Aizvadītajā gadā skatītākā Latvijas filma televīzijā bija Māra Putniņa un Jāņa Cimermaņa "Džimlai-rūdi-rallalā". Latvijas Televīzijā to vēroja teju 260 000 iedzīvotāju, un ar šo skaitu gada griezumā tā apsteidza visus citus dažādu televīziju raidījumus, filmas un šovus, izņemot dažas Latvijas hokeja izlases spēles Soču olimpiskajās spēlēs un spēļu atklāšanas ceremoniju.
Kinoteātros skatītāju skaita ziņā "Džimlai-rūdi-rallalā" no Latvijas filmām bija otrajā vietā, jo pirmo ieņēma Andra Gaujas filma "Izlaiduma gads". To Latvijas kinoteātros noskatījās teju 35 000 skatītāju, kas Latvijas filmai ir augsts rādītājs.
Aizvadītais gads kinoteātros vispār bija zīmīgs ar to, ka pēc ilgiem laikiem četras Latvijas filmas sasniedza skatītāju skaitu, kas mērāms desmitos tūkstošu. Līdzās "Izlaiduma gadam" un "Džimlai-rūdi-rallalā" tās bija arī animācijas filma "Zelta zirgs" (režisors Reinis Kalnaellis) un Jura Kursieša spēlfilma "Modris".
Nacionālā kino centra pārstāve Kristīne Matīsa stāsta: "Man ir tāda sajūta, ka pašmāju skatītāju interese par Latvijas filmām tomēr aug gadu no gada, un tieši 2014.gads bija radikāls pavērsiens šajā ziņā. Tā nav bijis iepriekšējos gados. Es vēl atceros tos laikus - 2003., 2004., 2005.gadu, kad Latvijas filmai 10 000 skatītāju likās ārkārtējs sasniegums. Vidējais bija no 3000 līdz 5000 skatītāju. Tad bija "Ūdensbumba resnajam runcim", kura pirmā uzkāpa līdz 30 000, un tad atkal ilgu laiku nekas nenotika. Nerunājot pēc tam par "Rīgas sargiem" un "Rūdolfa mantojumu". Bet 2014.gadā tādas filmas ir veselas četras."
Būtisks faktors skatītāju skaita pieaugumam ir tas, ka filmu veidotāji arvien lielāku uzmanību pievērš posmam, kas Latvijā ilgus gadus bijis atstāts novārtā, proti, filmu aktīvai reklamēšanai, īpaši šai ziņā izcēlās filmas "Izlaiduma gads" veidotāju komanda.
"Šis ir skaidrs pierādījums, ka ir liela nozīme mārketingam un reklāmas kampaņai. Šī komanda strādāja pie filmas reklamēšanas, viņi dabūja daudz vairāk skatītāju līdz kinozālei, nekā ar kaut kādiem standarta paņēmieniem ejot. Ir taisnība, ka ilgu laiku latviešu kino nelaime ir bijusi, ka filmas gan tiek taisītas ar lielu enerģiju un bieži arī ar talantu, bet pēc tam producentam ir "rokas par īsu". Nav ne naudas, ne laika, ne uzņēmības, lai filmu vispār jebkā reklamētu. Tas šobrīd arī ir būtiskākais jautājums Latvijas kino situācijā pēdējos gados, jo, tikko mēs kaut kā piespiežamies un sākam vairāk piestrādāt pie Latvijas filmu izplatīšanas, tā uzreiz momentā ir reakcija - mēs nemaz nezinājām, ka latviešiem ir tik daudz labu filmu, vai cik interesanti!" pauž Matīsa.
Arī Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma uzskata, ka Latvijas kino ir pārvarējis lielo plaisu, kas to ilgus gadus nodalīja no skatītāja, tomēr pārlieku lielam optimismam arī nav pamata, jo nepietiekamā finansējuma dēļ joprojām nevar runāt par regulāru un stabilu kino procesu. Tam kā minumums būtu vajadzīgas piecas spēlfilmas gadā, bet šogad kino centrs pamatkonkursā varējis atbalstīt vien divas.
"Tā situācija lēnām un pamazītēm uzlabojas, taču ir viens "bet" - filmu joprojām ir gana maz un tie saskarsmes brīži ir gana reti, līdz ar to tādā ārkārtīgi forsētā optimistiskā jūsmā es negribētu ieslīgt, jo tas nebūtu īsti objektīvi. Tāpēc, ka mēs šogad varējām palaist ražošanā divas spēlfilmas, pie tam atbalstot par nepilnu summu, ko pieprasīja producenti - tās bija Jāņa Norda un Aika Karapetjana filmas. Tā ka, ja mēs runājam par kopējo tendenci, tad, jā, it kā attīstība notiek, bet finansiālais rāmējums šai attīstībai ir ļoti šaurs," norāda Dita Rietuma.
Virknei jaunāko spēlfilmu ir pārsteidzoši līdzīgas sižetiskās līnijas. Tā, piemēram, filmas "Cilvēki tur", "Mammu, es tevi mīlu", "Izlaiduma gads" un "Modris" visas runā par jauna vīrieša pieaugšanu un problēmām ģimenē. Vai to var uzskatīt par kādu raksturīgu tendenci vai Latvijas kino jauno vilni? Kinoeksperti ir pārliecināti - nē, tā ir tikai nejaušība, kas iezīmē jaunās režisoru paaudzes ienākšanu Latvijas kino. Kā akcentē kino zinātniece Inga Pērkone, jaunajiem ir raksturīgi savos pirmajos darbos runāt par sabiedrībās sāpīgākajām problēmām.
"Sakņojas tajā, ka gandrīz visa mūsdienu jauno cilvēku paaudze - galvenokārt īpaši sāpīgi vīrieši to jūt - ir izaugusi ģimenēs, kurās ir tikai mātes, bet tēvi eksistē kaut kur tikai fonā. Tāpēc dēla un mātes attiecības arī izvirzās priekšplānā. No vienas puses, tas kļūst brīžiem jau gan garlaicīgi, gan pārāk biedējoši, ja šādas filmas skatās lielā koncentrācijā, bet tā ir realitāte. Īstenībā tā notiek visā pasaulē, ka jaunu režisoru pirmās filmas ļoti reti ir žanra filmas vai komēdijas. Parasti tie ir tiešām tādi visai drūmi, eksistenciāli darbi. Ir raksturīgi, ka, ja cilvēks regulāri strādā un arvien nobriest, tad viņš sāk vairāk taisīt žanra kino un kino ar humoru. Bet mums nav tās normālās proporcijas, jo mums nav regulāra kino procesa, kur līdzās jaunajām autorfilmām būtu arī žanra kino, mums nav šī līdzsvara. Ja tas būtu, tad nebūtu tik drūmi. Bet tā kā sanāca, ka tagad šīs pirmās filmas bija biezā slānī un tik ļoti pamanītas, tad kopējais iespaids, protams, tāds arī ir," skaidro Inga Pērkone.
Lai arī Latvijas filmas kļūst skatītākas, tās tomēr nevar sacensties ar Amerikas filmu produkciju Latvijas kinoteātros. Aizvadītajā gadā kinoteātru skatītāko filmu topā nav iekļuvusi neviena Latvijas filma, kamēr mūsu kaimiņvalstī Lietuvā skatītāko filmu top desmitniekā ir pat četras lietuviešu filmas, turklāt viena no tām ir topa pirmajā vietā - tā ir par lietuviešu nacionālo grāvēju dēvētā komēdija "Redirected".
Kā lietuviešiem tas izdodas, savā redzējumā dalās producents Roberts Vinovskis, kurš sadarbojas ar Lietuvu: "Pirmkārt, tas liekas pārsteidzoši, ka viņiem šajos filmu topos ir nacionālās filmas. Iemesli varētu būt vairāki. Viens, kas nav mazsvarīgi - Lietuva pati ir lielāka valsts ar lielāku auditoriju. Otrs iemesls - atšķirībā no Latvijas, Lietuva nav tik centralizēta valsts, tur nav tā, ka viss notiek galvaspilsētā. Ja mums ir kādi pieci līdz seši reģionālie kinoteātri, tad Lietuvā multipleksi jeb daudzzāļu kinoteātri ir visās lielākajās pilsētās. Tas nozīmē, ka viņiem ir pati struktūra piemērotāka, lai savāktu lielu auditoriju. Trešais aspekts noteikti ir lielāka interese par nacionālo kino. Iespējams, viņiem ir bijusi veiksmīgāka nacionālā kino attīstības vēsture tajā nozīmē, ka ir bijis precīzāks balanss starp "art house" vai mākslas kino un izklaides kino plašai auditorijai. Protams, ka Lietuvā tās filmas, kas ir savākušas plašāku auditoriju, ir veidotas izklaides žanrā."
Roberts Vinovskis uzskata, ka arī mēs - attiecībā uz Latvijas filmu politiku - tomēr šobrīd jau esam uz pareizā ceļa. "Institūcijas, kas finansē filmas - tātad pamatā tas ir Nacionālais kino centrs -, diezgan prasmīgi atrod šo balansu starp dažāda veida filmu atbalstīšanu. Bet, protams, ka finansējums ir katastrofāli par mazu, bet no tā finansējuma, kas ir, Latvijā ir izspiests maksimums," pauž Roberts Vinovskis.
Cerīgi uz Latvijas kino attīstību raugās arī spožais kino vecmeistars Jānis Streičs, kurš jauno režisoru paaudzi raksturo kā talantīgu un daudzsološu.
"Viņiem pārmet drūmumu, bezcerību. Mīļie, mēs tādi paši bijām! Kā Smiļģis teica - jaunība grib visu traģēdiju sevī iznest, visas pasaules skumjas. Kā Hamlets, apmāts ar savu atbildību, ar savu izcilību pasaules priekšā, līdzi jušanu cilvēces sāpei. Jaunajiem ir šī slimība. Ja tās nebūtu, tad viņiem nebūtu talanta. Es zinu, ar laiku tas paies, viņi paliks gaišāki. Arī es savos studenta darbos kaut ko drūmu un traģisku meklēju. Paiet laiks, piedzīvo smagu dzīvi un tu paliec gaišāks, redzi prieku gaišumā, jautrībā un optimismā. Un tas notiks arī ar viņiem. Bet spēki ir un pamatīgi spēki," vērtē Jānis Streičs.
Šī gada rudenī plānotas vismaz triju Latvijas spēlfilmu pirmizrādes - to vidū būs Dāvja Sīmaņa kara drāma "Pelnu sanatorija" par Pirmo pasaules karu, Lailas Pakalniņas filma "Ausma" par padomju laiku, kā arī Renāra Vimbas filma "Es esmu šeit”" kuras centrā ir stāsts par pusaudžu dzīvi mūsdienu Latvijā. Savukārt nākamā gada sākumā ceļu pie skatītājiem sāks ilgi gaidītais Viestura Kairiša darbs "Melānijas hronika", kas vēsta par deportācijām un tiek pieteikts kā stāsts par izdzīvošanas brīnumu un gara plašumu.
