Fotogrāfs Andrejs Strokins grāmatu sastādījis no atrasta arhīva fotouzņēmumiem, kuru autors – nezināms fotogrāfs – padomju Rīgā strādājis kinoteātrī “Palladium”. Ar savu izvēli un montāžu Andrejs Strokins akcentē atšķirību starp ekrāna varoņu dzīvi, kā arī skatītāju un kinoteātra darbinieku dzīvi. Viņa sarkastiskais skatījums pasvītro propagandas elementu kuriozitāti un uz skatuves notiekošā absurdumu.
Laika periodā no kinoteātra atjaunošanas 1957. gadā atjaunotajā līdz pat ugunsgrēkam 1963. gadā “Palladium” ne vien demonstrēja kino, bet arī kā kultūras nams organizēja bērnu rītus, šaha turnīrus, koru un deju kolektīvu un, protams, arī neizbēgamās partijas funkcionāru uzstāšanās.
“Bez šaubām, mēs līdz pat mūsdienām spēcīgi pārdzīvojam tā laika sekas, un grāmatu katrs skatās ar savu personīgo pieredzi,” saka autors Andrejs Strokins, “bet jebkurš arhīva materiāls nes līdzi nostalģiju, un tieši tāpēc man ir būtiski, lai nenotiktu aizgājušā perioda romantizācija.”
Grāmatas priekšvārdā kinokritiķis Vadims Agapovs piemin nu jau zudušo kolektīvās kopradīšanas pieredzi kino skatīšanās laikā. Daudzās kupīras atstāja vietu minējumiem, un publika aizrautīgi tajos dalījās, savus pieņēmumus paužot balsī. Tā laika zudusī pieredze un zudušās reālijas pievieno vēl lielāku dzīvīgumu un saviļņojumu sadzīves ainiņām, kādas ieraugāmas arī mūsdienās. Bet tajā pašā laikā, kā stāsta Anna Volkova, viena no grāmatas redaktoriem, “Andrejam padomju propagandas atribūti kļūst par bufonādes varoņiem un pārvērš “Palladium” savdabīgā komiskā izrādē".
