Izstādes kuratores Ingas Brūveres vērojums par izstādes veidolu labi sasaucas ar tās saturu un darbos risinātajiem jautājumiem.
Brūvere stāsta:
“Interesanti bija no rīta atnākt, un brīdī, kad visi televizori vēl bija izslēgti, tad likās, ka izstāde vēl nemaz nav tapusi, un tas ir tas mūsu laikmeta paradokss, ka mēs tik ļoti cieši esam saistīti ar ekrānu, ka tur mums tā visa dzīve. Mēs ieslēdzam ekrānus, un, jā, izstāde ir”.
Kā izmainījusies fiziskā un emocionālā saskarsme to cilvēku vidū, kas jau kopš agras bērnības raduši komunicēt ar digitālo ierīču starpniecību – šis jautājums interesē norvēģu mākslinieci Šarloti Tīsu-Ēvensenu, un to viņa atspoguļo videodarbos “Bērni kritienā” un “Vanna”.
“Viņa apskata pusaudžu savstarpējo attiecību veidošanu. Te ir cilvēks pret cilvēku. Kā tehnoloģiju laikmetā cilvēks jau faktiski gluži vai atrofējas no tās dabiskās mijiedarbības ar otru cilvēku. Faktiski tas jau ir gandrīz jāmāca, kā mums savstarpēji komunicēt,” skaidro Inga Brūvere.
Iespaidīga ir vācu autora Hannesa Vīdemaņa dokumentālo fotogrāfiju sērija “Biohakeri”, kurā viņš fiksējis Amerikas mazpilsētā mītošas tā saukto ķermeņa hakeru kopienas darbību.
Kuratore stāsta: “Amerikā ir tāda kopiena, kas pašu ķermeņos implantē ierīces, strādājot pie tā, lai veidotu perfektu cilvēku. Tā jau vairs pat nav mākslinieka iztēle, tas ir reāli fiksēts fakts, ka mēs jau esam tik tālu, ka mēs patiešām reāli mēģinām no sevis veidot kaut kādas perfektas mašinērijas”.
Par sieviešu centieniem sevi nemitīgi uzlabot un tikpat nemitīgi iemūžināt selfijos ironiski savos darbos izpaužas britu māksliniece Džūno Kalipso. Viņa veido pašportretus speciāli izraudzītās īpaši bezgaumīgās vidēs, kurās sevi pakļauj dažādiem savdabīgiem, pat absurdiem, bet reāli pastāvošiem skaistuma kopšanas rituāliem.
Ar ironisku skatu savu fotosēriju “Vīrietis ar tumšiem matiem un saulrietu fonā” veidojis arī lietuviešu fotogrāfs Pols Peipers, atklājot pagaidām vēl pārāk lielo plaisu starp cilvēka spējām un mākslīgo intelektu.
“Viņš izmanto “Microsoft” vizuālās atpazīstamības sistēmu, kam viņš laiž cauri attēlu, un tad pārliecinās, kā mākslīgais intelekts nolasa šo cilvēkam tik ierasto informāciju. Tur ir pilnīgi līdz kurioziem,” skaidro Brūvere. “Piemēram, te mēs redzam, ka pļavā atrodas suns, bet atpazīstamības sistēma nolasa to kā zebru zālājā. Vai tad atkal ir fotogrāfija, kas uzņemta kādā pagalmā, kur atrodas skulptūra un palmu podi. Sistēma to nolasa – baltā tualete blakus palmām. Šos darbos skatoties, mums tie var šķist jautri, bet citās situācijās tas var radīt arī nopietnas problēmas.”
Savukārt somiete Elina Vainio darbā “Modernās ērtības” pievēršas citai raksturīgai mūsu sabiedrības īpatnībai – vientuļa vīrieša apsēstībai ar komforta ierīcēm, kas rada arvien dziļāku plaisu starp viņu un ārējo pasauli.
Izstādes laikā notiek arī simpozijs “Tagadnes atmiņas”. Tā saturu raksturo viena no biennāles organizatorēm Signe Valtiņa: “Mēs varēsim astoņās kritiķu, vēsturnieku un mākslinieku prezentācijās dzirdēt, kā tiek rakstīta fotogrāfijas vēsture. Tas būs tāds visai paškritisks kopsavilkums. Tēmas būs dažādas, to vidū – “80. gadu kailfoto un vieglais porno”, “Fotogrāfijas loma sociālajos medijos”, “Fotogrāfijas kartēšana” un citas.”
Simpozijs “Tagadnes atmiņas” turpinās vēl šodien Rīgas Mākslas telpā.