Jaunais režisors Kārlis Lesiņš: Pa galvu es noteikti dabūšu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 7 gadiem.

 

Latvijas Televīzija (LTV) sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fondu un Nacionālo kinocentru jau ceturto gadu rīko dokumentālo īsfilmu konkursu “Latvijas kods. Latvija šodien”. Filmu cikls, kas jau kļuvis par ikgadēju tradīciju, tiek veidots ar mērķi dokumentēt notikumus un tendences šodienas Latvijā un tās sabiedrībā. Šogad konkursā atbalstu izdevās iegūt piecām filmām, kas pirmizrādi LTV1 kanālā piedzīvos svētku laikā novembrī. Lsm.lv piedāvā nelielu iepazīšanos ar vienu no “Latvijas koda” režisoriem – Kārli Lesiņu – un viņa filmu “Vectēva tēvs”. Kārlis šo sauc par savu debijas kino, jo viņa diplomdarbs “Konvertīti” esot bijis sava veida pārejas posms no žurnālista uz režisora profesiju.

Kārļa Lesiņa filmas

Televīzijas dokumentālās filmas:

Pastāsti, kā tu nonāci pie idejas filmai “Vectēva tēvs”.

Ar operatoru Mārtiņu Jurevicu braucām uz vienu haltūru Moldovā (Kārlis strādā par žurnālistu pasaules “karstajos punktos” – aut. piez.), un es sāku viņam stāstīt par savu vectēvu, kura tēvs pēc Otrā pasaules kara izsūtījumā pazuda. Teicu, ka man ir ideja – paņemt vectēvu un braukt meklēt, kur viņa tēvs ir apbedīts. Mārtiņš mani iedrošināja šo ideju attīstīt. Šādi stāsti nav nekas unikāls, cik Latvijas ģimeņu nav ko tādu piedzīvojušas. Bet es gribēju dāvāt savam vectēvam sirdsmieru, turklāt, darot to, ko es protu – izpētīt, atrast, aizbraukt. Protams, man bija arī savtīgi nolūki, jo es sapratu, ka tur apakšā ir labs stāsts filmai.

Kā tu šim braucienam gatavojies?

Sākumā aizgāju uz Specializēto vairāku nozaru prokuratūru un uzrakstīju iesniegumu ar lūgumu palīdzēt atrast vectēva tēva kapu. Viņi diezgan ātri atbildēja – Severodvinska.

Tik vienkārši? Un vectēvs bija gadiem mocījies neziņā!

Jā, bet laikam viņa trauma bija tik spēcīga, ka... Tā atbilde visu laiku bija tepat blakus. Pirms aptuveni 20 gadiem vectēvam pienāca ziņa, ka viņa tēvs ir reabilitēts, un bija iespēja piekļūt pie viņa lietas. Vectēvs to bija tik pavirši lasījis, ka nebija pamanījis, ka tur ir precīzi uzrakstīts, kur un kurā datumā viņš ir miris. Visu savā galvā pārcilājot, sapratu, ka vectēvam šī nasta ir bijusi par lielu, lai tajā uzdrīkstētos iedziļināties.

Vai ar šo filmu neesi izdarījis tieši pretējo? Tu pats to sauc par dāvanu, bet...

Pa galvu es noteikti dabūšu! Tad, kad mēs šo filmu plānojām, likās, ka tā būs tāda vienkārša road movie, kā mēs ar vectēvu braucam meklēt viņa tēva kapavietu. Bet televīzija teica, ka viņus vairāk interesē tieši mūsu abu attiecības, atšķirīgās paaudzes, pieredze, vēstures redzējums. Es tam piekritu.

Latvijā ir režisori, kas visu laiku taisa filmas par Sibīriju, un tas jau ir kļuvis par sava veida žanru, kas daudziem ir līdz kaklam. Mēs gribējām uz to paskatīties citādi. Arī scenārists Matīss Gricmanis teica: “Nekas tur daudz pa ceļam nenotiks, vajag izdomāt, kā to filmu atdzīvināt, kā provocēt vectēvu.”

Kārļa Lesiņa izglītība

  • 2014.–2016. Latvijas Kultūras akadēmija. Maģistrs audiovizuālajā mākslā: filmu producēšana un režija.
  • 2010.–2012. Aalborg University, Denmark. Maģistrs starptautiskajās attiecībās un attīstībā.
  • 2009.–nepabeigts. Aberystwyth University, United Kingdom. Maģistrs filmu studijās.
  • 2006.–2009. Rīgas Stradiņa Universitāte, Latvija. Bakalaurs komunikāciju zinātnē (žurnālistika).
Vectēvs visu ceļojumu pavada kopā ar tevi?

Jā, mēs abi esam galvenie varoņi, viss stāsts ir ap mums. Vectēvs uzreiz piekrita. Viņam gan arī nebija variantu. Pirmkārt, šī bija viņa vienīgā iespēja atdot godu savam tēvam, jo finansiāli tur aizbraukt ir ļoti dārgi. Otrkārt, es esmu viņa mazdēls, un viņš zina, kas ir mana profesija.

Vai pētīšanas procesā gadījās kaut kas pavisam negaidīts?

Interesantākais, ko es vēl nezināju, kad iesniedzu projektu “Latvijas kodā”, bija viņa saistība ar “Meža kaķiem”. Tā ir organizācija, kas izveidojās, kad Latvijas teritoriju vēl bija okupējuši nacisti. Jūtot, ka karš iet uz beigām, un vācieši zaudēs, viņi izveidoja šādu organizāciju, kas sastāvēja gandrīz vienīgi no latviešiem. Lielākā daļa no viņiem gribēja cīnīties par Latvijas neatkarību. Dokumenti atklāj, ka vectēva tēvs ir bijis šīs organizācijas biedrs, bet vectēvs to centās noliegt, sakot: “Nē, nekā tāda nebija, visdrīzāk VDK aģenti viņu piespieduši atzīties tajā, kas nemaz nav noticis.” Pētot tālāk, atklājās, ka vectēva tēva māsa to zināja, un atšķirībā no viņa šo faktu nenoliedz. Savā atzīšanās protokolā vecvectēvs raksta, ka viņa mērķis bija iegūt “Meža brāļa” biedru kartīti, lai viņu neizsūta uz Vāciju bēgļu gaitās. Padomju varai ar to pietika. Man un scenāristam Matīsam likās interesanti, kāpēc viņš nebēga projām? Lielākā daļa no “Meža kaķu” organizācijas biedriem sabēga mežos, cīnījās, veidoja partizānu kustības un pēc tam kļuva par “Meža brāļiem”. Neviens nepadevās tāpat. Bet viņš vienkārši palika savās mājās. Matīsam bija variants, ka viņš bija nobijies, gļēvs.

Varbūt tieši otrādi – viņš uzskatīja, ka bēgt ir gļēvi?

Iespējams, jā. Bet šis bija viens no jautājumiem, uz kuriem es filmas beigās gribēju rast atbildi. Mūsu mērķis nebija veidot šo filmu kā kaut kādu sentimentālu raudamo gabalu par to, cik smags ir bijis mūsu abu liktenis. Vectēvs zaudēja māti un tēvu jau agrā bērnībā. Arī man bija līdzīgi, kā rezultātā viņš uzņēmās par mani atbildību un palīdzēja. Tagad, lūk, mēs abi, lai gan esam ļoti atšķirīgi, braucam kopā ceļojumā, mazdēls palīdz vectēvam, cik jauki un mīļi... Nē. Drīzāk mēs esam divi cilvēki, kurus vieno ceļojuma galamērķis.

Pa ceļam mēs kašķējamies, ir daudz smieklīgas epizodes. Piemēram, es viņu provocēju, nopērkot PSRS karogu. Man tas ir vienkārši suvenīrs, bet viņš to uztver kā kaut ko šausmīgu. Tas viss padara šo filmu krāšņāku.

Efekts, ko mēs ar scenāristu mēģinājām panākt – lai visu laiku ir smieklīgi, bet beigās paliek tā kā neērti. Līdzīgi kā filmā “Dokumentālists”. Smejies, smejies, bet tad saproti, ka galvenais varonis ir vientuļš cilvēks, un viņam viss notiekošais nozīmē kaut ko pavisam citu.

Kādas vēl provokācijas bez PSRS karoga jūs ar scenāristu bijāt izdomājuši?

Viņš bija sastādījis man veselu grafiku, kur bija arī konkrēti jautājumi, kas katrā dienā jāuzdod. Piemēram, mums bija jāaizbrauc pie Volhovas dambja, kas ir nozīmīgs ar to, ka tur pirmoreiz nacistu cīņā ar PSRS armiju iesaistījās Latvijas leģionāru vienība. Man uzreiz radās iemesls uzdot jautājumu, vai viņa tēvs ir karojis nacistu pusē. Viss pārējais jau bija improvizācija, kas notiek uz ceļa, taču Matīsam bija taisnība, un nekas īpašs tur nenotika. Bijām domājuši, ka policija mūs nemitīgi apturēs un būsim spiesti dot daudz kukuļu. Es braucu ar savu žiguli uz 140 km/h, viņš vairāk nemaz nevelk, bet neviens neko. Vienīgā reize, kad mani apturēja menti, bija rupji, pār nepārtraukto līniju apdzenot smago mašīnu. Arī tad, uzzinot, ka esmu ārzemnieks, ceļa policisti vienkārši teica: “Nu labi, brauc, šoreiz palaidīsim.”

Tā arī bija apzināta provokācija?

Nē, es vienkārši biju atslābis. Bija radusies sajūta – mentu šeit vispār nav. Ar šo braucienu vispār tika lauzti daudzi stereotipi par Krieviju. Ne visi tur ir Putina sekotāji. Vismaz cilvēkiem, kas mums palīdzēja tur, uz vietas, ir pašiem savs redzējums par traumatisko vēsturi, kas mūs visus skārusi. Kad apstiprināja mūsu braucienu uz Severodvinsku, mēs sākām meklēt, vai tur vispār ir kāds memoriāls. Fantazēju, kā varētu rakt ārā kaulus un vest atpakaļ uz Latviju. Pirmo šoku piedzīvoju, uzzinot, ka Severodvinska ir slēgtā pilsēta un vajag atļauju, lai tur iebrauktu. Atradām organizāciju, kas ar to nodarbojas, pēc tam sazinājāmies ar šīs organizācijas darbinieci Gaļinu, viņa palīdzēja nokārtot atļaujas, izdomāja programmu, ko mums apskatīt. Mēs vienīgi melojām, sakot, ka filmējam tikai paši sev. Bet tie ir baltie meli.

Kāpēc tā ir slēgtā pilsēta?

Tur taisa atomzemūdenes. Teorētiski šajā pilsētā nedrīkst arī palikt pa nakti. Mēs gan to darījām, un pēc tam viesnīcai bija baigie sūdi, draudēja liels naudas sods. Padomju laikos tika melots, ka tur ir sērkociņu rūpnīca.

Jūs atradāt apbedīšanas vietu?

Tur bija iekopta vieta, kurai blakus, kā jau krieviem patīk, šobrīd tiek celts kāds milzīgs piemineklis bojā gājušajiem. Viņiem ir izveidojusies tradīcija, ka visi radinieki, kas tur atbrauc, par godu aizgājušajam iestāda ciedru koku. Mirušie ir apbedīti apļveida smilšainā teritorijā, no kuras nāk ārā cilvēku kauli. Arī mēs redzējām cilvēku zobus, pakauša kaulu. Ja nebūtu līdzi vectēva, es būtu ņēmis lāpstu un racis laukā.

Tas droši vien ir diezgan nelegāli.

Tas jau nekas.

Cik tavam vectēvam bija gadu, kad viņa tēvu izsūtīja?

Astoņi. 1945. gadā uzreiz pēc kara bija filtrēšanas nometne, kuru viņš izturēja. Pēc tam viņš aizgāja uz kādu tikšanos, un tur viņu arestēja. Kāds kaut ko bija pateicis.

Tagad, lasot arhīva materiālu, saprotu, ka tas ir vienīgais, kas man no vecvectēva palicis. Nav nekā cita. Vectēvs arī par viņu daudz nerunā. Viņš gan vispār ir kašķīgs, ilgi jautājumu uzdošanu nevar izturēt. Uz diviem atbild, par trešo jau saka: “Liecies mierā!”. Ceļojuma laikā arī bieži piemirsu, ka viņam ir 80 gadu. Tad tomēr šādā ceļojumā ir grūtāk braukt... Bet jauki, ka brauciens ļāva piekļūt vectēvam tuvāk nekā sanāk ikdienā.

Visu laiku bijām kopā, man no viņa kaut ko vajadzēja izspiest, un biju spiests klausīties un iedziļināties. Viņš sevišķi atvērās dienā, kad bijām apskatījuši kapavietu. Nedaudz ierāva, un dalījās ļoti emocionālās lietās, kas aizskāra arī mani. Vectēvam ir bijusi ļoti smaga dzīve, ne velti viņš ir tāds raupjš. Vēl es pamanīju viņā līdzības ar sevi, kas mani, kā jau tas bieži ir, ļoti kaitina. Piemēram, viņš ļoti bieži nopūšas, par ko smējās arī montāžas režisors. Tad es piefiksēju, ka pats arī tā daru.

Cik ilgu laiku aizņēma brauciens?

Tas bija astoņu dienu maratons. Četras dienas turp, vienu dienu uz vietas, trīs atpakaļ. Man bija smagi atiet no šī brauciena, kurā pats biju gan režisors, gan varonis. Toties materiāls likās kopā viegli. Šķiet, ir sanācis sirsnīgs, godīgs un jauks gabals.

Vai tu šo uzskati par savu debijas filmu?

Jā. Mans diplomdarbs ar nosaukumu “Konvertīti” bija tāda kā pārslēgšanās. To uzsvēra arī pasniedzējs Pēteris Krilovs. Priecājoties, ka tas ir noticis, jo tā gadās ļoti reti. Es teiktu, ka šis ir viens no maniem līdz šim mīļākajiem projektiem. Viss šeit bija bauda – labi saplānots scenārijs, ar operatoru izrunāta filmēšanas stilistika, zināms žanrs. Vienkārši brauc un dari!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti