sirmo matu cekulu tēlo Antonio Banderass. Pirmizrādes sarkanā paklāja  mundrās fotogrāfijas gan apliecina, ka savecējis  Banderass ir tikai lomas vajadzībām.

Almodovars vel nekad nav saņēmis Kannu zelta palmas zaru. Filma Rīgā būs skatāma kinofestivāla “Baltijas pērle” ietvaros septembrī. Kaut gan  piedalās konkursā sesto reizi un iepriekš  Saņēmis Kannu balvas par aktieru ansambli, režiju un scenāriju. Bet vai šī gada žūrija savā kino pieredzē par spilgtāko atzīs spāņu režisora  radošās dzīves grēksūdzi filmā “Sāpes un slava”? Visas pareizās un nepareizās atbildes nesīs noslēguma ceremonija 25. maijā. Vēl ir laiks un filmas, un filmas.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti