Tā iekļauta Latvijas kultūras kanonā, jo šķietami vienkāršais skats uz dažāda vecuma un dzīves gājuma cilvēkiem, kuri dzīvo uz 800 metrus garās Pārdaugavas ielas, kļuvis par trāpīgu laikmeta un tautas likteņu atspulgu.
1988. gada pilnmetrāžas (89 minūtes) dokumentālā filma ir režisora un operatora Ivara Selecka kopdarbs ar scenāriju autoru Tālivaldi Margēviču, kurš Šķērsielā dzīvojis no piecu gadu vecuma un bērnībā sapņojis kļūt par rakstnieku.
Tad, kad filmēšanas grupa ieradusies Šķērsielā, esot sācies pārdomu periods, ko un kā filmēt, jo dzīve tur bijusi rimta. Visi sapratuši, ka astoņas darba stundas te nederēs. Noīrējuši istabiņu un sākuši lēnām vērot un uzņemt dažādas epizodes.
Ivars Seleckis uzskata, ka dokumentālajā kino ļoti svarīgs ir komandas darbs. Filmas direktors Leonīds Bērziņš mācēja atrast kontaktu ar vairākiem filmas varoņiem, redaktorei Rūtai Frijārei piemita izcila spēja analītiski paskatīties uz lietām un izjust filmas ritmu, emocionālos pacēlumus un kritumus. Profesionāli savu darbu veica arī montāžas režisore Maija Selecka un komponists Ivars Vīgners.
Filmas struktūru veido cilvēkstāsti — aizkadra teksts, ko atbilstoši uztverei ar savu intonāciju iedod aktieris Edgars Liepiņš, un intervijas ar iedzīvotājiem, kas veido daudzveidīgo varoņu un likteņu galeriju.
Komiskas epizodes no saimnieciskas ikdienas filmā iet paralēli sāpīgiem likteņstāstiem.
Šķērsielas iedzīvotājiem piemīt kolorīti un spilgti raksturi ar savām vietējā mēroga kaislībām, kaimiņu attiecībām un cīņu par izdzīvošanu: Mārrutku Pēteris veiksmīgi tirgo pašgatavoto produktu, Osis ar Osieni cīnās pa dzīvi kā māk, sūru patiesību par Sibīrijā piedzīvoto atklāj Ilga un dēls, invalīds Toļiks, vientuļā māmiņa Daiga runā par bezizejas situāciju, kad nākas Šķērsielu pamest. Portretējumi ir patiesi un aizkustinoši.
Vispretrunīgāk vērtētais filmas varonis ir akmeņkalis un Dieva sludinātājs Aldis, kurš pelna lielu naudu ar kapakmeņu biznesu, bet kaimiņu vidū netiek ieredzēts.
Taču Tālivaldis Margēvičs uzskata, ka no šī personāža ir arī ko mācīties.
Kinozinātnieks Agris Redovičs norāda, ka “Šķērsielas” unikalitāte slēpjas vairāku apstākļu veiksmīgā sakritībā. Viņš arī ir pārliecināts, ka Ivaram Seleckim te izdevies likt lietā savas antropologa dotības.
Pēc desmit gadiem šī pati radošā komanda uzņēma filmas turpinājumu – “Jaunie laiki Šķērsielā”, bet 2013.gadā tapa arī “Kapitālisms Šķērsielā”. Tās veido unikālu dokumentālā kino ciklu, kas seko cilvēku pārmaiņām 25 gadu garumā. Šķērsiela un tās dažādie iedzīvotāji savā ziņā ir visas Latvijas sabiedrības spogulis.
Agris Redovičs ir pārliecināts, ka Ivaram Seleckim te izdevās likt lietā arī savas izcilās antropologa dotības.
