Ja esmu pateicis «jā», piedalos par simts procentiem. Saruna ar aktieri Ivo Martinsonu

Latvijas Televīzijas attiecību seriālā “Projekts: Šķiršanās” aktieris Ivo Martinsons spēlē enerģisko kaimiņu Tāli, kurš patiesi mīl savu seriāla sieviņu Jogitu (Madara Botmane). Taču viņiem seriāla ģimenē ir kāds kluss noslēpums, kurš gan ir labi zināms tuvākajiem kaimiņiem – pietrūkst bērniņa.

Ivo Martinsonu plaša publika atceras un atpazīst gan kā Valmieras teātra Šekspīra Hamletu un Raiņa Antiņu, gan kā brašo cīnītāju no Aigara Graubas filmas “Nameja gredzens”. Aktieris Ivo Martinsons ir mazliet hameleons, kurš jūt, kad un kā mainīt teātra vai kino tēlu.

Daira Āboliņa: Ivo, cik cieši tev izdevās sadraudzēties ar savu varoni filmas veidošanas laikā?

Ivo Martinsons: Pašsajūta ir ļoti uzlabojusies. Sākotnēji tu tausties un īsti nesaproti, kur tā bumba ripo.

Tas tev bija vairāk ir fizisks vai intelektuāls rēbuss, saprast šāda veida varoni?

Gan – gan! Kā viņš veido attiecības, kā viņš domā. Kā izpaužas savā uzvedībā, ko viņš velk mugurā, kā kustās… Vispār tērpi uzreiz izmaina pašsajūtu. Ja tev iedod plinti rokā vai mašīnas kapotu paceļ, kaut kā uzreiz viss izmainās. Arī visi militārie kamuflāžas tērpi un zābaki iedod gaitu.

Kā režisore raksturoja Tāli? Kas tas ir par tipu, kas tev jānospēlē?

Pirmajā tikšanās dienā, kad bija proves un vēl tikai meklējām partnerību, kas ar ko varētu kopā saderēt, režisore teica, ka grib redzēt Tāli kā tādu taisni domājošu tipu. Ne pārāk elastīgu, vienkāršu. Un viņa minēja, ka viņā ir kaut kas mazliet Hitlerisks… Viņa to bija domājusi kā tāds taisnums, tiešums un asums.

Seriāla "Projekts:Šķiršanās" uzņemšana

Scenāriju jums deva izlasīt līdz galam, un tu zināji, kā veidosies tava līnija?

Jā, to es izlasīju visu, pirms mēs sākām.

Tu biji pārsteigts par šādu piedāvājumu? Tas nav ļoti tipiski tavam ampluā.

Es biju priecīgs pa tādu piedāvājumu. Man tieši iekrita brīvs laiks un … nav tā, ka es piedalos pilnīgi visā, kur man ir iespēja. Bet šeit man tā kā nebija divreiz jādomā. Es biju priecīgs.

Kuru saskaitāmo dēļ?

Pirmais lielais saskaitāmais ir tas, ka tā ir mana profesija. Tieši kino jomā, man ārkārtīgi patīk aktiera darbs kameras priekšā. Daudz vairāk nekā uz skatuves. Otrs saskaitāmais – tā kā es tagad esmu brīvmākslinieks, frīlansers, tad man nav stabilu pastāvīgo ienākumu, es nestrādāju teātrī. Par seriālu es saņemu algu. Man liekas, ja tu vari darīt savu sapņu darbu un vēl par to naudu saņemt, kāpēc atteikties!

Un trešais?

Man tas likās gaišs stāsts, nav drūms! Man ir divējādas pārdomas par smagu materiālu. Viens ir tas, ka man pašam nepatīk smags materiāls, es nelabprāt tādā darbojos, ja tas tiešām nav ļoti, ļoti dziļi pamatots, kāpēc mēs to darām. Otrs, ko es vienmēr paturu prātā, ka mēs esam informācijas nesēji sabiedrībā.

Un es uzskatu, ka vispār mākslas pasaule labāk lai nodarbojas ar pozitīvu izklaidi un lai tā pusstunda vai stunda ir atslodze, nevis turpinājums ziņu formātam.

Es domāju – enerģētiski. Es domāju to pašsajūtu, ko skatītājs saņem, lai viņš gribētu ieslēgt televizoru vēlreiz nākamnedēļ uz nākamo sēriju, nevis… nu, pacietīšu vēl. Saproti, kā es to domāju?

Jā, saprotu. Bet šķiršanās tēma tomēr nesaistās ne ar ko gaišu!

Taisnība, bet, lasot materiālu, materiāls ir diezgan gaišs un vietām pat ļoti komisks. Caurvijas mazliet anekdote, mazliet muļķība… paši ievārām ziepes, un tad netiekam galā ļoti ilgi.

Vai tev pašam ir pieredze, kas varētu saukties – šķiršanās?

Jā, jā, jā, ir.

Un kāda tā bija?

Tā nebija gaiša… Jā, bet tas jau nenozīmē, ka mēs nevaram taisīt gaiši un vēlreiz paskatīties uz to no šādas puses. Es pieļauju, ka katram seriāla uzņemšanas laukumā, ja mums ir vismaz ap 30 gadiem un uz augšu, tad mums šī pieredze ir bijusi. Tas ir tas foršais. Līdzīgi kā Vudijs Allens, kad viņš par tādām tēmām pēc tam caur sarkasmu pats par sevi pasmejas.

Seriāls "Projekts: Šķiršanās"

Vai tevī ir kaut kas no tava varoņa Tāļa? Kad saproti – jā, tas arī manī kaut kur sēž?

Varbūt es gribētu, lai būtu vairāk… Tā ir tāda vienkāršība un atvērtība. Ne tik daudz sadomāties par situāciju, kādu dzīve piespēlē. Man pašam ir tendence pārlieku analizēt nekā manam tēlam Tālim – viņš daudz vienkāršāk izjūt dzīvi un saprot ka rīt ir jauna diena.

No sievietes viedokļa varētu teikt, ka Tālis visvairāk ir tāds mačo tipa vīrietis, kurš ir realizējies caur tādiem vīriešu elementiem, rekvizītiem? Vai tu saproti šāda veida vīriešus? Vai esi saskāries ar tādiem? Es nezinu, varbūt nodaru pāri Tālim, bet tādas vīriešu rotaļlietas kompensē to, kā varbūt viņam dzīvē nav…

Tā ir. Varētu teikt, ka es kā vīrietis saprotu vīriešus, tā ir kaut kāda veida kompensācija caur šiem aksesuāriem, rotaļlietām vai nodarbēm. Bet no otras puses, es varu teikt, ka es nesaprotu vīriešus! Kā vīrietis var būt tik ļoti pārņemts ar savām rotaļlietām, ka nejūt otru cilvēku mājās? Tur ir kaut kāda nejūtība tajā. Es varu teikt, ka es gan saprotu, gan nesaprotu.

Tālim ir ieroči, viņš var arī nogalināt dzīvnieku? Viņš vispār var nogalināt?

Jā, bet viņš nedomā tālāk tādā kategorijā, kā – ko es esmu izdarījis?

Viņš ir mednieks?

Viņš ir mednieks, jā. Viņš ir mednieks… Tas ir tas, ko es saprotu intelektuāli un es to kā aktieris varu iedomāties un to redzu, bet cilvēciski es personīgi to nesaprotu. Tas ir kaut kāds instinkts no alu laikmetiem. Ne tikai izdzīvošanas medniecība, bet kā tāds relikts palicis – kā apliecinājums savam spēkam, varēšanai.

Vīrietis bija tas, kuram bija jānes mājās medījums, tā tas bija, bet tas ir civilizācijas laikā mainījies. Tas ir saglabājies no mitoloģiskiem slāņiem?

Gēnos, gēnos pilnīgi noteikti. Es pats ik pa brīdim makšķerēt braucu, bet nebraucu dzīvniekus medīt. Kāds var teikt, kāda atšķirība? Pilnīgi pareizi, kāda tad atšķirība, jo tā sajūta, kad jūti, ka vizulim ir līdaka pieķērusies un makšķerkāts ar spēku velk iekšā upē, tur ir kaut kas tāds gēnos, kas ļoti dod to adrenalīnu un dod to apmierinājuma sajūtu.

Pirmā brīža dīvainā uzvaras, cīņas sajūta, ka es esmu spēcīgāks. Tas mums vēsturiski kaut kā palicis.

Vīrietim ir jābūt tādām savām blakus lietām ārpus ģimenes? Kas ir tikai šī konkrētā vīrieša pasaule?

Es tā nedomāju. Katrs izvēlas un lai katrs dara kā grib. Es pieļauju, ka ir arī tādas attiecības, kurās vīrietim nav savas privātās lietas, par ko sieviete vispār nezin. Viņi ir pāris ideālās attiecībās. Tas nenozīmē, ka tas ir kaut kāds standarts pāru attiecībās. Bet visbiežāk ir katram sava zona, sava istaba, kur kādā klusuma brīdī pabūt vienam…

Tev nav tādas savas zonas?

Man ir, un man tā ir ļoti nepieciešama.

Rodas priekšstats, ka tev tā varētu būt literatūra, aiziešana lasīšanā. Tev varētu būt ļoti atšķirīga tā sava zona?

Nedomāju, ka šajā nozīmē ir kāds standarts un ka tas ir veselīgi. Es sevī to redzu, kā spriedzi gaisā un kaut ko nepateiktu un līdz ar to nākamais loģiskais risinājums ir iekāpt mašīnā un braukt tās līdakas medīt vienam pašam. Tad tu it kā realizējies un atslēdzies. Bet ideālās attiecības vīrietim ar sievieti, es tomēr vēlu sev un citiem, lai nav jāmeklē tie vientulības brīži.

Par to jau ir runa – būt tik atklātiem un patiesiem, ka to saspringumu jūt gaisā gan viens, gan otrs no partneriem.

Vai tu tici tādām ideālajām attiecībām?

Jā!

Vai tā ir tava apzināta izvēle būt brīvmāksliniekam ārpus institūcijām?

Tā ir apzināta izvēle, kas briedusi daudzus gadus ar vienu aiziešanu no teātra un tad pusotru aiziešanu, tagad ar vēl vienu. Nu jau divus gadus es dzīvoju, kā māku, bez pastāvīgas darbavietas.

Ko tas nozīmē?

Savā ziņā tas nozīmē gaidīt zvanu un piedāvājumu. Bet manā gadījumā to plusu ir vairāk nekā mīnusu. Man tas nozīmē, ka es esmu pilnīgi brīvs cilvēks un varu izvēlēties, vai es gribu vai negribu atbildēt uz telefona zvanu un darba piedāvājumu. Kamēr tu esi štata darbinieks jebkāda veida iestādē jebkādā profesijā, tev ir atbildība par tām divdesmit darba dienām mēnesī un cik tur tām stundām nedēļā. Tev ir tā atbildība, neatkarīgi no tā, vai tevi šis dramaturģiskais materiāls uzrunā, vai nē, cik tev labs kontakts ar režisoru vai arī – nav. Tev ir vienkārši tas ir jādara, un tu to dari. Manā gadījumā būt brīvmāksliniekam nozīmē, ja es darbam piekrītu, nu, Ivo, tev vairs čīkstēt nav telpas, tu to nedrīksti darīt, tu labprātīgi esi to uzņēmies. Ja mēs turpinām vīrišķības tēmu, tas veido manu atbildību, vīrišķīgu atbildību. Ja esmu pateicis “ jā”, es piedalos par simts procentiem.

Vai Latvijas tirgus, ja var tā teikt, ir pietiekami liels vai intensīvs, lai tu varētu palikt šādā brīvmākslinieka statusā, jeb tu tomēr saproti, ka aktieris tu būsi par 80 procentiem, bet par 20 procentiem kaut kas cits, kas nodrošina sev dzīvi?

Jā, var vadīt pasākumus, jā, reklāmās filmēties… to lai laiks rādīs, kas notiks.

Brīvmākslinieki, frīlanseri arī veido jaunu kultūru, kuri nav atkarīgi no iepriekšējās kultūras, no uzņēmējdarbības, jauna tipa mākslinieki, kas rada jauna veida kultūrtelpu.

Es pieļauju, ka kaut kas jauns var dzimt atkal. Ne?

Seriāla "Projekts:Šķiršanās" uzņemšana

Vēl pajautājot par seriāla “Projekts: Šķiršanās” procesa specifiku. Šeit viss notiek šausmīgi ātri – tas profesionālim atver kaut ko jaunu?

Darbs ir darbs. Tā ir vēl viena lieta – strādājot tā ilūzija, tas plīvurs mazliet nokrīt… Tas ir vienkārši darbs. Tu saproti, ka vienai epizodei ir veltītas 45 minūtes vai stunda. Kaut kā man tieši tas patīk, es to nejūtu kā laika spiedienu, es to jūtu kā vienreizēju iespēju.

Madara Botmane seriālā ir tava sieva. Man liekas pirmoreiz dzīvē jūs strādājat kopā?

Jā, kā aktieri tiešām strādājam kopā pirmo reizi. Viņa mums taisīja Regnāra Vaivara izrādei Valmierā tērpus. Viskolosālākos tērpus izrādei “Klusa nakts, dzēra nakts”. Es neteiktu, ka mēs toreiz sapazināmies, bet mēs iepazināmies. Seriālā gan, es teiktu, foršs kontakts mums izveidojies.

Jā, aktrise un kostīmu māksliniece, tās ir divas dažādas lietas, kaut gan Madara ir to apvieno vienā cilvēkā.

Jā, viņa par gaumes sajūtu nevarētu sūdzēties.

Varbūt dažus vārdus par režisori Lindu Olti, šī seriāla galveno personu, kura pirmoreiz taisa tik lielu projektu, un gatavojas savai pirmajai kino pilnmetrāžai 2021. gada pavasarī… Ko tu vari pateikt par to, kā Linda strādā?

Kā Linda strādā? Punktuāli un… kā lai to pasaka, Linda negrib detaļas palaist garām. Linda negrib pārslīdēt pāri ainai – bija jau labi, visus vārdus pateicāt… Viņa ir labā nozīmē piekasīga, kas man sākumā ne pārāk patika. Sākumā es jutu, ka man vajag pierīvēties viņas ritmam: vēlreiz un vēlreiz filmējam, un tagad vēl smalkāk, un vēlreiz. Bet tagad es arī viņas ritmu esmu pieņēmis, arī nesteidzos un līdz ar to man liekas, ka mūsu mijiedarbība, ka mēs jūtam, ka nav tā, ka kāds mēģina mīties ātrāk. Es tā ceru, ka mēs abpusēji esam sajutušies un sapratušies.

Varbūt muļķīgi teikt, bet tas, ka tev vajag ātrāk, varbūt tev ir pielipis no tava varoņa, kurš tev jāspēlē seriālā?

Man liekas, ka nē. Es tā gribētu, protams, atbildēt. Bet ejam uz priekšu. Nē, tā man aktiera lieta.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt