Diemžēl savulaik pirmo "Avataru" neredzēju uz lielā ekrāna, bet gan neizteiksmīgi nelielā datorā. Līdz ar to toreiz man nebija iespējas pilnvērtīgi novērtēt filmas digitāli vizuālos sasniegums, lai arī novērtēju oriģinālo pieeju Pandoras planētas bioloģiskajai daudzveidībai. Tad mani gan pārsteidza divas lietas – pirmkārt, cilvēku pārņemtība ar šo kinodarbu – telefonu melodijas, zilās krāsas meikaps, visplašākā veida merča ražošana un pirkšana (filmas PR komanda pat izdevusi 224 lapaspuses biezu lasāmgabalu "Avatars: Slepenais ziņojums par Pandoras bioloģisko un sociālo vēsturi"), kam absolūti netraucēja otrais jautājums, kam nekādi savā prātā nevarēju rast atbildi. Kā filmai, kurā ieguldīts tik daudz talantīgu cilvēku darba (pirmajā "Avatarā" digitāli apstrādāti, animēti 75 procenti ekrānlaika, savukārt otrajā jau 90%), laika – 3 gadi, naudas – 237 miljoni, var būt tik klišejisks un līdz ar to garlaicīgs scenārijs? Un kā par spīti tam filma varējusi nopelnīt gandrīz 3 miljardus dolāru, kļūstot par līdz šim pelnošāko dižpārdokli? Šis paradoksālais jautājums man ik pa laikam pazibējis prātā, sekojot līdzi producentu komandas, visticamāk, apzināti izplatītām baumām un apstiprinātām ziņām par jaunu "Avatara" turpinājumu. Sākotnēji tas tika gaidīts jau 2014. gadā, tad pamazām pārceļot datumus līdz 2022. gada decembra pirmizrādei. Šādu aizkavēšanos radījusi gan nepieciešamība pēc iespaidīgākām, bet tobrīd vēl negatavām tehnoloģijām, gan arī vairākkārtējas scenārija pārrakstīšanas, to vienubrīd pēc gada darba vienkārši izmetot miskastē, gan arī sākotnēji iecerēto trīs filmu universa paplašināšana jau piecās daļās. Ja pavērojam Džeimsa Kamerona režisēto kinodarbu sarakstu, tad redzam, ka to veido tādi kā leģendāru filmu bloki – "Terminators", "Svešie 2", "Titāniks", "Avatars". No katras vienības viņš spējis, veidojot saistītus satelītprojektus, izspiest maksimumu desmitgažu garumā.
Līdz ar to mana interese noskatīties arī jau nākamo avatarizācijas posmu bija pašsaprotama – šoreiz jau kā pienākas – uz lielā ekrāna un 3D brillēs. Lai arī neesmu meinstrīma zinātniskās fantastikas (lasīt: "DC" un "Marvel" bezgalīgo varoņsāgu) piekritēja, uzskatu, ka arī popkultūras fenomens ir pelnījis cieņu, jo tas visprecīzāk parāda, tieši kādas vērtības un vajadzības ir pieprasītas un tobrīd nepieciešamas visplašākajām sabiedrības masām. "Avatars: Ūdensceļš" šajā ziņā atkal varētu kļūt par noteiktu atskaites punktu ja ne kino laika hronoloģijā (kā tas notika ar "Titāniku" vai "Gredzenu pavēlnieku"), bet tehnisko novitāšu ziņā. Šaubos, vai pēc šeit redzētajām, Jaunzēlandes leģendārās vizuālo efektu studijas "Wētā" veidotajām ūdens ainām (te jau skrienu savam filmas aprakstam pa priekšu) kinoskatītājs vēlāk būs gatavs samierināties ar ko vājāku. Filmas "fiziskais", vēlāk apstrādājamais materiāls uzsākts filmēt jau 2017. gada beigās gan milzu akvārijos, gan Velingtonas pludmalēs Jaunzēlandē. Bijis nepieciešams vesels pusotrs gads, lai radītu vizuālo efektu programmatūru, kas varētu paveikt iepriekš neiespējamo – radīt ticamu un skaistu zemūdens atmosfēru. Sagatavošanās fāzē pirms pašas filmēšanas operatori un digitālie dizaineri, paši nirstot Bahamu ūdeņos, pētīja gaismas optikas īpatnības daudz blīvākajā vidē, burbuļu kustību un, piemēram, matu plīvošanu, strauji pārvietojoties vairākus metrus zem ūdens virsmas.
Uz kinoteātri devos ar nedaudz bažīgu un kino faktu samaitātu prātu par to, kas mani varētu sagaidīt tuvāko gandrīz trīs ar pusi stundu garumā, taču ar mani kopā drošībai bija biedre, kas pirmo "Avatara" vilni bija nejauši palaidusi garām un līdz ar to atvērtu un gaišu sirdi jaunai informācijai. Tas vēlāk lieti noderēja, par filmu kopīgi izdarot secinājumus, salīdzinājumus un novērojumus, un pārliecinoties, cik mani aizspriedumi bijuši pamatoti vai nepamatoti.
Nodziestot zāles gaismai un jau pēc pirmajām minūtēm priecājoties, ka 3D kino skatīšanās pieredze tiešām spēcīgi attīstījusies kopš manas iepriekšējās vilšanās, atkal nonācu uz leknās Pandoras.
Te joprojām tropiski tveicīgs un augu un dzīvnieku pārstāvji it kā funkcionāli atgādina planētas Zemes iemītniekus, tikai apveltīti ar papildu locījumiem, raibumiem un citām eksotiskām detaļām.
Kā arī viss savienots mistēriskās pirm-enerģijas Eivas tīklojumā līdzīgi kā daudzās panteistiskās Zemiešu reliģijās. Na’vi tēlos atgriezušies iepriekšējās sērijas aktieri Sems Vortingtons un Zoja Saldana (arī Sigurnija Vīvere diezgan savdabīgā veidā), gan piepulcējušies jauni – mēģiniet zaļi zilajos ģīmīšos atpazīt Keitas Vinsletas vaibstus! Rūpīgi uzklātais, digitālais grims labi apslēpj nenovēršamā 13 gadu laika rituma pēdas.
Lai lieki neatklātu turpmāko sižeta attīstību (kura apraksts joprojām nav pieejams arī Vikipēdijas "plot" sadaļā), šajā filmas apskatā atzīmēšu vairākas lielās tēmas, kas krustu šķērsu to caurvagojušas, brīžiem radot iespaidu pat par vairākiem kino darbiem vienā zilās Na’vi ādas kulītē. Pirmkārt, tas ir "Avatars" numur 1. Filmas pirmā daļa pēc būtības ir stiepts atgādinājums zinātājiem un jaunpienācējiem par to, kas notika iepriekšējā daļā. Tas tiek it kā darīts gana neuzkrītoši, skatītājus kopā ar Salliju ģimenes jauno paaudzi un atdzimušo ļauno tēlu klonus (cik "oriģināli"!) iepazīstinot gan ar senāko notikumu hroniku mutvārdos, gan ļaujot viņiem pašiem nokļūt militāro agregātu vrakos. Tobrīd uzzinām, ka mums, iespējams, būs arī darīšana ar Izredzēto. Jauno ir patiešām daudz – gan pašu bērnu, gan pieņemto, un katrs no viņiem saņēmis kādu diezgan ātri nolasāmu lomu –
te būs gan ģimenes melnā avs, gan pazudušais dēls, gan mesija, gan sirdi aizkustinošā pastarīte. Katrs varēs ko atrast sev.
Izbrienot caur atmiņu un atsauču džungļiem, mēs no tiem dodamies prom arī burtiskā nozīmē, lai beidzot nonāktu uz "Ūdenceļa" – filmas vidusdaļā ar patiešām burvīgiem vizuālajiem risinājumiem pārspasaulīgi skaistā lagūnā. Tas ir tik skaisti un aizgrābjoši! Kā nekā režisors ir viens no dažiem cilvēkiem vēsturē, kas pats patiešām pabijis citā pasaulē – īpašā zemūdenē vismaz trīs stundas solo klejojis pa Zemes visdziļāko dzelmi – Čelendžera aizu Marianas dziļvagā.
Šajā daiļajā ielokā risinās atsevišķas filmas cienīgs un, manuprāt, šī gabala aizraujošākais stāsts par pieaugšanu un sevis pierādīšanu, kas stāstīts gana vienkārši, zināmi, bet sirsnīgi. Jauniešu simpātijas un iniciācija, uzņemoties atbildību. Tam visam caurvijas ekoloģiskie jautājumi par dabas aizsardzību. Nežēlīgas un satricinošas, un varbūt pārāk tieši pārceltās vaļu medību ainas, kādas risinājās 19. gadsimta beigās Antarktīdas asiņainajos ūdeņos, man liek uzdot retorisku jautājumu –
vai mēs patiešām esam tik ļoti notrulinājušies, ka, lai aizdomātos par pašu planētas aizsardzību, mums jāizdomā un jāsagrauj vesela fantāzijas pasaule?
Paralēli netraumētas dabas skaistumam skatītājs te sastopas arī ar jaunu pirmatnēju cilti, kas mīt pludmalē. Ja es jau biju spējusi norīt vienu krupi par Na’vi meža iemītniekiem, kuru vizuālajos aksesuāros, dzīvesziņā un rituālos šķita apvienots viss, kas vidējam skatītājam varētu saistīties ar "viedo iezemieti", tad tik klaja maoru kultūras apropriācija mani pat apstulbināja. Tirkīzzilie ķermeņi ar Jaunzēlandes pamatiedzīvotāju sejas pantiem, kas klāti ar tiem raksturīgajiem tetovējumiem (kuri ir arī dažam labam vaļveidīgajam?) šņāca un bolījās kā hakas dejā. Arī drīz sekojošās "debesu cilvēku" – mūsu rases – okupācijas ainas lagūnu ciematos un to iedzīvotāju bezpalīdzības atainošana šķiet kā sava veida nodeva pārāk aizbildnieciskajai balto ļaužu attieksmei. Nenoliedzami, tam visam notiekot filmas laika līnijas noteiktās vietās, tas raisa spēcīgu emocionālo satraukumu, bet vai šie ir tie ētiskākie līdzekļi līdzpārdzīvojuma radīšanai?
Vēl viens filmas vadmotīvs ir ģimene. Tā šeit ir gana patriarhāla, konservatīva un militāri orientēta. "Salliji var visu. Salliji ir cietoksnis" aplītī saķērusies ik pa brīdim atkārto zili raibā saime un stājas pretim kārtējam likteņa triecienam. Kā vēlāk apspriedāmies ar manu kino biedri – šī mantra ir tik ļoti amerikāniski tipiska, ka tikpat labi Salliji varētu tēlot filmā par bērnu basketbolu vai ģimenes gabalā par pirmajiem Amerikas pārceļotājiem. Šajos brīžos filmas jau tā neviendabīgais plūdums mani atkal un atkal izskaloja Pandoras okeāna krastos.
Es ļoti gaidīju filmas fināla daļu, kad beidzot aci pret aci sastapsies senie un klonētie ienaidnieki un iestāsies nakts.
Ņemot vērā kino darba vizuālo iespēju klāstu, es cerēju uz ko operiski vērienīgu (kā, piemēram, "Mad Max: Skarbais ceļš" tuksnešos). Un mēs to patiešām piedzīvojām. Melni, sakulti ūdeņi, kurus klāj mežonīgas liesmas, grimstoši kuģi, kas salūst un atkal sasveras vertikāli gluži kā Titāniks – Džeims Kameron, tu smejies pats par sevi, un par to tev mana cieņa! Pusaudžu drāma pēkšņi pārvērtusies asiņainā slaktiņā, kurā kā jaguāra ēna lavās un tad nežēlīgi uzbrūk Neitiri – māte atriebēja. Šeit viņa pārvērtusies iznīcības dievietē Kāli, nāves nesējā. Filmas veidotāji te beidzot sievietei pēc mierinātājas un dziedētājas lomas devuši īstu vaļu un spēku, ko aktrise Zoja Saldana acīm redzami izbauda. Notikumi rit strauji un diezgan paredzami (lai gan es iepriekš neuzminēju, tieši kuram šoreiz būs jātop par "Ūdensceļa" upurjēru), neloģiski, bet nenoliedzami dinamiski. Neticamā veidā te filmas vizualitāte man atgādina daudz nopietnāko "Pa asmeni skrejošo", kā arī pats visļaunākais ļaundaris (joprojām viņu spēlē Stefans Langs) šķiet tik ļoti būvēts pēc šī paša gabala leģendārā Batija ģīmja un līdzības.
Filmas nobeigumā, protams, āķis skatītājam lūpā, jo nekas nebūt nav beidzies – paralēli šai "Avatara" daļai jau filmēta nākamā. To, vai patiešām gaidāms arī 4. un 5. turpinājums, noteikšot kases ienākumi – tā jau laikus paziņojis Kamerona kungs. Varbūt tas viņam izdosies, bet man tomēr nedaudz šķiet, ka kaut kas šajā mega-giga-blokbāsteru modelī ir par smagnēju un mūsu dinamiskajai pasaulei lēnu. Aktualitātes, problēmas un līdz ar to pieprasījums mainās tik strauji, ka 80. gadu daudzsēriju eposu pieeja vairs īsti nestrādās, pat ņemot vērā vizuālo efektu tehnoloģiju attīstību ģeometriskajā progresijā.
Es ar interesi vēroju sevi nākamajā dienā – vai piedzīvošu iespaidīgas filmas skatīšanās obligāto sastāvdaļu – pēcgaršu. Pēc nemierīgas nakts, kuras sapņos uz mirkli pavīdēja zilu ķermeņu ņirba, tā arī neko nepiedzīvoju. Iespējams, tas tāpēc, ka šis kino gabals ir katram un katrai – tas ir ārkārtīgi daiļš, un tajā ievietots kāds elements, lai uzrunātu ikvienu, bet ne par daudz.
Neviena taka neieved pārāk dziļi Pandoras mežos.
Te arī rodu atbildi uz savu sākotnējo jautājumu – kā tik darb-laik-un-finanšu ietilpīgam kino var būt tik klišejisks scenārijs? Jo tas nemaz nav vajadzīgs. "Avatars: Ūdensceļš" ir rūpīgi kalkulēts produkts, kas, to skatoties, izklaidē un patiesi aizgrābj, taču līdzīgi kā zilas cukura ledenītes nedod īsta sāta sajūtu. Ledenītes ir apaļas un gludas, tās var viegli nosūkāt, un roka jau sniedzas pēc nākamās – "Avatara" vulkānā, "Avatara" kosmosā un varbūt arī uz planētas Zeme. Taču atzīstu, ka arī es esmu uzķērusies un aiziešu uz nākamajiem seansiem kaut vai tāpēc, lai vēlāk pakritizētu.
