Iet nezināmajā un taustīties. Intervija ar fotogrāfi Ievu Raudsepu

Ieva Raudsepa ir jaunā latviešu māksliniece, kura šogad absolvējusi Kalifornijas Mākslas institūtu ASV. Savos darbos Ieva galvenokārt izmanto fotogrāfiju, video un tekstu, pievēršoties starpstāvoklim starp Austrumiem un Rietumiem, jaunību un pieaugšanu. Līdz 7. augustam ISSP galerijā apskatāms mākslinieces videodarbs “Tā varētu tevi arī aprīt” – daļēji fiktīvs, daļēji dokumentāls stāsts, kas norisinās uz prāmja kaut kur starp Rīgu un Stokholmu. Tā galvenie varoņi ir trīs jaunieši, kuri meklē savu ceturto biedru, kas uz prāmja vairs nav atrodams. Kopā ar izstādi tika prezentēta arī Ievas jaunā fotogrāmata „Kruīzā”.

Ieva Raudsepa: Čau!

Elīna Semane: Čau! Kā tev iet?

- Baigais skrējiens, bet es tagad cenšos atpūsties. Pēdējais laiks ir bijis ļoti piesātināts ar darāmajām lietām un pienākumiem. Vajag mazliet atvilkt elpu.

- Kā tu jūties, atgriezusies pēc divu gadu studijām Kalifornijā?

- Labi. Tā skola un dzīve tur man ir devusi citu perspektīvu uz to, ko gribu darīt un kas ir svarīgs dzīvē. Atbraucot uz Latviju, var novērtēt daudz ko, kas šeit notiek.

- Kā šīs studijas Amerikā un šī jaunā perspektīva ietekmēja to, ko tu dari?

- Man paveicās nokļūt tādā skolā, kur notiek eksperimentēšana, daudz kā jauna mēģināšana, kur starpdisciplinaritāte tiek skatīta kā kaut kas ļoti pozitīvs. Tāpēc arī sāku strādāt ar video, kā arī nedaudz pamēģināju grafisko dizainu.

Tas, ka tevi iedrošina eksperimentēt, ir tāds fundamentāls mākslas proces – iet nezināmajā un taustīties. Es ceru, ka tā skola turpinās manī dzīvot iekšēji arī nākotnē – brīvība mēģināt lietas, kas uzreiz nav tik vienkāršas vai saprotamas.

Tā ir tāda inerce. Ir ļoti būtiski mākslas ziņā neieslīgt tādās atstrādātās formulās. Tas deva pārliecību, un tas ir tas, ko ieguvu un gribētu saglabāt. Rīgā un Latvijā kultūra ir fantastiskā līmenī, bet reizēm jūtu, ka te ir mazāka brīvības sajūta darīt kaut ko citādāk, atsevišķās jomās nav daudz mēģinājumu iziet ārpus komforta zonas.

- Kā ir būt jaunam māksliniekam Amerikā?

- Tādā pilsētā kā Losandželosa ir daudz visādu mākslas izstāžu un kuratoru. Konstanti ir iespējas iepazīties ar jauniem cilvēkiem un veidot kontaktus. Bet tajā pašā laikā jaunam māksliniekam ir ļoti grūti, jo tur uzturēties ir dārgi. Piemēram,

Latvijā mums ir paveicies, ka mums ir Kultūrkapitāla fonds, kas finansiāli atbalsta radošus projektus, kamēr Amerikā nekā tāda nav.

Tur ir daudz attīstītāka augsta līmeņa komercmākslas nozare. Principā visas galerijas ir komerciālas un pārdod darbus, bet nevalstiskajām mākslas organizācijām  un māksliniekiem nav tāda atbalsta.

- Ir taču grūti sevi pieteikt kā mākslinieku vidē, kura ir tik plaša?

- Es domāju, ka lielā mērā tas ir atkarīgs arī no skolas, kurā tu mācies un kontaktiem. Piemēram, viena mana draudzene no skolas tagad Losandželosas mākslas vidē ir diezgan atpazīstama. Viņa ir jauna, bet viņa sāka izstādīties, jo publicēja savas gleznas instagramā, un tad caur šo instagramu viņu arī atklāja.

Tagad tie veidi, kā mākslinieki funkcionē un operē, ir tik daudz un dažādi.

Ir arī mākslinieki, kurus neinteresē kļūt ļoti slaveniem, bet kuri, lai uzturētu sava prakses, strādā, piemēram, par vēstures skolotājiem, un viņiem nav pienākuma neko pārdot, viņi var taisīt savu mākslu, kā grib. Tur vienkārši ir daudz lielāks tirgus, bet ir arī mākslinieki, kuri dzīvo no tā, ka pārdod savus darbus.

- Kā tu nonāci līdz tam, ka izdosi grāmatu un taisīsi šo izstādi?

- Šo izstādi es gatavoju paralēli studijām. Pagājušajā vasarā radās doma par grāmatu. Tad mēs izdomājām, ka būtu forši to prezentēt kopā ar izstādi. 2016. gadā es uztaisīju dammiju un nedomāju, ka tas jebkad reāli kļūs par grāmatu. Bet man tas bija svarīgi, jo tas bija sava veida noslēgums šim projektam, kā arī veids, kā to parādīt. Kad radās ideja par izstādi, sapratu, ka gribu taisīt videodarbu uz prāmja.

Mani šobrīd interesē video, un arī savu maģistra darbu taisīju kā video, kurā arīdzan strādāju ar aktieriem.

- Kā tu izvēlējies aktierus šim video darbam?

- Man paveicās, ka bija gan atbalsts no ISSP galerijas puses, gan arī pati biju savākusi līdzekļus. Taču sapratu, ka man pašai to visu noorganizēt, esot Losandželosā, ir mazliet nereāli. Man ir laba draudzene, kas strādā kino Latvijā. Tā kā viņa palīdz producentiem, es izdomāju, ka varētu viņu palūgt būt producentei šim video. Viņa taisīja proves un sūtīja man video ar dažādiem aktieru kandidātiem.

- O! Bija arī kastings. Kāpēc nolēmi taisīt daļēji fiktīvu, daļēji dokumentālu stāstu?

- Fotogrāfijās ir šis jautājums par to, kas ir un kas nav inscenēts. Tur nav tāda Kartjē Bresona izšķirošā mirkļa. Tie ir portreti, kuros redzams, ka cilvēks pozē kamerai. Arī video konceptuāli veido šis jautājums par īstenību. Taču tā grāmata ir drīzāk tāda dokumentācija par kaut kādu laiku un cilvēkiem šajā kontekstā. Tas savieno ļoti dažādas vietas – to, ko mēs uzskatām par Ziemeļeiropu, ar to, kas ir Rietumeiropa, un Rīgu, kas  vairāk ir Austrumeiropā.

Tēma, kas caurvij manus fotodarbus, ir mana vecuma cilvēki un tas, kā ir pieaugt valstī, kura tikko atguvusi neatkarību, bet tāpat kā mēs, iet cauri kaut kādam pārejas posmam, kurā gan valsts, gan sabiedrības mainās.

- Pēc grāmatas un izstādes aplūkošanas, bija tāda romantizēta sajūta par šo visu. Pagājušajā gadā braucu ar prāmi uz Stokholmu un pārliecinājos, ka lielākoties jaunieši tomēr tur brauc dzert un izklaidēties, jo laiks, ko pavadi uz kuģa, ir ievērojami lielāks nekā tas, ko pavadi pilsētā. Tur arīdzan varēja noķert pamatīgu kultūršoku. Iedomājos, kāpēc tu vēlējies to visu padarīt tādu poētisku?

- Tas ir subjektīvs stāsts, kas balstīts metaforā. Man nebija to svarīgi konkretizēt, tāpēc prāmi izmantoju kā metaforu par to laiku, kad esi jauns. Kad no vienas puses visapkārt ir jūra, kas ir ārkārtīgi skaista, bet tajā pašā laikā tā ir bezgalīga un biedējoša, un tu jūties diezgan nestabili visā savā esamībā. Es nesaku, ka tas mainās, paliekot vecākam, bet kaut kādā ziņā tas transformējas.

- Lasīju, ka turpināsi bildēt draugus savās lauku mājās. Tas nozīmē, ka plāno palikt Latvijā?

- Esmu te tikai pa vasaru un augustā braucu atpakaļ uz Losandželosu. Taču es gribu turpināt fotografēt savus draugus. Tas ir tā ļoti organiski, un tas šobrīd ir mans vienīgais aktuālais foto projekts, kas, man šķiet, turpināsies diezgan ilgi. Gribu būvēt arhīvu ar šīm bildēm un tad arī domāt, kā un kādās idejās to realizēt. Taču tagad atgriezīšos Losandželosā. Pēc skolas beigām gribēju tur palikt mazliet ilgāk, jo visi draugi un kontakti, ko ieguvu studiju laikā – tos ir vērts nepazaudēt. Šobrīd esmu atvērta un braucu tur, lai pa nākamo gadu saprastu, kas ir mans nākamais solis.

Ievas Raudsepas videodarbs “Tā varētu tevi arī aprīt” tapis sadarbībā ar operatoru Reini Aristovu un skaņu mākslinieku Miķeli Putniņu, un būs apskatāms “ISSP galerijā” līdz 7. augustam.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti