Esi Orpanas fotogrāfiju sērijai ir performatīvs raksturs. Autore bieži darbojas tukšā pamestā vietā, viņa rada pretrunas starp sevi un vietu, kurā nav ne kopīgu, ne personisku atmiņu.
Tīna Palola strādā ar savu personīgo vēsturi un emocionālo saikni starp dabu un atmiņām. Viņa strādā pie skatu veidošanas no emociju dotajiem signāliem. Savā sērijā "Patversme" viņa rada ilūzijas starp iekšējām domām un realitāti, kuru viņa vēlas mainīt.
Savukārt Patrisia Rodasa ir radījusi trīs sērijas par vardarbību pret sievietēm. Darbā "Intīmākais patvērums" autore ietekmē kameras ekspozīciju ar roku palīdzību, piemēram, iesitot pa kameras korpusu vai statīvu, lai tā atainotu emocionālos stāvokļus vardarbīgu attiecību laikā. Darbā "Kritusī grācija" tiek atainotas sievietes krītot atklātā ainavā, lai ilustrētu vardarbību, kas notiek privāti. Bet sērija "Nepateiktais" atgādina par vardarbību, par kuru nekad netiek runāts skaļi.
Visbeidzot Mias Dambergas fotogrāfijās uzmanība lielākoties ir pievērsta atmiņas sarežģītībai. Viņas fotogrāfiju sērija "Ilgu asmens" ir par sāpīgām personiskajām atmiņām, kas veidojušas viņas dzīves gaitu. Viņa arī stāsta par grupas izstādes idejas rašanos.
"Šī ir mūsu pirmā grupas izstāde, bet mūsu sadarbība sākās 2016.gadā. Esam pazīstamas gan krietni senāk.
Kad mūsu domubiedru grupai pievienojās Esi un Tīna, saredzējām līdzības mūsu radošajā darbā, tajā, kā mēs katra parādām savu personību ar fotogrāfijas palīdzību. Tad arī radās doma grupas izstādes veidošanai," Latvijas Radio stāsta Mia Damberga.
Māksliniece norāda, ka izstāde tapusi atšķirīgi no ierastās pieredzes.
"Es nezinu, kā tas notiek Latvijā, bet Somijā ir prakse, kad kurators ir tas, kurš saliek kopā dažādus māksliniekus, lai izveidotu grupas izstādi. Bet mēs izvēlējāmies rīkoties pavisam otrādi: sameklējām finansējumu, lai piesaistītu kuratoru. Tā nu mūsu ceļi krustojās ar Tūlu, kura sāka strādāt ar mums kopā. Pateicoties viņai, nokļuvām šeit, Latvijas Fotogrāfijas muzejā, jo Tūlai jau šeit bija nodibināti kontakti, bet mums šī sadarbība bija kaut kas pavisam jauns," skaidro Damberga.
Bija laiks, kad fotogrāfijai kā mākslas formai nācās saskarties ar dažādiem izaicinājumiem, kurus radīja digitālās fotogrāfijas parādīšanās, kā arī – pateicoties soctīklu popularitātei – pienāca brīdis, kurā ikviens varēja būt fotogrāfs, ja vien viņa tālrunī bija foto funkcija. Tas noteica arī fotogrāfijas ietekmi un statusu. Paturot prātā arī šīs izstādes kontekstu – vai fotogrāfija šobrīd atgūst savu vērtību un nozīmīgumu, salīdzinot ar pieminēto pārmaiņu periodu? Savu redzējumu piedāvā fotogrāfe Esi Orpana un izstādes kuratore Tūla Ajaloki.
"Mākslas vēstures kontekstā fotogrāfija tomēr vēl arvien ir uzskatāma par jaunu parādību. Tās vēsture ir nesalīdzināmi īsāka, salīdzinot ar mākslas vēsturi kā tādu. Manuprāt, fotogrāfija ir atradusi savu vietu laikmetīgās mākslas pasaulē, taču vienlaicīgi tā nemitīgi paplašina un dažādo savas iespējas un izpausmes," uzskata Esi Orpana.
"Jā, soctīkli veido savu, noteiktu vizuālo paraugu, tāpēc mūsdienās arvien vairāk fotogrāfu uzņem arī video un meklē vēl dažādus veidus, kā fotogrāfijas mediju paplašināt. Sajaucot to kopā ar citiem medijiem, piemēram."
Kuratore Tūla Ajaloki norāda - svarīgi ir saprast, ka fotogrāfija neparādījās pati par sevi, no nekurienes. Ir bijuši ļoti daudz dažādu variāciju, kā veidot un radīt attēlu, kādas manipulācijas ar to veikt, lai panāktu iecerēto rezultātu.
"Te arī parādās dažādo mediju izmantošana. Tas, no kā fotogrāfija cieta, bija daudz vienkāršotākā pieeja attēla radīšanai. Ka tiešām – katrs var būt fotogrāfs. Bet, no otras puses, vai tas tiešām daudz ko mainīja? Katrā ziņā, ne izpratni par to, ka ir “ fotogrāfija” un “Fotogrāfija” ar lielo “f”," vērtē Tūla Ajoloki.
Tāpat kuratore uzskata, ka vēl arvien nav aizmirsts par fotogrāfijas iedarbību dažādu ideoloģiju mērķiem, un tad tā kļūst par manipulācijas instrumentu propagandas realizēšanai.
“Bet vēl taču paliek komunikācija, savstarpējā saziņa, kas norisinās mākslas fotogrāfijā. Līdz ar to, šeit mēs redzam fotogrāfijas dažādību ne tikai formālā, bet arī saturiskā ziņā. Un saturu ietekmē sabiedrība. Vai arī tie, kas sabiedrībai stāv fonā un sev vien zināmu iemeslu dēļ ietekmē viņas spriedumus un vērtības,” analizē Tūla Ajoloki.
Skatoties uz Somiijas mākslinieču veidotajām fotogrāfijām un to kompozicionālo iekārtojumu, nāk prātā Henriks Ibsens. Gan skandināviskā skarbuma dēļ, gan tāpēc, ka viņa dramaturģijā lasītājs vai skatītājs simboliskā veidā tiek ievests sievietes un vīrieša fizisko un garīgo attiecību labirintā, kuram ir ļoti daudzi atzari un kura iziešana jau ir izaicinājums. Vai pašas autores šīs izstādes sakarā redz kādu, konkrēti skandināviskajam pasaules redzējumam atbilstošu kopsaucēja sajūtu vai intonāciju?
“Es domāju, ka pieminētā tēma ir izteikti universāla. Protams, mēs nevaram noliegt zināmu ziemeļvalstu kultūras ietekmi un tās veidotos raksturus un īpašības. Taču es nevēlētos teikt, ka šai izstādei būtu konkrēti skandināviska ievirze,” norāda Esi Orpana.
“Mēs ietekmējamies no ļoti daudz kā, kas šobrīd notiek mākslas pasaulē, taču, kad tas notiek, es par sevi nedomāju kā par piederīgu skandināvu vai, teiksim, somu kultūrai. Es neesmu somu māksliniece – es vienkārši esmu Māksliniece!” tā Mia Damberga.
Tūla Ajaloki uzskata, ka tieši Fotogrāfijas muzejā Tīnas Paplolas darbi būtu nosaucami par ziemeļnieciskiem, jo tajos ir "kaut kas man personiski atpazīstams". “No otras puses, mēs strādājam ļoti dažādi – Esi fotogrāfē Spānijā, Mias darba vide ir viņas studija. Nav jau tāda somu vai skandināvu elementa, kas sekotu katram mūsu solim, bet tas, kas mūs ir ietekmējis no reģiona, no kura nākam, ir telpas un apkārtējās dabas izjūta, uzmanība pret to. Īpaši es to redzu Tīnas darbos. Tie ar mani runā ziemeļnieku valodā – bet es negribu teikt, ka tā būtu vienīgā valoda, kurā tiem iespējams runāt. Te varam redzēt gan ziemeļu dabu, gan arī mitoloģiju, kurā ir ietverts viens, ļoti svarīgs jautājums: kurā brīdī bīstamais kļūst par draugu un kurā – draugs par bīstamo,” atzīst Tūla Ajaloki.
Četru somu fotogrāfu izstāde “Pazušana” Latvijas Fotogrāfijas muzejā aplūkojama līdz 22.septembrim.
