Laikmeta krustpunktā

Pāvils Brūvers: Mums neiet īsti labi uz priekšu, jo pietrūkst savstarpējas uzticības

Laikmeta krustpunktā

Šai Saeimā koalīcijai būs daudz izaicinājumu. Saruna ar bijušo premjeru Andri Bērziņu

Nebūtu studējis pārtikas tehnoloģijas, ar kino nenodarbotos. Saruna ar Ivaru Selecki

Ieskatīties cilvēkos un visapkārt notiekošajā – dokumentālista Ivara Selecka redzējums kopš «Krasta» laikiem

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Ja kāds man piedāvātu taisīt filmu "Viss ir slikti", es to nedarītu, jo tā tas nav, Latvijas Radio raidījumā "Laikmeta krustpunktā" saka operators un kinorežisors Ivars Seleckis, kurš pasauli caur kinokameru uzlūko jau vairāk nekā pusgadsimta garumā. Viņš fiksē laiku, un tāds ir dokumentālista galvenais uzdevums.

Ivaram Seleckim bija seši gadi, kad viņš savām acīm 1940. gada 17. jūnijā Marijas ielā Rīgā redzēja Latvijas okupāciju un kā bērns atminas, ka tankos sēdējuši noputējuši krievu karavīri ar šautenēm. Padomju gados Seleckis kā Rīgas Kinostudijas režisors un operators fiksējis dzīvi okupācijas laikā, protams, arī ar visiem cenzūras likumiem. Bet pa vidu padomju ideoloģijas nodevām tapa un vēsturē paliks izcili kino kadri, dokumentālas liecības, laikmeta portrets. Viņa filmas ir Latvijas dokumentālā kino zelta fondā, tās godalgotas pasaulē. Arī šobrīd, 88 gadu vecumā, Seleckis turpina dokumentālista mūža aicinājumu – fiksēt laiku. 

Lai atbildētu uz jautājumu, kādu šodien redz Latviju un Latvijas cilvēkus, Ivars Seleckis atgriežas pie savas oktobrī pirmizrādītās filmas "Zemnieki": "Var redzēt, ka Latvija attīstās, cilvēki atrod savu vietu, vienam otram ir grandiozi plāni. 

Vispār enerģijas trūkums nav jūtams. Ja cilvēks kaut ko ir iecerējis, tad viņš to arī cenšas realizēt. Man tāds optimistisks priekšstats par Latviju palicis. 

Vienīgi ir daži tukši apgabali, kas nav apdzīvoti, bet tur pašvaldību vaina. Tos apgabalus vajag pieskatīt vairāk." Ja kāds producents Seleckim tagad piedāvātu uzņemt filmu ar nosaukumu "Viss ir slikti", viņš to neveidotu, jo tā vienkārši nav. 

Vaicāts, kas ir viņa mūžīgais dzinējs, kas mudinājis tik daudzus gadus fiksēt dzīvi ar kameru, meistars atteic: "Pats nesaprotu, kā viss sākās, jo man par kino nebija nekāda interese. Tā iegrozījās apstākļi, ka mamma uzdāvināja fotoaparātu, es sāku fotografēt, un Lauksaimniecības akadēmijā Pārtikas tehnoloģijas fakultātē bija ļoti laba atmosfēra un gudri pasniedzēji, viņiem vajadzēja kādu, kas filmē. Tā tas viss aizgāja. Ja nebūtu uz to fakultāti aizgājis, droši vien es ar kino nebūtu nodarbojies. 

Man ir kaut kādi krustceļi, kuros es vienmēr esmu nogriezies pareizajos virzienos, un tas ir neticami. 

Kas attiecas uz to, kāpēc tas tā ir iznācis – gribas, ka to, ko var saskatīt un kas citiem var būt interesants, lai tas paliek vēsturei. Vizuālā vēsture mūs visus nomocīja hronikā. Mums visiem, kas tur strādāja, radās misijas apziņa, katrs ir darījis, ko varējis, lai kaut kas paliktu vēsturei."

Lai starp tūkstošiem kadru, kas radošajā mūžā fiksēti, izvēlētos veiksmīgāko, Ivaram Seleckim tie visi būtu jāpārskata. Bet, ja nu uzreiz kaut kas ir jāizceļ, tad tas, viņaprāt, ir sākums: "Pats svarīgākais ir pats sākums. Mums bija redaktors Jānis Brencis, kurš mūs ar Aivaru Freimani savienoja un teica, ka mums filma jātaisa kopā. Tas bija veiksmīgs salikums. Mums bija jāfilmē filmiņa par jūrmalu. Agrāk tā filma saucās citādāk, beigās – "Krasts". Mums bija daudz brīva laika, jo pie jūras netikām, jūra bija "aizslēgta"; tikai no rīta un vakarā tos vārtus atvēra, kad zvejnieki izbrauca vai atgriezās no jūras. Mēs iedziļinājāmies tādā vietā, kur nekas nenotiek, un sapratām, ka visu var uzfilmēt, tikai jāskatās zem citāda leņķa. 

Tur radās metaforas, tur radās detaļas, pieeja cilvēkiem. Vārdsakot, viss tas tanī laikā tika ielikts "Krastā". Tā tas ir gājis cauri visus šos gadus. 

Es jūtu, ka tas, kas tur atrasts, ir palicis uz visiem laikiem – ieskatīties cilvēkos un ieskatīties visapkārt, kas notiek."

Šobrīd dokumentālists strādā pie filmas "Turpinājums" turpinājuma jeb otrās daļas, kas mums stāstīs par reiz iepazīto pirmklasnieku dzīvi tagad – septiņus gadus kopš pirmās filmas uzņemšanas. Darbam jābūt gatavam 2023. gada beigās. Lai tas taptu, ir jādodas uz skolu un arī jāsēž vairākas stundas klasē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti