Virdzi filma pēc būtības ir tāda gremdēšanās itāļu kino pagātnes “gaišajās atmiņās” tieši tik banāli, cik tas izklausās. Turklāt šis apstāklis ļauj filmas naratīvā uzturēt komisko atmosfēru, kuru, jāatzīst, režisoram izdevies stilistiski izturēt visu filmas gaitu. Filma ir blīva ar dažādām, galvenokārt itāļu, kino atsaucēm, kas ne tikai tiek izteiktas verbāli, bet arī integrētas filmas kopējā naratīva struktūrā.
Filmas darbība risinās Romā, un tas filmā vairākkārt dažādos veidos tiek arī uzsvērts. Roma, būdama valsts galvaspilsēta, ne vien ir burtiski kļuvusi par itāļu kino epicentru, bet arī ieguvusi daļu savu identitātes tieši pateicoties filmām. Tur uzņemta gan Vitorio De Sikas filma “Velosipēdu zagļi” (1948), gan Frederiko Fellīni “Saldā dzīve” (1960), gan Mikelandželo Antonioni “Aptumsums” (1962) un virkne citu itāļu kino klasikas filmu.
Filmas galvenie varoņi ir trīs jauni cilvēki – Antonino (Mauro Lamantia), Luciano (Giovanni Toskano) un Eugenia (Irene Vetere). Iespējams, sākumā tā šķiet nejaušība, taču vēlāk kādā epizodē Antonino draudzene, kura atbraukusi uz Romu apciemot savu draugu, tā vietā ir spiesta klausīties pārņemto sicīlieti Antonino. “Vai tik jūs nedzīvojat kā “Žils un Džims”?” viņa dzēlīgi apvaicājas, atsaucoties uz franču režisora Fransuā Trifo 1962.gada filmu, kuras centrā arī ir trīs jauni cilvēki – Katerine, Žils un Džims.
Šķiet, ka filmas lielākais ieguvums ir kameras darbs. Tas brīžiem it kā imitē filmēšanas stilu, kas vairāk atgādina 50.-60.gadu vizuālo stilistiku. Respektīvi, tam nav raksturīgas liekas kustības, kamera ir vairāk statiska, taču mobila. Pretēji mūsdienās tik ļoti filmas kopējā stāstā importētajam tuvplānam šī filma daudz vairāk integrē vidējus plānus un kopplānus, ļaujot kino ekrānam vēlreiz atdzimt savā pilnībā.