Proti, līdzšinējā situācija reģionā un nebeidzamie konflikti ir kā mīņāšanās uz vietas. Un šajā nebeidzamajā ciklā vecāki traģiski turpina zaudēt savus bērnus. Filmas ideja režisoru "atradusi” pēc ļoti intensīva pārdzīvojuma: viņa meita par mata tiesu paglābusies no teroristu sprādziena autobusā.
"Lai paspētu laikā uz skolu, mana meita man vienmēr lūdza izsaukt taksometru. Šis paradums man izmaksāja ļoti dārgi, turklāt man nešķita, ka tā ir laba audzināšana. Kādu rītu es sadusmojos un liku viņai braukt ar autobusu, kā to dara citi bērni. Teicu, ja viņa nokavēs skolu, tad vismaz sapratīs, ka būtu jāceļas laicīgi,” stāsta režisors Samuels Maozs.
"20 minūtes, varbūt pusstundu pēc viņas iziešanas no mājām, es radio ziņās izdzirdēju, ka autobusā, ar kuru viņai būt jābrauc, ir uzspridzinājies terorists un ir desmitiem upuru. Es, protams, centos meitu sazvanīt, bet tīkls bija pārslogots. Pēc aptuveni stundas meita atgriezās mājās. Viņa bija nokavējusi šo autobusu un braukusi ar nākamo,” turpina režisors.
Filma "Fokstrots" sākas ar kadru, kur vecākiem – Feldmaņu ģimenei – paziņo, ka viņu dēlam Jonatanam šādi nav paveicies. Viņš ir kritis kaujā. Taču par kādu kauju ir runa? Jonatans apsargā kontrolpunktu uz nomaļa ceļa, kura biežākais šķērsotājs ir… kamielis.
Sadalīta trīs nodaļās, filma kā metaforu pilns detektīvs šķetina Feldmaņu dēla mīklaino aiziešanu.
Labā politiskajā kino politiskās idejas nav pašmērķis, un uz to rēķina nav upurēta skatītāja iespēja pašam izdarīt secinājumus par redzēto. Protams, arī stāstījuma veids un forma – citiem vārdiem – tas, ko pieņemts saukt par kinovalodu, ietekmē to, vai filma ir laba. Maoza filmā "Fokstrots" visas šīs sastāvdaļas kā sīki zobrati mijiedarbojas, lai izveidotu unikālu un jaudīgu stāstu.
Kā uz naža asmens Maoza filma balansē uz melnā humora robežas un drosmīgi kritizē spēka lietošanu Izraēlas armijā. Filma ne tikai skaidri iezīmē, kā bailes un saspīlējums noved pie vardarbības, bet arī diezgan ironiski parāda, cik šī parādība ir ikdienišķa.
Par šo nostāju filmu skarbi kritizēja Izraēlas kultūras ministre. Maozs uz apsūdzību par melīgumu reaģē stoiskā mierā, sakot, ka filmā nolasāmā kritika ir vien rūpes par savu zemi.
Tomēr "Fokstrota" vēstījums nav lokāls un attiecināms tikai uz Tuvo Austrumu problemātiku. Mūsdienu nestabilajā situācijā tā ir universāls atgādinājums tam, ka jebkurai darbībai – īpaši agresīvai – ir konsekvences. Atšķirībā no lēruma citu filmu, kuru kodolā ir līdzīga problemātika, "Fokstrots" šo vēstījumu nodod labi artikulētā kinovalodā. Varoņu tuvplāni samazina distanci starp skatītāju un varoņiem, emocijas un satricinājumi ir līdzpārdzīvojami. Filmā ietvertās metaforas politisko vēstījumu dara mazāk kategorisku, bet stāsta gaitu – liriskāku. Savukārt "Fokstrota" ainaviskie kadri un to nesteidzīgais ritms hipnotiski pārņem un ļauj filmu pieredzēt ne tikai kā vizuālu stāstu, bet gandrīz vai taustāmu pieredzi.
Filmu "Fokstrots" šobrīd var noskatīties Rīgā, kinoteātrī "Splendid Palace".
