Izlaušanās, atriebība un duelis starp sievietēm. Filmas «Wild East. Kur vedīs ceļš» apskats

6. oktobrī notika pirmizrāde pirmajam latviešu vesternam, Matīsa Kažas filmai “Wild East. Kur vedīs ceļš”. Izmantojot kino klasikas žanra – vesterna – kodus, režisors un viņa komanda piedāvā izklaidējošu un pat rotaļīgu skatījumu uz Latvijas vēstures stāstu.

Izvēle par labu vesterna žanram ir ambicioza – šādas filmas uzņemšana prasa gan lielus finansiālus līdzekļus, gan arī nopietnu sagatavošanos. Jāatzīmē, ka tā ir arī uzmanību piesaistoša, jo vārdu salikums “latviešu vesterns” izklausās pietiekoši neticami, lai neteiktu – mazliet jocīgi. No otras puses, vesterna kodi, kuros filma iekļaujas, varētu būt kā sava veida “drošā zona”, ap kuru veidot savu vēstures interpretāciju.

Filmas dažādie tēli un žanra priekšrocības

Matīsa Kažas filma parāda to, ka arī Latvijas vēstures līkloči ir tik populāra un izklaidējoša žanra kā vesterns cienīgi. Un šoreiz, ar prieku var konstatēt, ka nav runa par mūsu tautas ciešanu tēlošanu un apraudāšanu, sarežģītās vēstures analīzi vai niansēšanu. Lai arī viens no filmas sākuma un sižeta līnijas galvenajiem notikumiem ir vācu barona nežēlība pret latviešu zemnieku, tas netiek dramatizēts vairāk, nekā nepieciešams stāsta attīstībai. Otrs iemesls, kāpēc šīs vardarbīgās epizodes, iespējams, nešķiet tik dramatiskas, ir atrodams pašas filmas žanra būtībā.

Vesterns ir šaušana, nogalināšana, atriebība un vardarbība, zagšana, ļaunais, kas satiekas ar labo, bet izklaidējošā veidā.

Šāds piegājiens, manuprāt, pēc simtgades filmu biruma un daudzajām latviešu vēsturiskajām un mazliet smagnējām spēlfilmām, ir patīkams.

Filmas sižeta centrā ir Evelīna Rogoci (Žanete Zvīgule) – jauna meitene no senas un turīgas austroungāru aristokrātu dzimtas, kura bērnībā zaudējusi savus vecākus kāda dumpja laikā. Ar sava kalpa Imres (Egons Dombrovskis) palīdzību nonākusi Latvijā pie viņas tēva brālēna, vācbaltu barona (Tālivaldis Margēvičs). Barons Evelīnu vēlas izprecināt kādam jaunam austriešu grāfam (Ivars Krasts). Otrs centrālais tēls arī ir jaunietis – Mikus Zemītis (Toms Veličko), latviešu puisis, kura tēvu barons ir nosūtījis katorgā. Tikmēr pats zēns ir uzaudzināts un izskolots muižā, kur kalpo par rakstvedi baronam un viņa dēlam. Dažādu apstākļu sakritības dēļ abi bēg. Evelīna no patriarhālām mahinācijām, Mikus no pazemojošas bezizejas kalpībā.

Interesants tēls ir Viļa Daudziņa atveidotais krievu izmeklētājs Orlovskis. Taču īpaši es gribētu izcelt Egona Dombrovska atveidoto Imres tēlu. Tā ir vesternu vīrieša karikatūra, kurā atrodama arī sava deva komiskuma. Lai arī līdz pat filmas beigām viņš nepasaka nevienu vārdu, šis savdabīgais tēls šķiet vienīgais, uz kuru iespējams paļauties pa vīlēm jūkošajā filmas pasaulē. Viņa diskrētā un sargājošā klātbūtne un īpaši “vesternīgā” āriene atbruņo un haotiskajās mahinācijās sola iespēju nonākt drošībā un stabilitātē. Pēc dueļa, kurā Imre tiek savainots, sākas haoss, un pilnīgi visi iesaistītie tēli ir apdraudēti un atrodas uz nāves iespējamības sliekšņa. Arī Imres vienīgais izteiktais vārds, kas ir arī pēdējais, ko filmā dzirdam, līdzīgi kā pats tēls apvieno komisko, karikaturālo un dramatisko.

Matīsa Kažas filma sniedz ieskatu arī divdesmitā gadsimta beigu Latvijas iedzīvotāju dažādībā. Filmā satiekas gan vācbaltieši, gan krievu izmeklētājs, gan latviešu kalpi un kalpones, gan austriešu precinieks ar māti. Katrs no sižeta virzībai nozīmīgajiem un mazāk nozīmīgajiem tēliem ir diezgan labi nostrādāts, vai nu radot komiskuma efektu, vai nu atļaujot ar sevi identificēties. Filmas sižeta pamatā divas vesternam atbilstošas intrigas – atriebība un bēgšana vai izlaušanās no paredzētas lietu kārtības. Tām pa vidu – burvju mākslinieki (kas filmu tuvina tās sākuma formas – kino-atrakcijas būtībai), bēgšana, zirgi, pakaļdzīšanās, dueļi, izmeklēšana, noslēpumu šķetināšana, kaislības, manipulācijas.

Mitoloģija un kino, vēsture un vesterns

Vesterna žanrs, lai arī šķietami piederošs pagātnei un reti izmantots šodienas kino darbos, ir vienīgais klasiskais kino žanrs, kurš kopš tā rašanās 20. gadsimta sākumā ir izdzīvojis cauri laikam un saglabājis nemainīgas iezīmes. Vairāk informācijas par vesterna lomu kino vēsturē var atrast Nacionālās enciklopēdijas šķirklī "Vesterns".

Franču kino teorētiķis Andrē Bazēns piecdesmitajos gados bija liels vesternu atbalstītājs. Viņa tēze priekšvārdā Žana-Luija Ripejrū grāmatai “Vesterns” ( Jean-Louis Rieupeyrout "Le western") skanēja šādi: “Šie formālie atribūti, kuros parasti atpazīstam vesternu, ir tikai zīmes vai simboli tā dziļajai realitātei, kas ir “mīts”.

Vesterns ir dzimis no satikšanās starp mitoloģiju un izteiksmes veidu.”

Mitoloģijas pieminēšana vesterna definēšanai ir interesanta pieeja. Vārda "Mythos" nozīme ir stāsts, vārds, runa, doma, saruna. Bazēna definīcijā mitoloģija attiecas uz Amerikas kontinenta rietumu teritoriju apgūšanu, zelta drudzi, sadursmēm ar vietējiem iedzīvotājiem, “jaunās pasaules” dzimšanu un šo notikumu uztveri un traktēšanu tālākos laikos. Vesterna žanra un arī Matīsa Kažas filmas sakarā ir vērts atzīmēt vēstures stāsta elementu sublimācijas vai teatralizācijas nozīmi, tā pārvēršanu par sava veida pasaku. Arī “Wild East. Kur vedīs ceļš”, kā pats režisors atzīmēja Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo", ir atrodamas pasakas iezīmes.

Papildinot savu vesterna žanra definīciju, Bazēns arī izvirzīja vairākas žanra iezīmes, dažās no tām arī atrodama spēcīga ironijas deva. Jāatzīmē, ka Matīsa Kažas filma atbilst lielākajai daļai šo iezīmju. Turpinājumā daži piemēri ar komentāriem.

  • Zirgu izjādes un kautiņi – ir.
  • Drosmīgi un stipri vīrieši mežonīgā ainavā – “Wild East. Kur vedīs ceļš” gadījumā es gan teiktu: drosmīgas un stipras sievietes mežonīgā ainavā.
  • Gudra, stipra, tikumīga jaunava, kura beigās apprec varoni, – nezinām, vai apprec, un nezinām, vai viņš tiešām ir tāds varonis, bet meitene ir.
  • Ļauns nelietis – ir.
  • Draudi, kurus iemieso pilsoņu karš, indiāņi vai ganāmpulku zagļi, – draudus šajā gadījumā iemieso patriarhālas un mantkārīgas mahinācijas un vācbaltu barons.
  • Bufetniece ar lielu sirdi, kura ziedo savu dzīvi un mīlestību varoņa laimei, – par šo sadaļu es nebūtu droša, bet ir uzticama kalpone, mātes tēls, kas ziedojas galvenajai varonei.
  • Visas sievietes ir mīlestības cienīgas, tikai vīrieši var būt slikti, – mīlestība, šķiet, nav pirmā latviešu vesterna centrā. Drīzāk mīlestības neesamība, kas liek galvenajai varonei bēgt.
  • Milzīgas kalnu, pļavu, tuksneša ainavas, kurām pieķērusies koka pilsēta, primitīvās civilizācijas amēba, – ir kalnu, pļavu, mežu ainavas, koka pilsētas vietā ir vientuļa muiža un koka būdiņa mežā.
  • Baltais vīrietis ir jaunas pasaules iekarotājs un radītājs. Tur, kur viņa zirgs ir gājis, aug zaļa zāle – baltais vīrietis šajā filmā, šķiet, skatīts ar lielu pašironiju, līdzīgi kā Bazēna vesterna iezīmes aprakstā.

Latviešu kino piestāv arī izklaidēt

Domājot par šo filmu, var izcelt divas atsauces, citu starpā uz diviem izciliem kino darbiem, kas veidoti vesterna tematikā. Džima Džārmuša filma “Mironis” (Jim Jarmusch “Dead Man”) atblāzmojas trīs Evelīnas pēddziņu – barona kalpa (Andris Keišs), Imres un policista (Jānis Skutelis) tēlojumā. Atsauce uz Kventina Tarantino filmu "Atsvabinātais Džango" (Quentin Tarantino “Django Unchained”) ir atrodama filmas spilgtākajā daļā – nobeigumā, kas saistīta ar atriebību un tās krāšņo un dramatisko izpildi. Filmas beigas arī iezīmē interesantu sociālās kritikas ainu.

Lai arī jaunās, skaistās Evelīnas tēlam būtu palīdzējusi lielāka emociju gamma, filmas košās krāsas man mazliet traucēja, bet to tuvināja pasakai, lai arī sagāzto kameras plānu bija mazliet par daudz, filmas ceļš mani aizveda līdzi tās varoņiem.

Es arī īpaši priecājos par to, ka filmā ir redzams viens īsts duelis (pirmais neskaitās) un tas nenotiek starp diviem ieroču virtuoziem, heroiskiem vai nežēlīgiem vīriešiem, bet gan starp divām stiprām sievietēm.

Jāpiebilst arī, ka filmas sākuma un beigu skati paliek atmiņā, pat ja tos ir grūti sasaistīt ar citām filmā redzamajām Latvijas vietām. Savā veidā šīs ainavas arī rada dialogu ar tās nosaukumu. Gan Evelīnas un Imres ceļš pāri kalniem uz Latviju, gan arī filmas beigu daļa, kurā redzama gleznaina jūras ainava, liek domāt par tiem brīžiem, kad, dodoties kaut kur vai sākot kādu jaunu dzīves posmu, viss šķiet romantiskāk un skaistāk nekā parasti. Arī filmas mūzika un skaņu celiņš, kas līdzās dabas skatiem piešķir atmosfēru notiekošajam, pasvītro šo romāna cienīgo noskaņu, atgādinot, ka brīdis, kad nezinām, kur vedīs ceļš, iespējams, ir viens no skaistākajiem.

Skatoties jaunās režisoru paaudzes pārstāvju darbus, vai tā būtu Alises Zariņas filma “Blakus”, vai tā būtu Jāņa Ābeles “Jelgava '94” vai Martas Elīnas Martinsones filma “Tizlenes”, vai Matīsa Kažas “Wild East. Kur vedīs ceļš”, prātā ir vairāki pozitīvi secinājumi.

Pirmkārt – šīs filmas skatīties ir interesanti un nav neērti. Un nevis tāpēc, ka sižetā nebūtu neērtu situāciju, bet gan vienkārši nav neērti par aktierspēli, par dažādiem scenārija risinājumiem, par sižeta līnijām, kuras nav līdz galam saprotamas un par kurām jāpiever acis, par neveiksmīgiem jokiem vai pārāk intelektuāliem spriedelējumiem.

Otrkārt, kā jau minēts iepriekš, visos šajos darbos nav jaušams smagais, drausmīgais un ciešanu pilnais latviešu tautas vai cilvēku moku naratīvs.

Treškārt, skatoties filmas, rodas sajūta, ka to autoriem ir interesanti. Šķiet, ka katrs no tiem ir aizrāvies ar sevis veidoto pasauli, iedziļinoties sevis izvēlētās tematikas filmu kino valodās un izzinot tās ar vieglumu un rotaļīgumu. Vienlaikus šie darbi ir arī veidoti pietiekoši profesionāli, izmantojot un līdz galam novedot katra žanra kodus.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt