Jaunā režisore Lāsma Ābele: Gribēju aiz dārza ieraudzīt cilvēku

 

Latvijas Televīzija (LTV) sadarbībā ar Valsts kultūrkapitāla fondu un Nacionālo kinocentru jau ceturto gadu rīko dokumentālo īsfilmu konkursu “Latvijas kods. Latvija šodien”. Filmu cikls, kas jau kļuvis jau par ikgadēju tradīciju, tiek veidots ar mērķi dokumentēt notikumus un tendences šodienas Latvijā un tās sabiedrībā. Šogad konkursā atbalstu izdevās iegūt piecām filmām, kas pirmizrādi LTV1 kanālā piedzīvos šomēnes.

Lsm.lv piedāvā nelielu iepazīšanos ar vienu no “Latvijas koda” režisoriem – Lāsmu Ābeli – un viņas filmu “Lai smuki!”. Tas ir stāsts par diviem cilvēkiem, kuri iekopj un iekārto pagalmus pie savām mājām, lai radītu ap sevi skaistāku vidi. Ideja filmai aizsākās jau ar Lāsmas diplomdarbu “Pagalmu Rīga”, kas LTV1 tika demonstrēta studentu īsfilmu cikla ietvaros pagājušajā gadā. Filma “Lai smuki!” ir Lāsmas debija režijā.

Tu jau pagājušā gada intervijā teici, ka tev ir doma turpināt dokumentēt notikumus Rīgas mikrorajonu krāšņākajos pagalmos. Par ko ir šī filma?

Filma ir par divu savstarpēji nepazīstamu rīdzinieku centieniem padarīt vidi ap sevi skaistāku. Filmas galvenajiem varoņiem – Valentīnai un Armandam – ir kopīga aizraušanās: viņi iekārto savu māju pagalmus ar neparastiem paštaisītiem vai atrastiem objektiem, tādā veidā radot savdabīgas izstādes. Filmā mēs sekojam šo divu varoņu gaitām, kā viņi gatavo savu jaunāko projektu un sapoš katrs savu pagalmu Līgo svētku noskaņās.

Vai sapost pagalmu Līgo svētkiem bija tava provokācija vai viņu pašu ideja?

Idejas aizmetnis jau bija viņos pašos. Mēs tikai viņus uzrunājām, un viņi bija gatavi piedalīties.

Šāda dārzu iekārtošana pie daudzdzīvokļu mājām ir īpašs Latvijas fenomens vai novērojams arī citās valstīs?

Vajag izbraukt ar mašīnu cauri Polijai, tad droši vien varēs atrast atbildi uz šo jautājumu. Tur var veikt ļoti daudz novērojumu par to, kā cilvēkiem patīk taisīt savas mazās izstādes, tādā veidā paužot pasaulei savu redzējumu par to, kas ir skaists.

Kāpēc tu izvēlējies tieši šos varoņus?

Tas ir tāds netaustāms process. Iepazīsti cilvēku un sajūti – viņš ir potenciāli filmas varonis vai nav, tur ir daudz un dažādu kritēriju. Viens no tiem ir, cik šis cilvēks ir harismātisks, jo varonim ir skatītājiem ir jāpatīk.

Vai tev izdevies novērot, kas ir kopīgs cilvēkiem, kuri nodarbojas ar savu piemājas dārzu labiekārtošanu?

Kaut kāda iekšējā motivācija katram, protams, ir nedaudz atšķirīga, bet tas kopīgais jau paliek – viņi pauž savu redzējumu par skaisto, par mākslu, un viņi to grib parādīt apkārtējiem. Tādā veidā viņiem izdodas iedvesmot arī citus – gan draugus, gan apkārtējos cilvēkus – un likt paskatīties uz apkārtējo vidi citādāk.

Kāds izdevās viņu pagalma iekārtojums par godu Līgo svētkiem?

Visi bija ļoti priecīgi. Daudzi iesaistījās un palīdzēja varoņiem darboties – Valentīnas entuziasms “paķēra” arī viņas dēlu, bet Armandam nāca palīgā draugi. Tas bija vienkārši fantastiski, atbalsts bija ļoti liels. Tas parāda to, kā cilvēkus iedvesmo citi cilvēki, kas dara.

Kāda vispār bija apkārtējo cilvēku reakcija uz šīm norisēm?

(sarunā iesaistās filmas producējošās studijas KULTFILMA producents Dzintars Dreibergs): Šito es varu atbildēt! Es esmu bijis ilggadējs Purvciema iedzīvotājs.

Iedomājieties tādu pelēku Purvciema rajonu, kurā īpaši rudenī, pazūdot lapām un pasliktinoties laikapstākļiem, izskatās tiešām drūmi. Un tad ir tāds viens pagalms, kas pēkšņi ir pilns ar visādiem krāsainiem zaķīšiem un kaķīšiem.

Valentīna savu pagalma kolekciju atjauno aptuveni reizi trijos mēnešos, un bieži var redzēt, kā turp dodas māmiņas ar bērniem, pat klašu ekskursijas. Šajā rajonā ir tik maz, kur aiziet, ka viņi iet tur un redz: “Lūk, šeit ir smuki!” Cilvēks, kas to dara it kā sev, rada ļoti daudz smaidu sev apkārt. Man liekas, ka Lāsmai ir ļoti labi izdevies caur šo diezgan asprātīgo procesu (ne velti filmas laikā zālē skanēja daudz smieklu par to, kādā veidā šī pagalmu māksla tiek radīta) parādīt, cik tas ir sirsnīgi un ka šiem cilvēkiem tiešām sanāk padarīt vidi smukāku! Tas vienlaicīgi pierāda, ka cilvēkā kaut kur iekšā ir vēlme padarīt pasauli skaistāku un ideja par mākslu un skaisto nenāk no ārpuses uzstādījumiem, bet ir dabiska cilvēka nepieciešamība.

Šos estētiskos procesus ļoti interesanti var novērot arī, piemēram, Rīgas dzīvnieku kapsētā “Citi medību lauki”. Par dažiem kapu iekārtošanas risinājumiem rodas jautājumi, kā cilvēki pie tādiem ir nonākuši. Piemēram, zemē ieraktas mīkstās mantas, kuru galvas lien ārā no zemes.

Par daudziem Rīgas vides objektiem arī nevar līdz galam saprast, kā viņi nonākuši līdz šādiem risinājumiem. Piemēram, Lieldienu zaķu kompozīcijas, kas mūs pārsteidz katru gadu.

Jā, arī Ventspils pilsēta šajā žanrā ir labi iesitusi roku. Ko šie dārzu veidotāji dara ikdienā?

Valentīna ir pensionāre, kura nāk no Līksnas, kas atrodas Daugavpils pagastā. Pēdējos 30 gadus viņa dzīvo Purvciemā un strādājusi par sētnieci Rīgas centrā. Visdrīzāk šī hobija aizsākums meklējams tajā, ka viņai kādreiz Dārziņos bija dārzs, kurā viņai ļoti patika darboties.

Reorganizācijas rezultātā dārzu Valentīnai atņēma. Tā viņi sāka stādīt puķes pie Purvciema mājas, un pamazām tas attīstījās līdz tādam, kāds tas ir tagad.

Armands ir pašnodarbināts meistars un apsargs netālu no Mežaparka robežas, kur arī ir dārziņu rajons. Ikdienā viņš palīdz citiem “dārzniekiem”, kā viņš viņus sauc, ar dažāda veida darbiem.

Kāpēc tev likās svarīgi šos cilvēkus iemūžināt filmā?

Man vienkārši likās interesanti tas, kā cilvēki cenšas paraudzīties uz savu pilsētu un darīt kaut ko paši. Vienmēr, kad pilsētā esmu redzējusi izdekorētus pagalmus, ir gribējies uzzināt, kas ir aiz šīs izstādes, kāds ir cilvēks, kas to ir veidojis? Visi tie sīkumi, darbs, kas ir ieguldīts... Gribas uzzināt – kāpēc, kur slēpjas motivācija?

Kas tevi pārsteidza vai aizkustināja šajā viņu iepazīšanas procesā?

Viņu aizrautība, tas, ka viņi to tiešām dara no sirds, bez atlīdzības, vienkārši aiz pašiniciatīvas. Cilvēki, kas cenšas, lai... ir smuki!

(atkal iesaistās producents):

Ir daudzi cilvēki, kas var teikt, ka apkārt ir drūmi, nesmuki, vide nav sakārtota, bet ir tādi, kas par to nekunkst un vienkārši savas saprašanas robežās dara, lai būtu labāk.

Feisbukā nesen redzēju čali, kurš pats salabo sava pagalma ielu pie daudzdzīvokļu nama, jo viņam tur pašam esot jābrauc. Cilvēks izdara, nevis čīkst, ka tur ir bedres un visi citi ir slikti. Šis ir līdzīgs gadījums, tikai par to, lai ir smukāk. Beigu beigās tas ir stāsts par to, vai mēs varam šo visu uztvert par savējo vietu un savu pilsētu vai ne.

Mēs gribējām izveidot pozitīvu, dinamisku filmu, kas neuzbāzīgā veidā liktu cilvēkiem aizdomāties par savu pilsētu un vidi, kurā viņi dzīvo. Ceram, ka filma iedvesmos arī citus darīt „Lai [ir] smuki!”.

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti