„Operā savukārt, lai nepaliktu tāls no jebkura cilvēka sirds, tev ir jāprot runāt tādā taustāmā valodā, kur katrs atpazīst kaut kādu vieliskumu, kas ir kino tuvplānā, bet operā tas jāprot parādīt caur kaut ko citu, jo tuvplāna operā nav. Teikšu, ka man nepatīk skatīties tiešraides no Metropolitēna vai tāda veida translācijas, kas operu praktiski izģērbj no burvības, jo operai ir citi skatīšanās principi,” skaidro Jurjāne.
Stāstot par Viestura Kairiša filmas „Melānijas hronika” tapšanu, Ieva Jurjāne saka, ka, „būdami dilstoši nabagi, latvieši Sibīrijā bija stilīgi, jo sādžas ļaudis dzīvoja citā gadsimtā” un rāda zīmējumus, kuros visa filma ir uzzīmēta.
„Mēs studējām pieejamos fotomateriālus par Sibīriju un tādā veidā mēģinājām maksimāli pietuvoties realitātei, bet kino un attēla valoda veidojās no autorības,” atklāj māksliniece. „Katram ir kaut kāds rokraksts un radošās tieksmes, ko viņš grib redzēt, un tas summējas attēlā. Es zināju, ka mēs taisām melnbalto filmu un ka es drīkstu izmantot tādas krāsas, kas, melnbaltā nofotografējot, man der un arī tādus materiālus, kas varbūt krāsainajā izskatās neticami.”
Tomēr māksliniecei bijis svarīgi saglabāt autentiskuma sajūtu filmēšanas laukumā, lai aktieri jūtas maksimāli tuvu realitātei.
Ieva Jurjāne strādājusi par mākslinieci-inscenētāju un kostīmu mākslinieci Viestura Kairiša filmām „Tumšie brieži”, „Romeo un Džuljeta”, „Pa ceļam aizejot”, „Kāzas”, Aijas Bley animācijas filmai „Doktora D. sala”, Māras Liniņas „Reiz Dievs…” un „Laiks eņģelim”.
Saņēmusi Nacionālā filmu festivāla „Lielais Kristaps” balvu kā labākā animācijas filmu māksliniece par filmu „Doktora D. sala” (režisore Aija Bley, 2005).
