Sadaļas Sadaļas

Īru fotomākslinieks Deivids Krīdons un emocionāli stāsti par Latviju

Emigrācija, sabiedrības novecošana, pamestas lauku mājas - tā nav tikai drūma statistika, bet emocionāli un reizēm ļoti sāpīgi cilvēku dzīvesstāsti. Daudzus no tiem Kurzemes pusē pēdējos divus gadus uzklausījis īru fotogrāfs Deivids Krīdons. Viņš ir viens no trim fotogrāfiem, kas Kuldīgas Mākslinieku rezidences programmas ietvaros vairāku mēnešu garumā strādāja Kuldīgas pusē un veidoja savus stāstus par Latvijas iedzīvotājiem. Fotogrāfu darbu izstāde "Tas notika..." līdz 26. novembrim apskatāma Kalnciema kvartālā.

Īra Deivida Krīdona portreti vēsta par sabiedrības novecošanu un rūgto dzīves pieredzi, mainoties laikiem un varām. Fotogrāfs atzīst, ka caur šiem stāstiem ļoti iemīlējis Latviju un labprāt te atkal atgrieztos.

- "Mana rudens vasara" ir jūsu jaunākais fotoprojekts, kas tapa Kuldīgā un tās apkārtnē un pašlaik apskatāms Rīgā. Lūdzu, pastāstiet mazliet vairāk par sevi, kas jūs interesē fotogrāfijā?

Deivids Krīdons: - Visus manus projektus vieno kāds vēstures motīvs. Vai tā būtu Īrija, Kuba vai Latvija, mani darbi vienmēr balstās uz kādu stāstu. Reizēm 50 vai simt gadu seni notikumi atstāj pēdas arī šodienā, bet tas ne vienmēr no malas ir ieraugāms. Mans projekts Latvijā nesākās 2013.gadā, kad ierados šeit, Kuldīgas Mākslinieku rezidencē. Viss patiesībā sākās jau kādā 2004.gadā, lai gan es toreiz to pat nenojautu. Tolaik strādāju pie projekta Īrijā par emigrācijas vilni, ko mana valsts piedzīvoja pagājušā gadsimta 50.gados. Mēs fotografējām pamestas mājas, to visā Īrijā bija tik daudz... Iedzīvotāju skaits Īrijā 1955.gadā bija samazinājies līdz visu laiku zemākajam līmenim - 2,8 miljoniem iedzīvotāju, salīdzinot ar deviņiem miljoniem gadsimtu iepriekš. Daudzviet laukos cilvēki dzīvoja vieni un nedēļām nevienu nesatika, kā rezultātā ļoti pieauga depresijas un šizofrēnijas gadījumu skaits.

Mani ļoti interesēja šīs pamestās mājas. Es sāku tās fotografēt, notika izstādes, tika izdota grāmata. Bet, tā kā šis projekts bija par Īriju 50.gados, es sāku prātot, vai ir vēl kāda vieta Eiropā, kas tieši pašlaik piedzīvo dramatisku iedzīvotāju skaita kritumu? Un tā es uzdūros Latvijai.

- Ironiski, bet daudz Latvijas iedzīvotāju ir emigrējuši tieši uz jūsu dzimteni, Īriju.

- Jā, šķiet, ka jūsu parlamenta vēlēšanās 2011.gadā Īrijā bija 30 tūkstoši balstiesīgu Latvijas pilsoņu. Tas ir ļoti daudz! Un tā ir tikai Īrija. Zināju par emigrācijas problēmām Latvijā un pērn uzzināju par Kuldīgas Mākslinieku rezidences projektu. Šķiet, tas bija tikai pāris dienu pirms pieteikuma gala termiņa, bet man ļoti paveicās tikt izvēlētam šai programmai. Atbraucu uz trīs nedēļām kopā ar nīderlandiešu fotogrāfi Kristelu Umsu, kuru savukārt interesēja mitoloģija, pasakas un stāstnieki.

Un tikai pēc šīm trim nedēļām es sapratu, ko patiešām vēlos fotografēt. Redzēju, kā mainījusies Latvijas demogrāfiskā situācija, cik daudz jaunu cilvēku aizbraukuši projām. Sāku domāt par šiem vecajiem ļaudīm, kas palikuši vieni laukos. Sapratu, ka viņi ir dzīvojuši tik dažādās politiskās un ekonomiskās sistēmās, un mani tas ļoti ieinteresēja. Nevienam speciāli nejautāju, kuros laikos jums labāk patika dzīvot, bet daži paši dalījās stāstos. Vairums, protams, teica, ka labprātāk dzīvo neatkarīgā valstī, tomēr bija cilvēki, kas ar labpatiku atcerējās, ka padomju laikos bija bezmaksas medicīna, bet tagad to vairs nevar atļauties...

- Kādi ir interesantākie stāsti, ko uzklausījāt?

Deivids Krīdons: Atceros kādu sievieti, kura stāstīja, kā padomju laikos viņi paklusām uzlika vecās džeza plates un iztēlojās, ka ir Parīzē. Viņa teica: "Realitātē zinājām, ka nevaram nokļūt aiz dzelzs priekškara, bet savā iztēlē mēs bijām brīvi." Viņa ļoti gribēja ceļot un tagad to dara visu laiku. Bija daudz interesantu stāstu. Arī traģiski. Satikām kādu sievieti, kura izstāstīja, kā reiz Ziemassvētku laikā atgriezusies mājās no darba un ieraudzījusi, ka māja ir aizdegusies un istabas ir pilnas ar dūmiem. Otrajā stāvā gulēja viņas trīs mazie bērniņi. Viņi dūmos bija nosmakuši. Šī kundze parādīja mums fotogrāfiju no bērēm. Tas bija tik ļoti, ļoti skumji. Un viņa man uzticēja šo stāstu, par ko esmu ļoti pateicīgs.

- Raugoties uz jūsu fotogrāfijām, cilvēki šķiet ļoti "atvērušies kamerai. Kā jūs izveidojāt kontaktu ar šiem ļaudīm?

Deivids Krīdons: - Mēs vienkārši braucām ar mašīnu pa lauku ceļiem un nekad nezinājām, kur nonāksim. Man nebija mērķa uzņemt pēc iespējas vairāk fotogrāfiju. Ja sanāca viena fotogrāfija dienā, tas jau bija labi. Tā kā pats nerunāju latviski, man palīdzēja asistentes Dārta un Viktorija. Viņas bija tās, kuras pastāstīja cilvēkiem, kas šis ir par projektu un kāpēc tajā ir vērts piedalīties. Iedomājieties, ja es vienkārši tāpat kādu vakaru ierastos jūsu mājās un teiktu, ka gribu jūs fotografēt! Vairums cilvēku zvanītu policijai. Bet manas asistentes spēja pārliecināt šos ļaudis. Viņi mūs aicināja uz kafiju, reizēm deva līdzi ābolus. Cilvēki bija tik atsaucīgi!

Daži stāstīja par visu savu dzīvi, daži nestāstīja neko. Kāds vīrs man pateica: "Savu ģimeni es pēdējoreiz redzēju 1941.gadā. Es atnācu mājās, un viņi bija prom. Vēlāk mani pašu izsūtīja uz Sibīriju, atgriezos mājās tikai 1957.gadā. Vairāk neko nestāstīšu, jo negribu, lai mani uzskata par nodevēju." Es nevarēju saprast, ko viņš ar to grib teikt, bet brīžam likās, ka joprojām redzu Staļina rēgu. Cilvēkiem ir tik daudz briesmīgu atmiņu par dzīvi padomju laikā, un viņi vienkārši negribēja to atcerēties.

Bet mēs nekad nelūdzām viņiem stāstīt kaut ko konkrētu, viņi varēja stāstīt, ko gribēja. Fotografēšana patiesībā bija sekundāra, galvenais bija šīs sarunas. Reizēm es lūdzu, lai viņi parāda man savus fotoalbumus. Tagad mēs visas bildes glabājam elektroniski, bet cilvēki izvilka savus vecos samta albumus, rādīja fotogrāfijas un sāka stāstīt par savu dzīvi. Dažas sarunas mēs ierakstījām, jo tās bija ļoti emocionālas. Reizēm cilvēki atzinās, ka pirmo reizi šo stāstu kādam izstāsta.

Satiku kādu pensionētu veterinārsti, kura dzīvo viena un kuras dēls strādā Īrijā. Kad aizbraucu mājās, es viņam piezvanīju un jautāju, vai tu kādreiz atgriezīsies Latvijā? Viņš atbildēja: "Nē. Mani bērni aug un skolojas šeit, šīs ir viņu mājas. Es apciemošu Latviju svētkos, bet nekad tur vairs neatgriezīšos." Tas laikam ir daudzu emigrantu stāsts, lai gan viņi varbūt gribētu atgriezties, ja ekonomiskā situācija uzlabosies,- bet viņi jau ir iesakņojušies un tas kļuvis par ļoti sarežģītu lēmumu.

- Iepriekš jūs Īrijā fotografējāt 50.gados emigrantu pamestās mājas. Kādas atšķirības redzējāt starp pamestajiem Īrijas laukiem un Latvijas lauku ainavu?

Deivids Krīdons: - Atceros, ka braucām pa Kurzemes dienvidiem un kilometriem neredzēju nevienu dzīvu dvēseli. Īrijā es vienmēr satiktu kādu zemnieku, bet te bija liela vientulības sajūta. Ļoti atšķīrās pamestās mājas Īrijā un Latvijā. Ja Īrijā daudzviet mājas bija palikušas tādas, kādas tās savulaik tika pamestas, tad Latvijā šīs mājas lielākoties bija pilnīgi izdemolētas, no tām bija iznests viss līdz pat grīdas dēļiem.

Atceros tikai vienu māju, kuras saimniece bija nomirusi pirms četriem gadiem un mājā joprojām viss bija, kā viņas laikā. Tur bija vēstules no viņas meitas, kas tagad dzīvo Krievijā. Tajās viņa atvainojās, ka ir pārāk aizņemta, lai biežāk uzrakstītu mammai un viņu apciemotu.

Katru reizi, kad braucu uz Latviju, lidmašīna vienmēr ir pilna ar cilvēkiem, kas dodas mājup apciemot tuviniekus. Tas man ļoti sasaucās ar Īriju 50.gados, kad satikšanās ar aizbraukušajiem bija lieli svētki. Līdz pat 80.gadiem bija daudz stāstu par to, kā mātes pavadīja pie telefona visu Ziemassvētku dienu, runājot ar bērniem Jaunzēlandē, Austrālijā un citur. Emigrācija izposta sabiedrību, vienalga, vai tā būtu Īrija, Latvija vai kāda cita valsts.

- Vai savā darbā jūs redzat sevi vairāk kā fotogrāfu vai kā sociālantropologu?

Deivids Krīdons: - Neko daudz nezinu par antropoloģiju, lai gan gribētos. Bet mani ļoti interesē cilvēki un vēsture. Es sāku darbu kā fotogrāfs, bet fotogrāfijas pamazām iegūst arvien otršķirīgāku nozīmi, svarīgāka kļūst vēsture un cilvēku stāsti. Ir teiciens, ka katrai fotogrāfijai ir kāds stāsts. Bet nebūt ne katra fotogrāfija to pati pastāsta, reizēm ir vajadzīgs arī fotogrāfa stāsts.

- Kā jūs atlasāt savus darbus? Fotogrāfiju noteikti ir daudz vairāk nekā redzami izstādē.

Deivids Krīdons: - Esmu ļoti kritisks pret sevi. Mēdzu atmest fotogrāfijas pat tad, ja tām objektīvi nav ne vainas. Ar to saskaras visi fotogrāfi, - dienu no dienas varbūt pat mēneša garumā, skatoties uz savām fotogrāfijām un mēģinot tās atlasīt, vienā brīdī tu vienkārši pārstāj redzēt. Tajā brīdī vajag skatu no malas. Šīs izstādes kurators Uldis Pētersons apskatīja manus darbus un izvēlējās, ko viņš gribētu izstādīt. Tad to pārrunājām un vienojāmies par gala variantu.

- Sarunas noslēgumā gribu jums pajautāt, vai plānojat turpināt sadarbību ar Kuldīgu un atgriezties Latvijā ar vēl kādu projektu?

Deivids Krīdons: - Es ļoti gribētu atgriezties. Atceros, kā gāju pa vienu no pilsētas ielām un domāju, cik šī ir skaista vieta! Te es gribētu dzīvot, kad būšu pensijā. Par daudzām vietām tā nevarētu teikt, bet tur bija tik jauki... Man patika strādāt Kuldīgas Mākslinieku rezidencē, tā atrodas tiešām fantastiskā vietā. Un rezidences vadītāja Ilze Supe šajā projektā ir ieguldījusi tik daudz enerģijas! Domāju, ka nākamgad atkal atgriezīšos Latvijā.

 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ekrāns
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt