Vecākais latviešu kinorežisors Rolands Kalniņš, gandrīz kulta filmas statusu ieguvušās kinolentes „Ceplis” autors, kurš uzņēmis vēl vairāk nekā desmit filmu, tostarp arī „plauktā” nonākušo filmu par latviešu leģionāriem, šodien, savos 93 gados, dēvē sevi par „ironisko optimistu”. Par vajāšanu un aizliegumiem atceroties, ir mierīgs: „Ja neko nevar labot, mainīt, ko tad psihot?!” Un nožēlo, ka nav paspējis uzņemt filmu par 1940.gada notikumiem. „Bet tagad jau tas ir nereāli...,” viņš konstatēja intervijā Rus.lsm.lv. (Pilnu interviju krievu valodā lasiet šeit!)
Rolands Kalniņš
Dzimis 1922.gada 9.maijā Latgalē. Kinorežisors un producents. Viens no kinostudijas „Trīs” (1989) dibinātājiem. Latvijas PSR Nopelniem bagātais kultūras darbinieks. Valsts kultūras fonda stipendiāts (1999). 1998.gadā viņam piešķirta Triju Zvaigžņu ordeņa IV šķira par ilgu un ražīgu darbu kino.
No 1947.gada – režisora palīgs un asistents, režisors inscenētājs Rīgas kinostudijā. Devis priekšroku vēsturiskām un sociāli asām tēmām, eksperimentējis ar formu un atveidi. Vairākām Kalniņa filmām bija bija ļoti sarežģīts liktenis, bet kinolentes „Piejūras klimats” materiāli tika iznīcināti.
Strādāja mākslas, zinātniski populārajā un dokumentālajā kino, nodarbojās ar filmu dublāžu latviešu valodā. Starp pazīstamākajām mākslas filmām – „Vētra”, „Es visu atceros, Ričard”, „Elpojiet dziļāk!”, „Ceplis”, „Vīru spēles brīvā dabā”, „Spēle notiks tik un tā”, „Tapers”.
Dokumentālajai filmai „Saruna ar karalieni” par aktrises Vijas Artmanes daiļradi piešķirta nacionālā kino prēmija „Lielais Kristaps” (1980). Lente „Karalienes bruņinieks” guva atzinību vissavienības sporta filmu festivālā. Festivālā Kišiņevā balvu par labāko scenāriju saņēma filma „Es visu atceros, Ričard”.
- Par to taču sen daudz ir pateikts, un gados jauno krievu auditoriju nez vai vairs var ieinteresēt...
- Taču jūs piedzimāt Latvijā pirms 93 gadiem, redzētais un pārdzīvotais ir ietverts daudzu jūsu filmu mākslinieciskajā audumā (atcerēsimies kaut vai slaveno lenti „Ceplis”). Un šodien jūs droši vien varat kļūt par vienu no objektīvākajiem lieciniekiem vēstures tiesā un palīdzēt tikt skaidrībā: kas ar mums notiek un kāpēc?
- Nez vai varu: jaunības laiki vienmēr šķiet brīnišķīgi, un ir ļoti grūti būt objektīvam. Pagātne šķiet ideāla, šodiena – kritiska, bet nākotne nezināma, taču ceri uz labāko. Tā cilvēks ir iekārtots, neko nepadarīsi.
- Jūs vispār esat optimists, pesimists, reālists?
- Esmu ironisks optimists, bet ironija nemēdz būt ļauna, tad jau tā vairs nav ironija. Pēc manām domām, mūsdienu cilvēki ar visu ir pārāk neapmierināti un nikni.
Teiksim, valdība vēl nav sākusi strādāt. Saeima nav sākusi strādāt, - bet man jau viss ir slikti, tāpēc, ka nedara šo vai nedara to. Bet ko daru es?! Ar šādu pieeju tā arī stāvēsim uz vietas.
- Kas gan dotajā brīdī ir atkarīgs no konkrētā cilvēka? Ko viņš spēj?
- Neko jaunu jums neatklāšu. Pirmkārt – mācīties.
- Gluži kā teica Vladimirs Iļjičs.
- Protams. Vienkārši apgūt profesiju vai iegūt augstāko izglītību – nav svarīgi, bet mācīties, lai varētu pats sevi dzīvē nodrošināt. Mums ir vajadzīgi ne tikai melnstrādnieki, ir nepieciešami speciālisti! Kāpēc tik daudz jauniešu nemācās un nestrādā, ir tik daudz sliņķu?
- Bet varbūt vienkārši nesaskata perspektīvas, nav pieprasīti?
- Kapitālisms piespiež cilvēku cīnīties, konkurēt. Manas cīņas rezultāts ir atkarīgs no manām zināšanām, prasmēm un mākas strādāt. Bet mēs tikai pieprasām. Bet cik cilvēku pie mums godīgi maksā nodokļus? Mums patīk saņemt naudu, taču tā, lai mūs neaiztiktu. Katram ir arī pienākumi sabiedrības priekšā, taču mēs neesam pieraduši tos pildīt.
Pārcēlās no Latgales uz Rīgu
- Bet atgriezīsimies pie jūsu biogrāfijas...
- Mana mamma ir no Vecmīlgrāvja, viņas radinieki tur bija amatnieki. Tēvs ir no Krimuldas, kur viņa dzimtai bija daudz zemes, 30 govis... Rīgā mans vectēvs nez kāpēc nodarbojās ar mājsaimniecību, bet vecmāmiņa bija akušiere. Es piedzimu Latgalē, Ludzas novada Istras pagasta Vecslabadas ciemā, tas ir pie pašas robežas ar Baltkrieviju un Krieviju, starp Istras ezeru, Dziļezeru un Audzeļu ezeru. Vecāki tur strādāja – tēvs bija pasta ierēdnis, bet mamma tirgojās ar ziediem. Man vēl bija māsa, kura strādāja rūpnīcā Rīgā, pēc tam apprecējās un kļuva par mājsaimnieci.
Mācīties es aizbraucu uz Rīgu, pie vectēva un vecmāmiņas, iestājos ģimnāzijā. Kad vecāki arī šeit iekārtojās, pārcēlos pie viņiem. Pēc tam tēvs bija grāmatvedis Čiekurkalnā, bet mamma pārdeva ziedus. Dzīvojām mēs pieticīgi, un pēc diviem gadiem biju spiests pamest mācības un iet strādāt. Par izsūtāmo veikalā, pēc tam „Jaunākajās Ziņās” (lielākais dienas laikraksts starpkaru Latvijā – Rus.lsm.lv), tad par palīgu Armijas ekonomiskā veikala (tagad – „Galerija Centrs” – Rus.lsm.lv) arhīvā, par krāvēju ostā... 1940.gadā no rītiem izvadāju maizi pa veikaliem. Un pat paspēju kā ārštata korespondents sadarboties ar „Padomju Jaunatni” un „Cīņu” („Padomju Jaunatne” – Latvijas komjaunatnes centrālkomitejas laikraksts, „Cīņa” – Latvijas kompartijas centrālkomitejas laikraksts – Rus.lsm.lv). Nu, tas tāpēc, ka tad, kad biju izsūtāmais „Jaunākajās Ziņās”, sāku rakstīt nelielus rakstiņus par sportu, kurš man ļoti patika.
Sapņoju kļūt par virsnieku. Tēvam bija pazīstams rotas komandieris Zilupē, es vēl, būdams puika, pie viņa skrēju, man tad patika viņu stingrā disciplīna, karoga pacelšanas ceremonija un tā tālāk. Vēlāk aizdomājos par aviāciju.
Ar politiku nenodarbojās
- Par Ulmaņa apvērsumu jums labāk nejautāt? Jums tad bija tikai 12 gadu.
- Ziniet, pirmajā dienā nebija skaidrs, kas noticis. Es dzīvoju Bruņinieku ielā, tālāk bija arodbiedrību ēka, tajā naktī to ieņēma aizsargi, un uz ielas to bija ļoti daudz. Kad es nākamajā rītā gāju uz skolu, redzēju, kā no mājas Avotu ielā izveda cilvēku, sita ar steku pa pakausi, iesēdināja zirga pajūgā un aizveda. Skola atradās netālu no Grīziņkalna parka, un arī tur es manīju armijiniekus.
Atmosfēra un stāvoklis, ziniet, diezgan trauksmaini, jo nesaproti, kas īsti ir noticis.
Sadzīviskajā līmenī īpašas pārmaiņas sākumā nebija manāmas. Gadiem ejot, dzīve kļuva nedaudz labāka, to varēja just. Atceros – 1936.gadā, kad Ulmanis iecēla sevi arī par prezidentu, mūs no skolas aizsūtīja uz Esplanādi, uz mītiņu... Taču, tā kā es ar politiku nenodarbojos, par tiem laikiem man ir palikušas labas atmiņas – tāda kā miera, pārliecinātības izjūta.
- Par politiku vispār nekad neesat interesējies?
- Nē. Bet skauts biju.
Atceros, atbrauca Zviedrijas karalis, šķiet, Gustavs V. Tauta sapulcējās Esplanādē, un, kad karalis gāja garām, mums, skautiem, viņš bija jāsveic, jūsmīgi saucot: „Āāāāā!”
Un vēl atceros Brīvības pieminekļa atklāšanu. Netālu, Kaļķu ielas abās pusēs, stāvēja skauti, bet garām uz atklāšanas ceremoniju brauca Ulmanis un kara ministrs Balodis.
- 40. gadā jums apritēja 18, jau pilnībā apzinīgs vecums. Kā jūs atceraties tos notikumus? Šodien vieni stāsta par sajūsminātām masām, kuras sveica padomju karavīri, citi runā par bailēm, par naidu un pretošanos...
- Es sajūsmu neizjutu.
Nenoliedzu, ka bija arī cilvēki, kuri visu uztvēra ar sajūsmu, taču vairākums tomēr notiekošajā noraudzījās ar bailēm – kas gan būs tālāk?
Es redzēju, kā Saeimas vēlēšanās cilvēki vēlēšanu iecirknī uzreiz meta biļetenus balsošanas urnā, neieejot kabīnēs. Jo nebija, no kā izvēlēties, – saraksts bija viens. Es balsoju pret. Neskatoties uz to, ka pats nebiju no bagātajiem un tāpēc pat nevarēju pabeigt ģimnāziju. Tā teica priekšā sirds.
Un īpaši sirds atmiņā iegriezās 14.jūnija diena, kad arī manu krustmāti izsūtīja kopā ar ģimeni... Bet drīz sākās karš, un Rīgā ienāca vācieši.
Mežos neslēpās
- Kā tas bija – daži taču apgalvo, ka „mierīgi, skaisti, cēli”?
- Patiešām, pirmajās dienās skatlogos pat parādījās Ulmaņa, Baloža portreti, Latvijas karogi un tā tālāk. Taču pēc nedēļas tas viss pazuda. Sākumā daudzi staigāja Latvijas armijas formā, ar atšķirības zīmēm – to arī visu bija jānovelk.
Kad sākās Arāja komandas formēšana, tur pieteicās daudz jauniešu, bieži no ģimenēm, kas bija cietušas no padomju represijām. Diemžēl viņi rīkojās, maigi izsakoties, ļoti slikti, un ne ar kādu tieksmi atriebties to nevar attaisnot.
Pats briesmīgākais ir tas, ka sākās ebreju masveida aresti un viņu iznīcināšana. Līdz tam viss notika nosacīti mierīgi. Saņēma ciet varbūt kādu no ierēdņiem vai partijas funkcionāriem, kas strādāja padomju varas labā, taču ne tādā globālā mērogā.
Bet es vēl gadiņu nomācījos ģimnāzijā (taču pabeigtu vidējo izglītību tā arī neieguvu), tāpēc nodarbojos ar visu ko līdz tam, kad 43.gadā radās reāli draudi tikt iesauktam SS latviešu leģionā.
- Personīgi jums viss kļuva saprotams jau pēc tam, kad no skatlogiem aizvāca visu „latviskumu”, – vai arī jūs likāt kaut kādas cerības uz vācu varu?
- Nekādas.
Tāpēc es faktiski dezertēju un vairāk nekā gadu slēpos no mobilizācijas leģionā. Neticēju runām un baumām par to, ka angļi, amerikāņi izdarīs spiedienu kā 18.gadā, un mēs atkal būsim brīvi.
Laimīgā kārtā man nebija jāslēpjas mežos, man bija daži biedri, pie kuriem es varēju slēpties, un pēdējā tāda adrese bija Torņakalnā.
Tā es pārdzīvoju šo laiku. Gadījums vienmēr ir bijis manas dzīves virzītājspēks. Kad atgriezās padomju armija, es satiku kādu paziņu, kas strādāja Ministru padomes Mākslas lietu pārvaldē, un tur es iekārtojos par inspektora palīgu teātra nodaļā, nodarbojos ar dokumentiem.
Padomju varu pieņēma kā faktu
- Vai var teikt, ka jūs vienkārši pieņēmāt kara iznākumu kā kaut ko tādu, kas ir jāpieņem?
- Jā, es visu pieņēmu kā faktu. Ja jau es 43.gadā spēju tikt skaidrībā, ko darīt, tad jau 44.gadā man viss bija saprotams.
- Un neradās doma par emigrāciju?
- Bija tāds brīdis, kad Sarkanā armija pietuvojās robežām un dažviet jau bija iegājusi Latvijā, un es pat devos „izlūkos” uz Ventspili. Taču paspēt noorientēties un kaut ko izdarīt dienas vai divu laikā, protams, nav iespējams. Tas bija jūtu uzplūds, nevis kaut kādu ilgu pārdomu vai šaubu rezultāts. Atgriezos Rīgā, jūtot, ka neesmu spējīgs uz tādu rīcību, neesmu gatavs tādām radikālām pārmaiņām.
- Vai nebija jānožēlo?
- Nevarētu tā teikt, jo kaut kā uzreiz iegāju jaunā realitātē, sāku strādāt... Partijā neiestājos, tieksmes taisīt kaut kādu karjeru man nebija. „sabiedriski politiskā” sfēra man bija sveša. Teorētiski komunistiskā ideoloģija ir ideāla, taču dzīvē viss iznāca otrādi.
Pēc kārtējā deportāciju viļņa uz Sibīriju 1949.gada 25.martā (tad uz Sibīriju tika izsūtīti apmēram 43 tūkstoši cilvēku) uzradās doma – kāpēc es tomēr neaizbēgu?!
Lai gan tajā reizē manus pašus tuvākos radiniekus tas neskāra. Droši vien mēs nebijām tādā sociālā un materiālā līmenī, lai būtu interesanti... Mēs bijām gandrīz „savējie”.
Neko savu vairs nepiedāvā
- Jūs līdz šim brīdim filmējat?
- Pagājušajā gadā pabeidzu dokumentālo filmu par komponistu Ādolfu Skulti. Ideju ieteica viņa dēls Gvido Skulte – operators, ar kuru daudz esmu sadarbojies. Mani tā ieinteresēja, izdevās savākt bagātu materiālu, daudz kas no tā filmā netika iekļauts, un es vēlos to visu apstrādāt arhīvam, lai tas tiktu saglabāts.
- Vai jūs joprojām vadāt savu studiju „Trīs”, kas tika izveidota 1990.gadā pēc Rīgas kinostudijas izjukšanas?
- Nu, tā ir tāda formalitāte, mēs gandrīz neko neizlaižam... Lūk, 2006.gadā uztaisījām Ulda Brauna dokumentālo filmu „Ardievu, divdesmitais gadsimt!”, pēc Imanta Ziedoņa un Alberta Bela scenārija.
Tas, kas visvairāk interesē mūs, ne vienmēr interesē tos, kas dod naudu.
Lieliski, ka mūsdienu jaunie režisori jau ir pieraduši pie pašreizējās ekonomiskās sistēmas un prot iegūt naudu dažādos ceļos. Kaut tikai viņi tik neceremoniāli nerīkotos ar elkoņiem...
Padomju laikos bija citādi. Dažkārt tavu tēmu pieņemošie biedri varēja izlemt, ka tā šim brīdim nav aktuāla, nav vajadzīga vai pat ir kaitīga. Taču, ja scenārijs tika pieņemts, - nauda tev būs. Un tava rūpe – tikai īsts darbs.
- Vai jūs apmierina Latvijas Nacionālā kinocentra atlases komisijas darbs?
- Man šķiet, šodien tā strādā labi. Un neizmet vējā valsts naudu. Kinocentru vada kritiķe Dita Rietuma – tālredzīgs cilvēks, kura grib, lai mums pēc iespējas drīzāk būtu labs kino. Mums ir interesanti režisori, teiksim, Jānis Nords, Juris Kursietis, Juris Poškus, Andris Gauja. Viņi ar savām filmām ir pierādījuši, ka mūsu kino atkal nostājas uz kājām. Tas attīstās, un domāju, ka tam ir liela nākotne. Ir cerība, ka tas kļūs interesants arī daudzām citām valstīm un tautām un apgūs pasaules kinotelpu.
Jau parādās negaidītas tēmas, problēmas, jo var brīvi paust visu, kas šķiet svarīgs.
Tiesa, neko savu es komisijai nepiedāvāju. Jāsaprot, vai tas šodien var ieinteresēt tos, kuri lemj scenārija likteni. Viņi godīgi strādā, taču katram cilvēkam ir sava pasaules izpratne un materiāla izjūta.
- Vai tas nozīmē, ka jums vēl ir kāds tēmu vai scenāriju saraksts, ko jūs gribētu realizēt?
- Tāds saraksts bija vēl pēdējos padomju gados, taču tad tas nebija iespējams. Bet manā vecumā tas jau ir nereāli. Gribētos uzņemt, piemēram, spēlfilmu par XX gadsimta sākuma dzejnieces Austras Skujiņas traģisko likteni, - viņa aizgāja no dzīves pārāk jauna. Jau bija scenārijs, taču tas nevienu neieinteresēja. Bet tūlīt pēc neatkarības atjaunošanas naudiņas kino valstij tikpat kā nebija.
- Un pēdējā pēc skaita jūsu spēlfilma paliks „Rūgtais vīns” (2007) ar Kasparu Znotiņu, Rēziju Kalniņu, Agnesi Zeltiņu, Regīnu Razumu, Pēteri Liepiņu?
- Tas jau ir televīzijas darbs. Diemžēl scenārists Viktors Lorencs, ar kuru mēs vienmēr tika labi viens otru sapratām, aizgāja no dzīves 1992.gada sākumā, viņam bija tikai 64. Bet mums bija laba iecere par 1940.gada notikumu tēmu.
- Kaut kas līdzīgs „Baigajai vasarai”?
- Jā, tikai pilnīgi citādi. Mums par to bija sarunas, kaut kādi pirmie uzmetumi. Tēma ļoti aizrāva, taču Viktors nepaspēja uzrakstīt...
