Filmā ir balles skats, kuru daudzi teātra zinātnieki ir apbrīnojuši un dēvējuši par izcilu, un Streičs norāda, ka šī aina tāda ir, lielā mērā pateicoties Rozenštrauham un viņa personībai, un viņa akordeonam.
“Instrumenti varētu būt vienādi, bet katrs meistars, kad paņem, tad skan citādāk, caur pirkstiem arī Rozenštrauhs prata iedot. Un tad uzreiz uzelpo Latvija, tie laiki, kad biju bērns un gāju uz pieaugušo ballītēm, kad jaunas meitenes dancoja,” stāsta režisors.
“Man bija jātaisa tā pēckara drūmā atmosfēra, ka puišu nav, tādi pusaudžu čalīši tur bakstās pa kaktiem un bikli iziet dancot, un sievietes bez vīrieša. Tāda aizkustinoša, pat nožēlojama, skumja aina – un arī tā Rozenštrauha melodija. Ja kādreiz prasa, kas patīk savā filmā, kas ir izdevies, man ne viss [patīk], bet nu šī epizode man ļoti mīļa vienmēr. Un tieši Rozenštrauhs piedod to garšu un latviskumu, es teiktu, un pēckara Latvijas atmosfēru.”
Streičs atzīst, ka Rozenštrauha likteni neesot zinājis, taču šajā ainā saskatot, kā atspoguļojas Rozenštrauha liktenis. “Mākslas filma ir ievērojama ar to, ka tur spēlē dzīvais Rozenštrauhs,” atzīst Streičs.
