Uz Audrjusa Stoņa un Kristīnes Briedes filmas “Laika tilti” pirmizrādi bija ieradušies arī filmas varoņi – Baltijas poētiskā dokumentālā kino meistari: Ivars Seleckis, kura jaunākā filma “Turpinājums” ir šī gada Latvijas pieteikums Oskara balvai, kā arī igauņu režisori Andress Sēts un Marks Sosārs.
Audrjus Stonis par filmas varoņiem saka tā: "Savos darbos viņi apgalvoja, ka kino spēj uzveikt nāvi. Ka viss, kas tiek fiksēts dokumentālajā filmā, tiks saglabāts mūžīgi. Viņi man iemācīja būvēt tiltus no pagātnes uz nākotni."
Tomēr pats Marks Sosārs "Laika tiltos" runā par pasaules laicīgumu kā neizbēgamību: "Nav nekā mūžīga, ir tikai bezgalīgas variācijas. Pirms es uzfilmēju "Kihnu sievu", arī pastāvēja kāda, tobrīd jau izzūdoša pasaule. Un pirms tam bija vēl kāda.
Izzūdošā pasaule, kurā šobrīd mēs dzīvojam, tiks aizvietota ar citām variācijām, ar citiem cilvēkiem.
Tā tas vienkārši ir, un mums tas jāpieņem."
1987. gadā Sosārs kopā ar savu domubiedru Lenartu Meri nodibināja Pērnavas dokumentālā un antropoloģijas kino festivālu, kas šovasar noritēja jau 32. reizi. Īpašā interese par antropoloģisko kino ir ietekmējusi arī Sosāra dzīvesveidu: viņš mīt uz nelielās Manilaidas salas blakus par to lielākajai Kihnu salai, kopj aitu un kazu ganāmpulku, vada radio raidījumu kihnu valodā, kā arī veido jau trešo filmu par Kihnu salas ļaudīm. Jau 1973. gadā tapa "Kihnu sieva" ("Kihnu naine"), 1986. gadā - "Kihnu salas vīri" ("Kihnu mees"), bet šobrīd notiek montāža filmai par Kihnu bērniem.
Sala kā mīlestība
Uz jautājumu, kā viņam izdevies apvienot dzīvi uz salas, politisko karjeru, kino festivāla rīkošanu un arī filmu veidošanu, Sosārs atbild ar misijas pārliecību: "Tas nav saistīts ar manu radošo dzīvi, es mīlu šo salu, un, praktizējot tur zemkopību un lopkopību, cenšos parādīt pārējai sabiedrībai, cik būtiski ir turpināt tradicionālo dzīvesveidu.
Tā ir mana sociālā loma. Nevis apciemot salu vasaras atvaļinājuma laikā, bet gan tur dzīvot un kopt lopus, vākt sienu, cirst krūmus.
Nevis spēlēt to kā spēli, bet dzīvot tajā kā realitātē."
Tradicionālais dzīvesveids ir Sosāra īpašā interese arī kino, un uz jautājumu, kādēļ tieši šobrīd pamatiedzīvotāju kino ir ieguvis vērā ņemamu aktualitāti, Sosārs atbild, ka, viņaprāt, tas ir bijis aktuāls un svarīgs vienmēr: "Jau 1922. gadā Roberts Flaijertijs uzņēma savu lielisko "Nanuku no ziemeļiem", bet vēlāk – "Vīru no Āranu salām". Tāpat Mārgareta Mīda veidojusi etnogrāfisko kino jau no paša pagājušā gadsimta sākuma, tādēļ man nešķiet, ka tieši šodien tas ir aktuālāks.”
Sosārs gan atzīst, ka ir mainījušies paši cilvēki – dokumentālo filmu varoņi, kas zaudējuši savu dabiskumu un piespēlē kamerai, pretstatā, piemēram, viņa 1997. gada filmā "Tēvs, dēls un svētais Torums" redzamajam Khanti ļaužu pārim.
Toreiz, lai panāktu filmai nepieciešamo varoņu atraisītību un uzticēšanos, Sosārs pie viņiem viesojās desmit, divpadsmit reižu, katrreiz paliekot ne ilgāk kā nedēļu. Filmā redzamais vecais vīrs un viņa sieva bija šamaņi, viņi dzīvoja nomaļus, un attālums līdz tuvākiem kaimiņiem bija 25 km, tādēļ ilgstoša svešinieku klātbūtne viņiem bija apgrūtinājums.
***
Uzziņai. Kā raksta Igaunijas ceļvedis, Kihnu ir neliela sala ar stipru garu. Salas tradicionālās kultūras saknes meklējamas roņu mednieku un zvejnieku dzīvesveidā, tā ir iekļauta UNESCO sarakstā. Kihnu būs interesanta ikvienam, kuru interesē Igauņu mantojums un lauku arhitektūra, kā arī tiem, kas vēlas ieelpot atsvaidzinošu piekrastes vēju.
