Latvijas Televīzija šo filmu kopumu trešdienu vakaros ir nodēvējusi par “Jauno režisoru īsfilmām”, taču tu darbojies kino jomā arī kā operators. Kā tu sevi identificē – vairāk kā režisoru vai operatoru?
Es Latvijas Kultūras akadēmijā pabeidzu studijas operatormākslā, bet vienlaikus vēlējos izmēģināt spēkus režijā un izveidot diplomdarbu arī šajā specialitātē. Gribēju paskatīties, vai ir iespējams izveidot stāstu, kas balstīts tikai fiziskā darbībā bez teksta. Pārsvarā esmu operators, bet dažkārt man sanāk arī darboties kā režisoram, piemēram, mūzikas videoklipu veidošanā.
Tu esi minējis, ka filmas iedvesmas avots ir korejiešu kino. Kas tevi tajā valdzina un iedvesmo?
Manuprāt, korejiešu kino pamatā skar cilvēkiem sāpīgākos jautājumus. Labākās korejiešu filmas ir balstītas atriebības stāstos. Atriebība un līdz ar to līdzjūtība ir tas, kam skatītājs ļoti viegli var just līdzi un identificēties. Brīdī, kad pret varoni tiek izdarīta netaisnība, mēs to vērojam uz ekrāna un sākam attaisnot šo varoni un viņa darbības līdzekļus, kurus viņš izmanto, lai atdarītu savu pāridarījumu. Korejiešu kino pievēršas vienkāršajiem pamatiem un apaudzē tos ar ļoti daudziem dramaturģiskiem elementiem, kas neuzmanīgam skatītājam var palikt nepamanīts. Stāsta piesātinājums veidojas no detaļām.
Es vēlējos šajā spēles īsfilmā izveidot stāstu, kurš tiek būvēts no sīkumiem un mikroelementiem.
Filmas ideja ir tava pašrefleksija par mūsdienu sabiedrības stāvokli vai vienkārši mākslinieciska ideja, kuru tu vēlējies realizēt?
Ja cilvēkiem nav savstarpējas komunikācijas, tad viss ļoti ātri var noiet greizi. Ja tie savas attiecības risina bez komunikācijas, respektīvi, nerunā par problēmām, nemēģina atrisināt tās, bet vienkārši noklusē un/vai rīkojas, tad tas var iznīcināt attiecības. Es netēlošu no sevis mākslinieku, bet ideja par to, ka filma ir viena liela metafora, nebija tas, ko es mēģināju veidot. Mani interesēja veidot nosacīti reālu stāstu, ko nodot skatītājam. Filmā veidoju neitrālu vidi, respektīvi, nav nosakāma laika dimensija. Ja uz mašīnas nebūtu uzraksts “Piens”, arī vidi nevarētu noteikt, jo varoņi savstarpēji nesarunājas.
Es gribēju uztaisīt to kā izolētu pasauli, kura nav piesaistīta nevienai vietai un kultūrai. Vietu, kurā nepastāv Dieva un cilvēku likumi. Vidi, kurā cilvēki ir primitīvāki un paļaujas uz saviem instinktiem.
Filmas varoņus atveido vairāki neaktieri. Kā ir ar tiem strādāt?
Visi iesaistītie aktieri, izņemot Armandu Berģi, bija neprofesionāli. Lielākā daļa no tiem bija mani lauku radinieki un viņu kaimiņi. Man ļoti patika ar viņiem strādāt, jo viņos nav sabūvēti akadēmiskie aktiermeistarības rāmji. Arī Armands palīdzēja dažiem neaktieriem saprast, ko es no viņiem prasu un sagaidu. Ir vairākas metodes, kā strādāt ar aktieriem. Šoreiz es viņus kustināju kā mazus robotiņus. Mīmika, katra ķermeņa poza bija tas, ko es biju iecerējis.
Filma «Medību diena»
Malumedībās tiek nošauts vīrietis, bet viņa slepkava paliek nesodīts. Nelaiķa meita un dēls, kam ir garīgās attīstības traucējumi, nolemj uzzināt patiesību par tēva nāves apstākļiem. Sava tēva vecajā piena mašīnā viņi dodas ceļā, lai apciemotu bojā gājušā medību biedrus un uzdotu tiem pāris neērtus jautājumus.
BA diplomdarba filma, 2016
Žanrs: spraiga sižeta filma, melnā komēdija
Garums: 20 min
Režisors: Ivo Skanstiņš
Operators: Ivo Skanstiņš
Scenārija autors: Ivo Skanstiņš
Montāžas režisori: Jānis Rubenis, Ivo Skanstiņš, Kristiāns Riekstiņš
Lomās: Linda Kikuste, Armands Berģis, Izabella Mihailova, Anna Beļūna u.c.
Producents: Latvijas Kultūras akadēmija
Tavā filmā ir ārkārtīgi niansēta mūzika un skaņa. Kāda, tavuprāt, ir to loma kino veidošanā, un cik svarīga tā bija tavā filmā?
Man šķiet, ka mūzika ir lēts triks, kā skatītājam likt just to, ko autors ir iecerējis. Taču šajā filmā, kurā nenotiek sarunas, mūzikai ir ārkārtīgi liela vērtība, jo citādi tādas filmas ir neveikli skatīties. Tāpēc mēs ar Jāni Eglīti un “Ierakstu māju” strādājām vairāk nekā nedēļu, lai izveidotu skaņas pasauli tā, lai tā būtu vienlīdz svarīga kā darbība uz ekrāna. Kopā ar Matīsu Runtuli ļoti intensīvi darbojāmies arī pie mūzikas izstrādes – lai tā nebūtu tikai emocionāls kairinājums, bet vēl viens svarīgs filmas varonis.
Filma ir apbalvota arī dažādos festivālos. Ko tev tas kā režisoram nozīmē?
Kaut kādi sasniegumi festivālos, lai arī kādi tie būtu, ir veids, kā es varu pateikt paldies visiem iesaistītajiem cilvēkiem.
Esmu ļoti pateicīgs gan atbalstītājiem, gan komandai, gan radiniekiem, kas uzticējās un bez kuriem filma nebūtu iespējama. Festivālu apbalvojumi ir veids, kā parādīt, ka tas bija tā vērts un ka citi to spēj novērtēt.
Tu esi diezgan ar darbu noslogots kino cilvēks. Ko tu šobrīd dari? Varbūt mēs varam tuvākajā laikā gaidīt no tevis kādu kinodarbu?
Kopā ar kursabiedru Vigo Zaļaiskalnu esam nodibinājuši filmu studiju “RAFA”. Mēs mēģinām pierādīt sevi kā līdzvērtīgu spēlētāju kino jomā. Strādāju arī dažādus citus darbus, bet ik pa brīdim darbojos projektos, kas tuvāki mākslai un līdz ar to – arī sirdij.
