Režisors Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” atzina, ka darbs nav vienkāršs un ļoti labi var redzēt atšķirības, kā bija ārkārtas situācijas laikā martā un kā ir tagad, rudenī un ziemā.
Zviedra vērtējumā martā visi bija nobijušies un neziņā, pat tukšu lidostu bijis grūti nofilmēt. "Viss, kas saistās ar ārkārtas situāciju, bija ļoti sarežģīti pavasarī," atzīmēja Ivars Zviedris.
Rudenī ir citādi. "Mēs jau vairākas reizes esam bijuši Stradiņa slimnīcā, 14. nodaļā, saucamajā Covid-19 nodaļā, kur mūs arī ietērpa trīs kārtās visādos apģērbos, respiratoros un vizieros. Mēs esam tur filmējuši un diemžēl esam nofilmējuši cilvēkus, kuru tagad vairs nav. Tas notiek ļoti strauji. Mēs aizejam pagājušā nedēļā, un cilvēks ar mums runā, aizejam nedēļas beigās un viņš jau elpo ar tā saukto intubācijas metodi, vakar saņēmu ziņu, ka šī cilvēka vairs nav," atklāja Ivars Zviedris.
"Tas ir mazliet cits impulss, cita situācija arī filmēšanai. Ir smagi ārstiem, Covid-19 nodaļa – nav tur ļoti patīkami, būtībā tāda elle zemes virsū. Visi staigā kā citplanētieši, ne vienam nav sejas, ieej kā citā paradigmā. Tā sajūta, to redzēsiet arī uz ekrāna, mēs filmējam poētiskā dokumentālā kino stilā. Kā viena māsiņa teica – neesam pieraduši skatīties nāvei acīs vēl joprojām," stāstīja režisors.