Kultūras ziņas

“Riga IFF” atklāšana

Kultūras ziņas

Kultūras ziņas

Rosellīni filma par Rosellīni

Ir tāda dvēseles slimība «rosellinīts». Saruna ar režisoru Alesandro Rosellīni

Alesandro Rosellīni atzīst, ka ir iemīlējis Rīgu – mierīgu un skaistu pilsētu. Tāpat viņam izveidojušās lieliskas attiecības ar Vides filmu studiju, ar kuru kopā tapusi dokumentālā filma “Es piedzimu Rosellīni” ("The Rossellinis"). Tā stāsta par vienu no 20. gadsimtā slavenākajām dzimtām Itālijas un Eiropas kultūrā. Ar šo darbu 14. oktobrī atklāja 8. Rīgas Starptautisko kino festivālu, un, saprotams, režisors Latvijas pirmizrādi garām palaist nevarēja. Savukārt es nevarēju palaist garām iespēju ar viņu satikties.

Ar itāļu režisoru Alesandro Rosellīni tiekamies Āgenskalnā, pagalmā pie Vides filmu studijas. Viņš ir neliela auguma, dzīvespriecīgs un komunikabls. Jau pirmajās minūtēs saruna izvēršas atklāta, un tā vien šķiet, ka runājies ar sen neredzētu čomu. Ja tikai viņš nebūtu no tālās Itālijas, ja tikai ne no slavenās Rosellīni dzimtas un ja tikai ne šobrīd daudz apspriests režisors... Gandrīz kā viņa vectēvs Roberto Rosellīni. Tomēr arī šie fakti paliek otrajā plānā

Jānis Lācis: Šī ir jau trešā jūsu filma, kuras centrā ir Rosellīni ģimene vai kāds no tās. Pirms tam bija divas īsfilmas. Kādēļ jūs neatkāpjaties no šīs tēmas?

Alesandro Rosellīni: Patiesībā tās ir divas filmas. Trešo, pašu senāko, nevēlos uzskatīt par izdevušos, jo, kad to filmēju un režisēju, biju narkotiku ietekmē, un man patiešām tā nepatīk. Toties man patīk filma par Ingrīdu Bergmani. Tā ir 19 minūšu gara un iznāca Ingrīdas Bergmanes simtgadē. Kopā ar līdzautori Andželiku Grici, manuprāt, mums izdevās ļoti skaists darbs.

Un tomēr, atkārtošu jautājumu – kādēļ jūsu ģimene?

Mana aizraušanās ar šo tēmu bija kā ilgstošs nelaimes gadījums. Kā autoavārija, kas ievelkas piecpadsmit gadu garumā. Bet tad paveicās doties šādā ceļojumā, lai izmeklētu, palīdzētu saprast daudzas lietas, noliktu mani uz zemes un lai iedotu patiesu skatījumu vārdam Rosellīni, kas man pašam bija grūti izprotams. Tā bija laba iespēja uzdot jautājumus, par kuriem pirms tam kaunējos. Tagad vairs nekautrējos par šo savas dzīves sastāvdaļu. Sākumā bija sāpīgi un grūti pacelties pāri šim uzvārdam. Tas bija arī viens no iemesliem manai narkotiku atkarībai. Bet beigās tas nostrādāja kā iespēja satikt ģimeni un būt godīgam.

Nezinu, vai mana filma ir laba vai slikta. Bet pilnīgi noteikti – tā ir godīga.

Kas tad ir filmas “Es piedzimu Rosellīni” centrā?

Strādājot pie filmas, ar producentu, līdzautoru un montāžas režisoru daudz pārspriedām, kam jābūt tās centrā. Un tā nu tas ir – visi notikumi bija saistīti ar Roberto Rosellīni. Viņš ir kā Saule, kurai apkārt griežas planētas. Viņš ir kā šo stāstu pirmsākums.

(Roberto Rosellīni (19061977) itāļu neoreālisma kino spožākais režisors. Zināmākās filmas: “Roma, atvērta pilsēta” (1945), “Paisan”(1946, nominēta Oskara balvai). Četras reizes precējies, trešā sieva – Ingrīda Bergmane. Sešu bērnu tēvs, starp kuriem aktrise Izabella Rosellīni un Alesandro tēvs kinoproducents Renco Rosellīni aut.)

Minējāt jūsu atkarību no narkotikām. Tai ir atvēlēta vieta arī filmā. Izstāstiet vairāk par šo savas dzīves posmu.

Esmu dzimis sešdesmitajos gados. Septiņdesmitajos narkotiku lietošana bija ļoti izplatīta. Es klausījos "The Rolling Stones" un iesaistījos politiskās aktivitātēs. Tā bija mana anturāža. Sāku ar marihuānu, turpināju ar kokaīnu. Es biju tajā iekšā un jutos komfortabli. Tagad pēc daudziem gadiem varu par to runāt. Es biju priviliģēts Romas puika.

Es biju Rosellīni, kas tajā laikā nozīmēja daudz. Bet pienāca brīdis, kad diezgan ātri pazaudēju kontroli, un 35 gadu vecumā narkotikas lietoju jau katru dienu. Tas patiešām sagrāva manu dzīvi.

Kā jūs tikāt pāri šim dzīves posmam? Varbūt tas būs ieteikums kādam, kurš ir līdzīgā situācijā.

Man palīdzēja apziņa, ka problēma ir šeit (norāda uz galvu – aut.). Un nevis ārpusē. Neklausiet tam, kas ir jūsu galvā. Klausieties speciālistus. To varu ieteikt, ja kādam tas nepieciešams. Pēc izārstēšanās darbojos arī kā konsultants cilvēkiem, kuri ārstējas no atkarības, un vienmēr sludinu: esiet uzmanīgi, jo ienaidnieks ir jūsu galvā!

Vai jums palīdzēja ģimene?

Jā, palīdzēja. Viens vairāk, cits mazāk. Bet mana tante Izabella Rosellīni palīdzēja visvairāk. Toreiz viņa draudzējās ar Gariju Oldmenu (Holivudas aktieris – aut.), kuram arī bija līdzīgas problēmas. Viņa palīdzēja viņam, zināja ārstus. Viņa vispār ir ļoti praktiska un laba organizatore. Teikšu tā – ļoti zviedriska. Un vienu dienu, kad es biju pārdozējis, šīs viņas zināšanas un īpašības ļoti palīdzēja. Tā sākās mana atveseļošanās.

Ar kuru no radiniekiem jums ir visciešākās attiecības?

Laikam ar Izu. Ar viņu biežāk kontaktējamies. Man pret viņu ir respekts. Filmējot filmu, man bija ļoti grūti doties pie viņas un vaicāt visus tos jautājumus. Bet tāpat man ir labas attiecības ar tēvu, ar Ingrīdu un citiem radiem. Mums ir liela ģimene, un es cenšos uzturēt kontaktus ar visiem. Redziet, Rosellīni nav tipiska itāļu ģimene. Tajā ir zviedri, indieši, afroamerikāņi (piemēram, Alesandro māte aut.). Tās ir dažās kultūras.

Un, kaut arī mēs esam izkaisīti pa trijiem kontinentiem, mūs vieno cieša saite. Manuprāt, tas ir tādēļ, ka mums ir kopīga pagātne un izcelsme. 

Filmā jūs tiekaties ar māti, kuru nebijāt saticis astoņus gadus. Šo saiti diez vai var nosaukt par ciešu.

Kad biju atkarībā, reiz mātei teicu – māt, es lietoju narkotikas. Viņa atbildēja – jā, es zinu. Tad es teicu – bet tu daudz lieto alkoholu. Es gaidīju, ka viņa tam piekritīs un varbūt mēs varētu meklēt palīdzību kopā. Bet viņas atbilde bija asa: "Tu, nolāpītais narkomān!" Tāda saruna ne pie kā nenoved. Kad es sāku savu atveseļošanās procesu, vajadzēja pieņemt smagus lēmumus. Viņa bija Ņujorkā, es Itālijā. Man piedzima bērni, un es nolēmu ar viņu netikties. Jā, pāris reizes gadā viņa man zvanīja, kad bija piedzērusies. Tādā veidā es centos pasargāt sevi. Pēc tam viņa nokļuva klīnikā, un beidzot es ar viņu tikos. Viņa bija pārsteidzoši prātīga, vitāla. Tagad pēc viņas nāves es bieži jūtos vainīgs.

Dzīve ir skarba. Viņa ir mirusi, bet katru dienu ir kopā ar mani. Es par viņu domāju arvien biežāk un biežāk. Patiešām interesanti, cik neticamos, noslēpumainos veidos dzīves pieredze pie mums atgriežas.

Kā ģimenes locekļi reaģēja uz jūsu ieceri veidot filmu?

Sākumā viņi teica – protams, mēs tev palīdzēsim. Ģimenē es vienmēr esmu bijis tāds, kuram vajadzīga palīdzība. Pēc tam, kad sāku viņiem vaicāt dažādus sarežģītus jautājumus, protams, parādījās arī šaubas. Un saprotams, ka problēma jau nebija pašā sarunā, bet tajā, ka tā notiek kameras priekšā.

Filmā piederību pie Rosellīni dzimtas jūs raksturojat kā sava veida dvēseles slimību, nodēvējat to par “rosellinītu”. Kādi ir tās simptomi?

Šīs slimības simptomi ir šķiešanās ar naudu, tad attiecības ar cilvēkiem – tu vari būt precējies vienu, divas, trīs reizes. Īpaša attieksme ir pret panākumiem – vienmēr jābūt centrā. Svarīgi nebūt parastam, bet ekstraordināram.

Diemžēl visas šīs lietas tevi attālina no normālas, ierastas dzīves.

Vai varam teikt, ka šajā filmā ir iekodēts kāds tikai Rosellīni raksturīgs fenomens?

No vienas puses – viss šeit balstās uz Roberto Rosellīni pleca. No otras – ja runājam par ģimeni, tad nav tādu atskaites punktu, kurus varētu nodēvēt par kādu īpašu fenomenu, kas paskaidro vai savieno stāstu. Tā svarīgākā lieta, runājot par ģimeni, ir haoss. Tie ir ļoti daudzi atšķirīgi stāsti, kuri jāsavieno kopā. Rēķinoties arī ar ārējo apstākļu ietekmi, kas pastiprina haosu.

Tādēļ šī filma ir kā straume, kurai jāļaujas. Tas man šķiet vērtīgi – pat ja mana iecere ir bijusi viena, katrs skatītājs to ieraudzīs savādāk, jo šo stāstu salīdzinās ar savējo.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt