Sadaļas Sadaļas

Piejūras klimats

Pandēmijas laika “Oskara” balvas pasniegšana: komentē Paula Bērziņa un Sergejs Musatovs

Piejūras klimats

Šausmu kino – klasiskais un laikmetīgais

Īsā formāta kino Meka. Ielūkojamies Oberhauzenes īsfilmu kinofestivāla norisēs

Īsā formāta kino Meka. Oberhauzenes īsfilmu kinofestivāla norises latviešu vērtējumā

Oberhauzenes īsfilmu kinofestivāls ir senākais un nozīmīgākais īsfilmu festivāls pasaulē, kas ir kā Meka īsā formāta kino veidotājiem. Ik gadu tur satiekas inovatīva, eksperimentāla un pārsteidzoša kino veidotāji, kā arī kino profesionāļi, kurus interesē dažādu kino formu attīstība, un to iespējamie nākotnes scenāriji. Savos iespaidos par šī festivāla norisi dalās īsfilmu kuratore Anna Zača un "Kino Rakstu" līdzredaktore Elīna Reitere, kura darbojās festivāla FIPRESCI žūrijā.

Lai gan ļoti lēniem soļiem, tomēr kaut vai daļēji kinofestivāli atgriežas klātienes formā. Uz izmaiņām cerot un gatavojot gan kinoteātru, gan tiešsaistes programmas, Vācijā notiekošajam Oberhauzenes īsfilmu festivālam vēl tomēr nācās pilnībā norisināties tiešsaistes formātā.

1954. gadā dibinātais Oberhauzenes festivāls ir vecākais un nozīmīgākais īsfilmu pasaulē. 1962. gada februārī tieši tur tika izsludināts Oberhauzenes manifests, ko parakstīja 26 Rietumvācijas kino veidotāji. Viņi pieprasīja nodrošināt tādus kino ražošanas apstākļus, kas ļautu vācu kino izrauties no letarģiska miega. Kā atbilde uz manifestu tika izveidots Vācu filmu fonds.

Šobrīd Oberhauzenes festivāls ir īsā formāta kino veidotāju Meka, kur ik gadu satiekas inovatīva, eksperimentāla, provocējoša, pārsteidzoša kino veidotāji, kā arī kino kritiķi un kuratori, kurus interesē dažādu kino formu attīstība, un to iespējamie nākotnes scenāriji.

Festivālam ik gadu piesaka ap septiņiem tūkstošiem filmu, mākslas darbu, video eseju un mūzikas video, no kuriem aptuveni pieci simti tiek iekļauti programmā.

Nupat pasniegtas jau 67. festivāla balvas. Grand Prix ieguva japāņu režisores Juri Muraokas filma "Caurspīdīga es esmu", kas ir viņas pašportrets pandēmijas gada laikā, kurš tapis, izmantojot dažādus kino uzņemšanas veidus, animācijas tehnikas, atrastas filmu lentes, kā arī nekustīgus attēlus.

Galvenā starptautiskā konkursa balva aizceļoja pie ķīnas režisora Su Žonga. Viņa eksperimentālā animācijas tehnikā veidotajā filmā "8’28’’", kuras centrā ir nemierīga, industrializēta pasaule, satiekas Eiropas un Āzijas mitoloģija.

Kadrs no filmas "8’28""

Savukārt starptautiskā konkursa žūrijas speciālbalva aizceļoja pie septiņdesmit septiņgadīgās norvēģu režisores Annes Hausjerdas par filmu "Vairāk sieviešu, vairāk raudu", kurā viņa ļāvusies poētiskai apcerei par savas dzīves noslēdzošo nodaļu.

"Tas tik tiešām ir ļoti nozīmīgs festivāls visā īsfilmu pasaulē un arī kino pasaulē kopumā, jo šajā festivālā savus pirmos kino darbus izrādījuši daudzi mūsdienās atpazīstami režisori. Tas ir bijis viņu sākuma punkts," atzīmē īsfilmu kuratore Anna Zača, kura Oberhauzenes festivālu regulāri apmeklē jau teju desmit gadus.

"Šis festivāls ir nozīmīgs ne vien tādēļ, ka izauklējis režisorus-avangardistus un autorkino režisorus, bet arī tamdēļ, ka tas aizstāv tādu svarīgu kino ekosistēmas sastāvdaļu kā īsformāta filma."

Viņasprāt, festivāla garais mūžs un prestižs ir svarīgs faktors, kālab arī citās valstīs var norisināties gan šādi īsfilmu festivāli, gan arī īsfilmu veidošana kopumā. "Festivāls ir ļoti dzīvs, aktīvs, viens no laikmetīgākajiem īsfilmu notikumiem pasaulē vēl joprojām."

Tāpat Zača atgādina, ka Oberhauzenes kino festivālā varam redzēt arī tādus darbus, ko citi sauktu par videodarbiem vai kino bez lentes, bez digitālā faila, bez kameras: "Tas ir cita veida baudījums uz ekrāna.

Esmu piedzīvojusi seansu, kura ietvaros uz ekrāna vienkārši tiek projicēta gaisma, cilvēki mētā papīra lidmašīnas, tas viss tiek ierakstīts un atskaņots nākamajā seansā... Tātad tie ir mākslas darbi-performances.

Bet tas viss saistīts ar cilvēkiem telpā, kas skatās kino. Kultūras kino – tas varētu būt lielisks apzīmējums tam, cik ļoti plašs ir apvārsnis, ko aptver Oberhauzenes festivāla programmas. Oberhauzene ir viens no retajiem, principā – vienīgais šādas nozīmes festivāls, par kuru var teikt, ka tas ir pilnīgi neatkarīgs laikmetīgā kino kompass."

Vaicāta, kādi ir šī festivāla programmas uzbūves pamatprincipi un vai laika gaitā tie būtiski mainījušies, Anna Zača skaidro: "Festivāla programmas uzbūve ir ļoti, ļoti nozīmīga – filmas pozicionēšana Oberhauzenē ir ārkārtīgi svarīga, jo tā jau ir daļa no vēstījuma. Filmas šajā festivālā tiek izrādītas tematiskajās programmās, arhīvu programmās un tirgus programmās, ir arī konkurss. Kad pati sāku apmeklēt Oberhauzeni, līdzās konkursiem un tā saucamajai tēmu programmai, kas parasti ir dažāda veida vēsturiskās īsfilmas, vienā brīdī pievienojās tāda programma kā "Profile". Tā ir vienam autoram veltīta īsfilmu programma, varētu teikt – retrospektīvs viņa darbu krājums, kura ietvaros iepazīstamies ar kādu mūsdienās aktīvu autoru. (..)

Starptautiskajā konkursā filmas ir no vistālākajām pasaules malām, kur, šķiet, kino vispār netiek veidots, bet festivāla rīkotāji šīs filmas atrod, un tā ir milzīga vērtība."

Visbeidzot, kā Oberhauzenē veicies latviešu kino? "Viens no pirmajiem bija Kārlis Vītols un viņa animācijas īsfilma "Aptumsums", kas bija iekļauta Oberhauzenes starptautiskajā īsfilmu konkursā," stāsta Anna Zača. "Vēl bija iekļauta Anetes Meleces animācijas filma "Vilma šodien nestrādā" un vēl mums ir Ieva Epnere, kuras darbi jau divas reizes iekļauti Oberhauzenes īsfilmu konkursā. Tad, protams, bijis Jānis Ansons, kurš ieguva balvu. Laila Pakalniņa Oberhauzenē ir visbiežākā viešņa no Latvijas. Latvietim no šī festivāla labums ir tāds, ka viņš vispār ir bijis šajā nozīmīgajā festivālā – neatkarīgi no tā, vai ieguvis balvu vai nav, viņam tāpat ir papildu punkti, ka viņš var pēc tam veidot kino. Šis ir tāds nozīmīgs punkts, ko iesniegt līdz ar tavu nākamo projektu."

No kreisās: Elīna Reitere, Anna Zača un Sonora Broka

Kas šobrīd notiek īsfilmu pasaulē – vai ir saskatāmas kādas sakarības un tendences? "Runājot par īsfilmām, arī man pašai regulāri jāatgādina sev, ka īsfilmas nav tikai tāds formāts, kurā režisori, pirms sāk uzņemt savas lielās filmas, izmēģina savus spēkus un nedaudz patrenējas. Tas ir patstāvīgs formāts, kurā var stāstīt stāstus visdažādākajos veidos un galu galā īsfilma mūsdienās ir tas pats "tiktoks" vai instagrama "storiji" – tās visas ir īsfilmas, tikai ar savādāk veidotiem uzstādījumiem un uzdevumiem," stāsta "Kino Rakstu" līdzredaktore Elīna Reitere, kura kopā ar kino kritiķiem Frici de Jongu no Nīderlandes un Valentīnu Geraldo no Kolumbijas darbojās Oberhauzenes FIPRESCI žūrijā.

"Oberhauzenes programmā bija arī filmas, kas bija konceptētas kā instagrama "storiji". Līdz ar to tehniskais aparāts nekādā ziņā neierobežo – šobrīd vienkārši izvēle, kādā tehnikā strādāt, kādus tehniskos līdzekļus izmantot, ir ārkārtīgi plaša. Tāpēc arī katru reizi skatoties Oberhauzenes konkursu vai īsfilmu festivālus, vienmēr sev jāatgādina, ka tas ir ārkārtīgi dažāds formāts. Arī tāds, kurā izmēģināt un ieraudzīt visjaunākās tendences, kādas ir vizuālajā valodā. Savā ziņā šis ir formāts, kas autoriem dod daudz lielāku brīvību, jo viņi nepakļaujas komerckino loģikai, kuram jāņem vērā skatītāju vēlmes un jāpakļaujas klasiskiem stāstu veidošanas principiem. Šeit ir liela brīvība, un to var redzēt arī Oberhauzenē, kas ir viens no pasaulē vadošajiem īsfilmu festivāliem. Viens no tiem, kas parāda, kādas ir aktuālākās tendences jebkādu kustīgo bilžu ražošanā."

Runājot par tendencēm, viņa uzsver: "Var redzēt to, ka mēs jau gadu dzīvojam pandēmijā un ka tas ietekmē filmu veidošanu. Arī to, kā filmas finālā izskatās. Ierobežotie apstākļi atstāj iespaidu uz filmām ne tik daudz kā kadrā var redzēt cilvēkus maskās, bet gan tajā, ka, piemēram, gandrīz vispār nav filmu, kas izmantotu oriģinālo skaņu."

Un kā viņa raksturo šīgada Oberhauzenes konkursa programmu? Vai astoņas konkursa skates fokusējušās tieši uz jauno režisoru atklāšanu?

"Tas jau ir tas interesantais, ka īsfilma ir formāts, kas nebūt nav ekskluzīvi rezervēts tikai jaunajiem režisoriem," uzsver Reitere.

"Ir vesela rinda mākslinieku, kas strādā īsfilmas formātā, kuriem tā ir viņu ikdienas izteiksmes forma, jo mums šajā kontekstā jārunā arī par sinerģiju, kas notiek starp kino un mākslas jomu. Tas ir ļoti plašs lauks, jo, kā zināms, mūsdienīgā laikmetīgās mākslas muzejā neiztiks bez kino mākslas darbu demonstrēšanas, un šajā ziņā tās būs eksperimentālās formas. Tieši no šī lauka nāk daudz interesantu ierosmju. Viena no tēmām šogad bija solidaritāte kā revolucionārs politisks projekts, kas jo īpaši būtisks izrādās tieši pandēmijas situācijā, kad mums jādomā par mūsu līdzcilvēkiem – lai gan viņi, gan mēs tiktu cauri šim smagajam laikam. Jautājums, kā to sasniegt ar kino līdzekļiem. Oberhauzene ļoti skaidri demonstrēja solidaritāti ne vien formātu dažādībā, bet arī lielā tēmu dažādībā. (..) Filmas ir līdzeklis, kā parādīt pasaules dažādību – tas nav ekskluzīvi rezervēts tikai konkrētiem un ierastiem stāstiem vai ierastām lomām. Tieši dažādība ir tas, kas ļoti iepriecina."

Kadrs no filmas "Like Shadows Through Leaves", FIPRECSI balvas ieguvējas

Konkursā tika apbalvota Singapūras un Somijas kopražojuma filma Like Shadows Through Leaves, kurai esot visgarākais nosaukums balvu saņēmušo filmu vēsturē. Latviskā variācija par šo nosaukumu varētu skanēt tā: "Ja jūsu ēsma spēj dziedāt, atnāks mežonīgais kā ēnas cauri lapām". Kādēļ tieši šī filma žūrijai šķita balvas cienīga? "Šajā programmā kopumā bija 44 filmas, un šī filma bija viena no mūsu favorītēm," stāsta Elīna Reitere. "Tas ir 25 minūšu garš darbs, kas savā ziņā dokumentē kopumā pavisam 14 dažādus mākslas projektus, kas itin visi saistīti ar vienu ļoti īpašu ekoloģisko zonu Singapūrā – tā ir tikai desmit metrus plata, stiepjas vairāku kilometru garumā un ir pamesta jau gadu desmitiem.

Daba šeit ņēmusi virsroku – tur dzīvo īpaši šim reģionam raksturīgi putni. Šī projekta dokumentācija pārvērtusies autonomā mākslas darbā par cilvēka un dabas attiecībām šajā dīvainajā vietā: pilsētas megapoles viducī uzplaukusi pilnīgi neskarta daba!

Šai filmai ir būtiska nozīme tāpēc, ka pilsētas valde šo zemes gabalu ir pārdevusi, tur sāksies apbūve un ir skaidrs, ka unikālā vide ies bojā. Un šie projekti, tostarp arī šī filma, ir viens no veidiem, kā mēģināt pievērst sabiedrības uzmanību tam, ka ir šāda unikāla vieta, kuru vajadzētu saglabāt. Tā kā šī kinomāksla ir kā aktīvisma forma daudzu iemeslu dēļ, vēlējāmies apbalvot tieši šo filmu."

Kadrs no filmas "Like Shadows Through Leaves", FIPRECSI balvas ieguvējas

Skatē bijusi vēl viena filma, kas Elīnai Reiterei likusies ļoti būtiska – tā ir filma "Vairāk sieviešu, vairāk raudu", kuras autore ir norvēģu režisore Anna Hausgerde. "Viņai ir 77 gadi, un visu savu mūžu viņa bijusi kinorežisore. Tagad savā īsfilmā viņa reflektē par to, kā ir novecot, kā ir domāt par to, kas būs vēl. Viņa to dara ārkārtīgi ironiski, un pilnīgi apbrīnojami ir tas, ka tu redzi – šis cilvēks ir absolūti pārliecināts par jebkādiem saviem izteiksmes līdzekļiem! Šī filma ir pilnīgi brīva, pārdesmit minūšu gara eseja par sievietes klātbūtni konkrētajā dzīves posmā. Tu skaties un apbrīno to milzīgo pārliecību, kas ir šajos attēlos – viņai nevienam nekas vairs nav jāpierāda, viņai nav jātiecas pēc balvām. Viņa vienkārši ir, un šī absolūtā suverenitāte patiešām ir ļoti iespaidīga."

Kadrs no filmas "Vairāk sieviešu, vairāk raudu" ("More women, more cry")
Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt