Iemīlies, un tava ideja lidos! Intervija ar Stenlija Kubrika producentu Janu Harlanu

Šogad Rīgas starptautiskajā filmu festivālā 2ANNAS viesojās kino režisora Stenlija Kubrika producents Jans Harlans, kas radījis dokumentālo filmu “Stenlijs Kubriks: Dzīve bildēs”. Filma ir atskats uz Stenlija Kubrika dzīvi.

Tajā iekļauti gan Kubrika mājas kino arhīvi, gan režisora uzņemtās fotogrāfijas no darba perioda, un vienlaikus aplūkots viss Kubrika ieguldījums kino. Jans Harlans sāka sadarboties ar Stenliju Kubriju 1969. gadā, lai uzņemtu filmu par Napoleonu, taču tās filmēšanu vēlāk atcēla. Pēcāk, sākot ar filmu “Berijs Lindons”, viņš kļuva par Kubrika filmu izpildproducentu. Jans ir vieslektors vairākās filmu skolās visā pasaulē, kā arī bieži piedalās filmu konkursos kā žūrijas dalībnieks.

Šoreiz festivāla 2ANNAS ietvaros skatītājiem bija vienreizēja iespēja ne tikai aplūkot Kubrika devumu kino, bet arī satikt šīs filmas režisoru Janu Harlanu klātienē.

Jūs esat režisējis filmu “Stenlijs Kubriks: Dzīve bildēs”, taču vairāk esat pazīstams kā viņa filmu producents. Vai arī kino producēšana ir māksla?

Nē. Es tā nedomāju. Filmu producēšana ir ražošanas process, māksla šajā procesā nāk no mākslinieka. Producents ir ražotājs, un viņam nav jābūt māksliniekam.  Katrā ziņā producents var dot lielu ieguldījumu un nodrošināt ieteikumus, bet labs producents identificējas ar režisora mērķi. Filmas veidotājs ir kā rakstnieka un režisora sakausējums vienā. Piemēram, Ingmars Bergmans pats rakstīja scenārijus savām filmām, tāpat to darīja Edgars Raits un Vudijs Alens. Svarīgi ir tas, ka filmas ir paliekošas.

Lai filma būtu paliekoša tāpat kā glezna vai romāns, tai jābūt interesantai ilglaicīgi. Ir svarīgi, lai filma spētu nodot savu vēstījumu un saturu.

Man ļoti paveicies, ka esmu sastrādājies ar tādu radošu personību kā Stenlijs Kubriks.

Mūsdienās strauji notiek mediju konverģence. Vai jums šķiet, ka kino kā autonomam medijam ir nākotne?

Pilnīgi noteikti. Tāpat kā glezniecībai, rakstniecībai vai komponēšanai. Varbūt cilvēki vairāk kino skatīsies mājās. Manuprāt, seriāli mūsdienās ir nonākuši kino līmenī, un tā ir liela priekšrocība. Piemēram, pirms 30 gadiem bija pavisam citādāk. Šodien mēs varam runāt par svarīgām tēmām vairāk nekā 10 stundas un uzņemt patiešām daudz laba materiāla, nemēģinot iekļauties 2 stundu limitā. Esmu pozitīvi noskaņots par šo tehnisko attīstību. Vēl mūsdienās cilvēkiem ir iespēja skatīties, to, ko viņi ir nokavējuši. Lai gan tehniski mūsdienās uztaisīt kino ir viegli, taču izveidot filmu, kas ir saturiski vērtīga, ir tikpat grūti, kā tas bijis vienmēr.

Vai cilvēki, kas skatās kino, ir laika gaitā mainījušies?

Katra paaudze mazliet mainās. Piemēram, mani mazbērni ir daudz citādāki nekā cilvēki, kas bija manā bērnībā. Viss mainās. Šobrīd man ir gandrīz 82 gadi, un es varu būt pateicīgs, ka esmu dzimis miera periodā. Mans tēvs piedzīvoja divus pasaules karus, līdz ar to starp mūsu dzīvēm ir milzīga atšķirība. Ir ļoti daudz formālu aspektu, kas to ietekmē.

Kas, jūsuprāt, ir tie nosacījumi, kas rada pieprasījumu pēc kino kā medija?

Tāpat kā visām mākslām, arī kino ir jābūt izklaidējošam pat tad, ja tas stāsta par nopietnām tēmām. Bilijam Vailderam bija brīnišķīgi 10 baušļi par filmu veidošanu. Viens no tiem bija – neesi garlaicīgs! Ir ļoti svarīgi nebūt garlaicīgam pat tad, ja filma tiek uzņemta par visnopietnāko tēmu.

Arī Šekspīrs, Mocarts un Gēte bija izklaidētāji. Piemēram, “Fausts” ir ļoti izklaidējošs.

Tāpat kā citām mākslām, arī kino ir jāspēj izklaidēt.

Vai jums šķiet, ka visu žanru filmas ir izklaidējošas?

Noteikti! Citādi tās nebūtu tik veiksmīgas. Pat labai dokumentālajai filmai ir jābūt izklaidējošai. Un izklaidējošs nenozīmē smieklīgs. Ja filma nebūs izklaidējoša, tā nepiesaistīs skatītāju. Neviens taču nevēlas skatīties nopietnu filmu, kas ir garlaicīga. Ir interesanti skatīties izcilas filmas, pēc kurām rodas sajūta, ka esi kaut ko iemācījies. Kino – tā ir dzīve. Kāpēc mēs skatāmies uz gleznām, kāpēc mēs vispār patērējam mākslu? Tā ir dzīve, kuras sajūtu mēs gribam stimulēt. Lieliskas filmas ir retums, taču, kad noskatāmies kaut ko patiešām labu, mums gribas vēl. Vislabākās grāmatas nemaz nav pašas pieprasītākās. Ja tām ir labs saturs, tās ir vērtīgas, un tas ir pats svarīgākais. Nav jādomā par to, ko teiks kritiķi vai skatītāji. Vincents van Gogs nekad nav pārdevis nevienu savu gleznu. Vai viņš ir slikts mākslinieks? Nē, viņš ir lielisks.

Vai kino, gadiem ejot, ir mainījies?

Ir mainījusies tā forma, bet ne saturs. Ir parādījušies labi seriāli, cilvēkiem ir pieejama labāka tehnika, lai skatītos kino, piemēram, augstas izšķirtspējas ekrāni. Līdz ar to daudzi kino skatās mājās. Autoram ir jānodod savs vēstījums publikai, un šis aspekts vienmēr paliek nemainīgs. Nav nozīmes tam, vai skatāmies filmu kino teātrī vai savā viedtālrunī.

Bet viedtālrunis taču ir pavisam kas cits nekā pieredze kino…

Atšķiras tikai forma. Pats galvenais ir tas, ko mēs skatāmies. Ja būtu jāizvēlas skatīties garlaicīga filma kino vai fantastiska filma viedtālrunī? Visticamāk, tu izvēlētos otro variantu. Uzskatu, ka saturs ir dominējošais.

Vai jums ir kādas kino autoritātes?

Man patīk daudzi režisori. Es dievinu Vudiju Alenu, protams, arī Stenliju Kubriku un  Ingmaru Bergmanu. Edgars Raits ir brīnišķīgs, tāpat kā dažas Martina Skorzēzes filmas.

Arī jūs pats esat radījis filmas. Kāda ir jūsu pieredze kā režisoram?

Esmu veidojis dokumentālās filmas, un tas ir viegli. Dokumentālajā kino mēs izmantojam citus cilvēkus, un galvenais šajā žanrā ir laba montāža. Tas nav tik sarežģīti. Ir sarežģītāk uzņemt mākslas kino. Es labprāt to darītu, bet neesmu pietiekami talantīgs šajā jomā.

Vai jūs ticat talantam?

Ļoti. Talants ir pats būtiskākais. Tu vari būt talantīgs aktieris, bet nevari uzņemt labu filmu. Lai uzņemtu labu filmu, ir jābūt labam režisoram.

Bet vai jums nešķiet, ka talantu var attīstīt  smagi strādājot?

Jā, bet vispirms tam talantam ir jābūt. Var iemācīties zīmēt, bet nevar iemācīties būt par diženu mākslinieku. Var iemācīties kompozīciju, var iemācīties spēlēt klavieres, bet tas nepadara cilvēku par izcilu komponistu. Talants ir Dieva dāvana, kas jāizmanto, un pie tā daudz jāstrādā.  Tas nebūt nav viegli. Bahs, kuru bieži dēvēja par ģēniju, ir teicis fantastisku frāzi  – 10% ir talants un pārējie 90% ir smags darbs.

Kādu padomu jūs dotu jaunajiem režisoriem?

Iemīlieties! Māksliniekam ir kaislīgi jāiemīlas savā idejā. Ja cilvēks domā – varbūt kaut ko pamēģināt, tas nekam neder. Ja esi iemīlējies, viss mainās – tev pēkšņi parādās laiks lietām, kam šķietami tā nav bijis, mainās prioritātes un rodas koncentrēšanās uz savu ideju. Idejai ir jābūt uzmanības centrā, to es sapratu pieredzē ar Stenliju Kubriku – viņš bija apsēsts ar savām idejām. Bet, ja tu neesi iemīlējies savā idejā, tad nedari to. Tavs darbs būs viduvējs, iespējams, pat garlaicīgs. Bet, ja iemīlēsies – tava ideja lidos.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti