„Vienu īsfilmu repertuārā neviens neredzēs, neviens uz tādu neies. Tas ir skaidrs visiem, bet, ja tās vismaz ir trīs īsfilmas, kas veido kopīgi pilna seansa garumu, tad kinoteātri nav neatsaucīgi,” saka īsfilmas “Spoguļvīrs” producente Simona Poga.
Izveidot šādu īsfilmu programmu gan ir krietni grūtāks darbs, nekā sākotnēji varētu likties.
„Tas ir diezgan sarežģīts darbs no producenta viedokļa, jo katrai filmai ir autors un vēl atsevišķs producents, un katrs no šiem cilvēkiem pretendē, piemēram, kaut vai uz 50 eiro centu atlīdzību no katra seansa, tomēr juridiski un ekonomiski tā tas ir jārisina,” skaidro kinoteātra “Splendid Palace” kuratore Daira Āboliņa. „Tāpēc tas nav jautājums, ko var uzņemties kinoteātris.”
Īsā formāta kino mājvieta jau ilgāku laiku ir kinoteātris “Kino Bize”, kurš no Kaņepes kultūras centra pārvācies uz jaunām telpām Elizabetes ielā, kur drīzumā gaidāma jauna kinoteātra atvēršana.
""Kino Bize” kopumā ir atvērts īsfilmām. Īsfilmas dažkārt ir desmit reizes augstvērtīgākas nekā izmocīta pilnmetrāžas filma,” saka kinoteātra “Kino Bize” vadītājs Māris Prombergs. „Mēs rādījām Anetes Meleces filmu „Kiosks”. Pirms pilnmetrāžas filmas ielikām repertuārā. Respektīvi, skatītājs atnāk, nopērk it kā uz pilnmetrāžas filmu, bet mēs viņiem iebarojam ļoti labu īsfilmu, savādāk tā regulāri netiktu izrādīta.”
Savukārt producents Guntis Trekteris nemaz neuzskata, ka īsfilmas vajadzētru izrādīt kinoteātros.
„Vai tagad tiešām būtu jārunā par to, ka īsfilmām ir jānokļūst kinoteātros, jo tomēr ir 21.gadsimts, un es pilnīgi pieļauju, ka īsfilmu vieta ir kaut kur citur. Ka tas ir internets, sociālie tīkli. Īsfilmas ir tas formāts, ko cilvēki skatās internetā,” uzsver Trekteris.
