Ingvilda Strautmane: Kāpēc jums bija interese izmēģināt strādāt vesterna žanrā? Es nezinu, vai šis žanrs pats par sevi ir ļoti pateicīgs.
Matīss Kaža: Žanrs tieši ir ārkārtīgi kinematogrāfisks, jo piedāvā izspēlēties tieši ar kino elementiem – ar darbību, vidēm, kompozīciju, kustību. Tas bija arī izaicinoši, jo Latvija jau nav tāda “vesternīga” valsts tādā ziņā, ka tās vides mums ir tādas, kādas ir. Līdz ar to bija jāmeklē neordināras lokācijas, bija jāmeklē ceļi, kā adaptēt šo žanru vietējā kontekstā. Protams, mēs paviesojāmies arī ārzemēs, lai piedāvātu tādus skatus, kādus klasiskajos vesternos esam ieraduši redzēt.
Kādi, piemēram, ir klasiskie vesternu skati?
Mums ir “eiro-vesterns” vai “īsterns”, vai kā nu to gribat dēvēt. Tuksneša mums nav, bet mums ir kalni, plašumi, klinšainas vietas, upes, ala. Mums arī ir aizbildinājums, ka tajā laikā, kad norisinās filmas darbība, Daugavas senleja izskatījās pavisam citādāk nekā šobrīd – mēs zinām, kas notika ar Staburagu. Līdz ar to,
vizuāli sajaucot Latvijas, Itālijas un Zviedrijas skatus, mēs radām pasakainu vīziju par to, kā tas varēja būt.
Un kā radās stāsts? Tas ir par kādu baltvācu muižu, par kādu jaunkundzi, un tad jūs tur vēl iejaucat Ungāriju?
Pirmkārt, radās vēlme veidot vesternu un tieši vesternu Latvijā. Tad kopā ar otru scenāristi Ilzi Akmentiņu domājām, kā tas varētu izskatīties un kur tas varētu norisināties. To, ka tā varētu būt baltvācu barona muiža un ka tas varētu būt stāsts, kurš risinās ļoti nelielā laika posmā (tās ir trīs dienas, kurās risinās pamatstāsts), piedāvāja Ilze Akmentiņa. Viņa ir arī vēsturniece un līdz ar to man palīdzēja neiebraukt pārāk lielās auzās tīri uz vēsturiskajām detaļām un uz tēliem – uz to, kādi viņi varētu būt. Protams, ka vesterns ir piedzīvojumu filma un pēc būtības tā ir pasaka pēc visām [Vladimira] Propa shēmām, bet kaut kādu vēsturisko pusticamību jau arī vesternos vajag nodrošināt.
Man liekas, ka tādos klasiskos vesternos ir diezgan tālu no pašironijas un humora, bet jūsu filmā pašironija ir ļoti klātesoša.
Tas ir kaut kas tāds, kas, man liekas, ir raksturīgs gandrīz visām manām filmām – tas pašironijas elements. [Par klasiskajiem vesterniem] – domāju, ka nav līdz galam taisnība, jo Serdžio Leones vesternos un citos itāļu spageti vesternos tomēr ir tā ironija par žanru un par maskulinitāti, kas ar šo žanru saistās, un par visiem tiem arhetipiskajiem tipāžiem.
Ņemot vērā, ka uzstādījums,
piedāvājums – Latvijas pirmais vesterns – jau tā ir kaut kas ārkārtīgi dīvains parastajam skatītājam, nu tad, protams, ka tur pašironija, ironija un spēlēšanās ar žanra elementiem ir īstajā vietā.
Spilgtākie personāži – kuri tie, jūsuprāt, ir?
Man liekas, ka skatītājam spilgtākais personāžs šajā filmā šķitīs krievu izmeklētājs Orlovskis, kuru spēlē Vilis Daudziņš. [Šim tēlam] ir tāda maniakāla tendence diezgan neganti pratināt savus nopratināmos. Noteikti paliks prātā Ivara Krasta īpatnējais Vīnes grāfs, arī galvenie varoņi – Žanete Zvīgule, kura spēlē Evu, un jaunais Dailes teātra aktieris Toms Veličko, kurš spēlē Miku. Nu un tad, protams, Egona Dombrovska ungāru kovbojs, kurš filmā nepasaka nevienu vārdu. Nē, vienu beigās tomēr pasaka.
Andris Keišs, Egons Dombrovskis, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš – tur ir diezgan skaidrs, kā ar viņiem strādāt (ņemot vērā iepriekšējo pieredzi), bet kā bija ar pavisam jaunajiem aktieriem – Žaneti Zvīguli un Tomu Veličko? Žanete Zvīgule nav profesionāla aktrise.
Tur ir nedaudz cita pieeja. Ar Tomu, protams, bija strādāt tāpat kā ar jebkuru profesionālu aktieri, jo viņš ir ārkārtīgi talantīgs un amatprasmes ir apguvis [..]. Ar Žaneti vajadzēja nedaudz citādāk, jo viņai tolaik vēl bija sešpadsmit gadi un nebija iepriekšējās kino pieredzes. Līdz ar to ļoti daudz no tā iekļāva kino apgūšanu no aktiera perspektīvas – kā tu pareizi izstaigā cauri gaismai, cik bieži kadra laikā var acis mirkšķināt (to pārāk bieži nav vēlams darīt, piemēram). Emocionāli mēs no viņas, man liekas, diezgan daudz panācām, bet tīri tehniski – tur bija ko strādāt, jā. Mums palīdzēja tas, ka bija diezgan liels mēģinājumu posms un viņiem tie mēģinājumi bija gana dažādi – aktieriskie mēģinājumi ar mani un zirgu mēģinājumi.
Tā ir tā pievienotā vērtība šādam darbam, ka ne tikai jāapgūst kaut kāda vesterna specifika, bet man arī bija jāiemācās, ko ar tiem kustoņiem kadrā darīt.
Tur, par laimi, man bija daudz palīgu.
Zirgi, protams, ir pilnīgi neatņemama vesternu sastāvdaļa, tāpat kā kostīmi un arī cīņas epizodes. Man šķiet, ka jūs arī tās cīņas epizodes un miršanu ļoti asprātīgi filmējāt.
Mēs šeit diezgan pašironiski tam visam pieejam un atsaucamies arī uz vesternu žanram raksturīgo teatralitāti, proti, visas cīņas ainas un miršanas, un asiņu šķīšana, tas viss ir gandrīz vai kā operas finālā, ar tādu grandiozitāti pasniegts.
Latviski filma startē ar nosaukumu "Wild East. Kur vedīs ceļš". Tas nozīmē, ka ārpus Latvijas būs citi nosaukumi?
Ārpus Latvijas būs vienkārši "Wild East". Latvijā mums ir divi tādi nosaukumi un tas lielā mērā bija mūsu un izplatītāju lēmums, ka vajag to “vesternīgo” sajūtu nosaukumā dabūt.
Vai jau ir bijusi interese par filmas izrādīšanu ārpus Latvijas?
Mums filmai ir tā sauktais pārdošanas aģents, kurš ar to nodarbojas. Pašlaik tā interese, pārsteidzošā kārtā, ir no slāvu teritorijām. Tā kā šobrīd kinoteātri vēl joprojām ir diezgan sarežģītā stadijā, kad tie daļēji strādā, daļēji nestrādā, un mēs nevaram īsti paredzēt, kas būs tuvāko mēnešu laikā, tad pārsvarā tās ir straumēšanas platformas, kas interesējas par šo filmu. Arī Baltijā.
Jūs pieļaujat, ka filma nonāks straumēšanas platformās?
Protams, ka viņa tur nonāks. Jebkuras šogad gaidāmās Latvijas filmas ceļš būs tāds. Tas tagad ir vispasaules standarta ceļš [..], ka filma uzreiz ir straumēšanā un kinoteātros vai arī šis “logs” ir salīdzinoši neliels. Skatītājs kaut kādā ziņā ir atradis no kino skatīšanās uz lielajiem ekrāniem, kas šādai filmai nenāk par labu, jo tā tik tiešām ir lielā ekrāna filma visās nozīmēs.
Gan orķestra mūzikas skaņu celiņš, gan vizuālie efekti, gan tas, kā tā filma ir nofilmēta, pieprasa skatīšanos uz lielā ekrāna.
Saprotu, ka tas šobrīd ir jautājums pasaules mērogā – vai cilvēks, kas pieradis pie dīvāna, atgriezīsies kinoteātrī. Vai jums ir kāda versija?
Tas, uz ko mēs varam cerēt Latvijas kontekstā, ir tā saucamais “kino kā notikums”. Lai skatītāju piesaistītu, principā kino ir jākļūst par notikumu. Latvijā jau, salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm, skatītājs ir nedaudz kūtrāks iešanā uz kino, tīri statistiski. Un arī tagad, pēc kovida, mēs redzam, ka dati ir diezgan nomācoši – apmeklējums kinoteātros ir ļoti, ļoti krities.
Mums kā producentiem un izplatītājiem, pirmkārt, tas ir mārketinga jautājums – kā mēs pasniegsim šo atgriešanos kinoteātros; otrkārt, ir jābūt filmām – notikumiem.
Tik tiešām tādam ļoti spēcīgam kino ir jāparādās, kas var skatītāju pamudināt izkāpt no dīvāna. Vēl kino ir jābūt kaut kādai pievienotajai vērtībai, kāpēc skatītājs būs gatavs aiziet uz kinoteātri – vai tie ir seansi no 35mm kinolentes vai seansi ar radošajām grupām, ar aktieriem, ar kaut kādām diskusijām, vai tie ir kaut kādi “specpasākumi” ar ballītēm, kas vienmēr ir labi. Respektīvi, ir jādomā, kā to kino pataisīt par notikumu, jo mēs neesam Francijas skatītāji, kuri uzreiz, kā kinoteātrus atvēra, diezgan prāvos pulkos tur arī devās, un mēs neesam arī Amerikas skatītāji. Kaut gan arī šajās valstīs ir redzama tā statistikā atšķirība. Jāņem vērā arī tas, ka lielākajā daļā pasaules valstu kinoteātru ir sēdvietu problēma – Covid ierobežojumu dēļ var aizpildīt tikai puszāli.
Vai jūsu radošā grupa arī tiksies ar skatītājiem?
Protams! Mums būs dažādas interesantas akcijas, kuras pakāpeniski sāksies no oktobra sākuma.
Tagad par jūsu pārējiem projektiem. “Neona pavasaris” – tā ir filma-ballīte?
Īstenībā ballīšu tur būs diezgan daudz, konkrēti – reiva ballīšu, bet filma nav par to. Filma ir par jauniešu attiecībām gan ar vienaudžiem, gan ar savu ģimeni, par to, cik patiesībā, lai arī šķietami esam tuvi viens otram, mēs līdz galam viens otru nesaprotam – ir kaut kādas komunikācijas kļūdas, kaut kas paliek nepateikts. Tā būs ļoti emocionāla filma. Šobrīd tā jau ir pabeigta un
no manām gaidāmajām filmām “Neona pavasaris” ir tā, uz kuru liekam tā sauktās festivāla cerības. Tas ir vairāk festivālu auditorijām piemērots mākslas kino.
Un jūs atkal filmējāt pavisam jaunus cilvēkus?
Mēs filmējām jaunos aktierus. Un filmējām tādā ļoti... to varētu saukt par hiperreālismu. Gan tas, kā uzvedas kamera, gan tas, kā kadrā uzvedas aktieri, viss ir ļoti pietuvināti realitātei. Dialogi tika improvizēti, ainas tika filmētas nepārtrauktos, garos kadros, lai būtu šī klātesamības sajūta.
Garie kadri – tā jau kļūst par Matīsa Kažas vizītkarti. Vēl viens garais kadrs arī kino projektā “Ūdens garša”. Kā jūs raksturotu, kur ir tās atšķirības starp “Kino un mēs” un “Ūdens garšu”?
“Ūdens garšā” mums ir seši aktieri – tātad divreiz vairāk. Mums ir, ja nemaldos, divdesmit trīs dekorācijas divos paviljonos, ar pārbraucienu pa vidu. Labirints, kuru iziet operators, un aktieri, ir kaut kas ļoti, ļoti īpašs. Patiesību sakot, mēs gandrīz to neizdarījām, jo priekšpēdējā dienā filma vēl nebija nofilmēta. Pirmajā kadrā transportlīdzeklim pārbraucienā bija caura riepa un otrajā kadrā, burtiski desmit minūtes pirms filmas beigām, operators paklupa pār skaņu režisoru un nokrita ar kameru. Pēdējā dienā mēs nofilmējām, tur bija divi derīgi dubli.
Atšķirībā no “Kino un mēs”, kur tās bija atsevišķas etīdes ar aktieru personību pievienoto vērtību, šeit tas ir konkrēts stāsts, bet arī izmantojot dažādus atsvešinājuma paņēmienus, kur mēs atrādām, kā tas tiek filmēts – operators ainā pēkšņi kļūst par vienu no varoņiem, kamera maina savu perspektīvu, [..], dažreiz tā ir kādam tēlam videobloga kamera, dažreiz tā ir vēl kaut kas cits.
Nu ļoti, ļoti mēs tur izspēlējamies ar to kino aparātu, cik nu vien varējām izdomāt šī darba kontekstā.
Un arī, protams, tematiski ļoti aktuāls darbs par to, cik lielā mērā mēs savā domāšanā esam brīvi un patstāvīgi pieņemam lēmumus un cik lielā mērā mēs vienkārši atbalsojam kaut kādus informācijas straumes, vienības, kas līdz mums nonāk caur digitāliem medijiem un ļoti spēcīgām harismātiskām personībām.
Bet tā ir spēlfilma?
Jā.
Klausoties es mēģināju iztēloties, ka patiešām jūs ar visu kameru un visu tehniku sekojat aktieriem.
Jā, mēs sekojam aktieriem. Mums bija divas lokācijas – viena bija Ģertrūdes ielas teātrī un otra bija Nacionālās filmu skolas paviljonā – un šajās lokācijās katrā bija virs desmit dekorācijām, spēles laukumiem. Un tad kamera iziet to labirintu. Viņa dažreiz atgriežas uz kaut kādu spēles laukumu; dažos ir divas, trīs ainas, dažos ir tikai viena. Aktieri arī mainās – visi jau nav visās ainās. Daži aktieri citās ainās ir masu skatu dalībnieki. Piemēram, mums tur ir kafejnīcas aina, kurā ir tikai divi personāži, kas sarunājas, pārējie tad pārģērbjas un spēlē kafejnīcas viesus. Protams, ka tur ir arī tādi teatrāli elementi.
Tā ir tā robeža, tā filmizrādes specifika, kuru mēs iesākām ar “Kino un mēs” – mēs spēlējamies ar abu šo mākslas formu elementiem.
Jūs paturēsiet šo žanra apzīmējumu “filmizrāde”, ja?
Nu redzēs, ko mārketinga cilvēki teiks. Bet principā to var darīt, jā. Tāpat kā “Kino un mēs” tā arī ir filma, to var baudīt kā pilnvērtīgu filmu. Vienkārši tā ir taisīta tādā eksperimentālā, specifiskā manierē.
Līdz tam brīdim, kamēr skatītāji redzēs gan “Ūdens garšu”, gan “Neona pavasari” vēl kāds laiks ir jāpagaida, bet līdz "Wild East. Kur vedīs ceļš" ir pavisam īss brīdis. Par mūziku vēl kāds komentārs varētu būt? Jūs jau pieminējāt orķestri.
Filmai ir ļoti, ļoti īpašs skaņu celiņš. Tajā ir ļoti daudz mūzikas, kā jau vesternu žanram raksturīgi. Tas burvīgais bija tas, ka komponists Imants Kalniņš atvēlēja mūsu komponistiem Miķelim Putniņam un Simonam Gamperam aranžēt savus darbus un tos “vesternizēt”. Līdz ar to daži no skaņdarbiem būs jaunās skaņās ietērpti Imanta Kalniņa labākie muzikālie darbi. Tad, protams, ir oriģinālkompozīcijas – Miķeļa Putniņa un Simona Gampera.
Mēs apzināti veidojām pretpolus – latviešu komponists un itāļu komponists. Tur ir gan orķestra “Sinfonietta Rīga” grandiozais skanējums, kuru mēs ierakstījām baznīcā (tā telpa arī ir jūtama), gan arī tur ir tāda, varētu teikt, aizrautīga blice vietām. Arī kontrastains tas skanējums būs.
Es domāju, ka skaņu celiņš šajā filmā pats par sevi jau ir vērtība, jo līdzīga Latvijas kino pēdējā laikā nav bijis.
