Iekapsulētais cilvēces gals. Vides aktīviste Agita Pusvilka par filmu «Aniara»

Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF) 22. oktobrī būs skatāms režisoru Pellas Kogermanes un Hugo Liljas futūristiskais stāsts "Aniara". Pārdomās par filmu dalās Vides aizsardzības organizācijas “Zaļā Brīvība” aktīviste, sociālantropoloģe Agita Pusvilka.

Rīgas Starptautiskajā kino festivālā (Riga IFF), kas šogad norisinās no 15. līdz 25. oktobrim, vienpadsmit dienās tiek izrādītas 129 filmas, seansus piedāvājot gan klātienē, gan tiešsaistē. Festivāla programmā šogad – pasaules kinofestivālos atzinību guvuši darbi, drosmīgi skatupunkti no Baltijas jūras reģiona un Ziemeļvalstīm, talantīgas debijas un ilgi gaidīti pašmāju kinodarbi.

Sabiedrisko mediju portāls LSM.lv lasītājiem piedāvā iepazīties ar filmām, kas ir ne tikai augstvērtīgi mākslas darbi, bet arī rosina pārdomas un diskusijas par sabiedrībai aktuāliem tematiem.

Par vienpadsmit Riga IFF filmām raksta cilvēki, kuru personiskā un profesionālā pieredze sniedz īpašu ieskatu filmas tematikā, lai caur kultūras un kino prizmu veicinātu domu apmaiņu par pasaulē un Latvijā notiekošo.

Ziņas par klimata pārmaiņām arvien biežāk nonāk sabiedrības uzmanības lokā, rosinot vaicāt – cik daudz ir atlicis? Laika, resursu un iespēju kaut ko mainīt. Tiek rēķināts, kas jādara, lai samazinātu globālās sasilšanas sekas un neļautu vidējai atmosfēras temperatūrai pacelties vairāk par 1,5 °C, salīdzinot ar laiku pirms industriālās revolūcijas 19. gadsimta vidū. Zemes pārtērēšanas diena mums katru gadu atgādina, ka nespējam savilkt galus līdz gada beigām un, piemēram, šogad resursus bijām iztērējuši jau 22. augustā.

Par planētas bojāeju un cilvēka pašiznīcināšanos 1956. gadā rakstīja arī zviedru dzejnieks Harijs Martinsons (Harry Martinson) nu jau par episku atzītajā poēmā “Aniara”. 1974. gadā autors saņēma Nobela prēmiju, kuru piešķirot norādīts, ka balva tiek pasniegta par tekstu, kas noķer rasas pilienu un atspoguļo kosmosu. 

2019. gadā iznākusī zinātniskās fantastikas filmas “Aniara”, kuras pamatā ir Martinsona darbs, ved mūs kosmosā kopā ar gaisa kuģa pasažieriem un apkalpes locekļiem. Kādā vēl nezināmā brīdī planēta Zeme ir izpostīta, tās resursi ir gandrīz izsmelti, tā iet bojā, un cilvēks meklē iespēju jaunai dzīvei uz Marsa. Cilvēks ir visuvarens, tā intelekts ir radījis “Aniara”, kuģi, kas transportē cilvēku uz viņa iespējamo nākotnes mājvietu. Došanās turp ir kļuvusi par tikpat ierastu maršrutu kā došanās uz iepirkšanās centru.

Rutīnas ceļojums, kas parasti ilgst trīs nedēļas un kura laikā kuģa pasažieri var baudīt lielu daļu cilvēka komfortam un izklaidei radītā piedāvājuma. Visu, ko varam atrast patērniecības epicentrā iepirkšanās centrā. “Aniara” pasažieri ir tik pārņemti ar lietu un iespēju patēriņu, ka tikai nedaudzi no viņiem izmanto vai novērtē mākslīgā intelekta sistēmu “Mima” – telpu, kurā atrodoties cilvēks var iegrimt personīgās vīzijās un atmiņās par būšanu dabā uz Zemes. Tomēr šajā reizē kuģis zaudē kursu un tiek paziņots, ka trīs nedēļu vietā atgriešanās uz Zemes notiks pēc diviem gadiem. Vai varbūt arī nekad.

Filma rosina domāt par cilvēku laikā un telpā.

Kas notiek ar cilvēku, kad laika lineārais ritējums izplūst un zaudē cilvēka prātam saprotamo nozīmi?

Divi gadi, pieci vai 24 – stundas pārtop nedēļās, bet nedēļas – gados, un kādā brīdi laiks kļūst relatīvs. Laika mērvienība ir notikums, un notikums ir arī lēnā bojāeja, kurā ierauti filmas varoņi. Būšana uz kosmosa kuģa pārvēršas gaidīšanā, vēlāk aizmiršanās orģijās un sistēmiskā kulta uzturēšanā, tad pamazām notikumu blīvums izretinās un līdz ar to arī laiks pārtop neizteiksmīgā bezlaika vienību virknējumā, kur datējuma atzīmes šķiet būtiskas vien skatītājam. Vai tā ir dzīve šeit un tagad, kad nākotne vēl nav pienākusi, bet pagātne vairs neeksistē un vienīgi ļaušanās mirklim piešķir jēgu eksistencei, kas filmas varoņiem māca pieņemt jebkādu nākotnes vīziju neesamība?

Vai tas ir veids, kā mēs attiecamies pret globālām vides problēmas – iedomājoties, ka tās skar kādu ārpus mums esošo nākotnes cilvēku un vietu?

Nāc tuvāk, sniedz gaismu – iesprostoti mākslīgi apgaismotā un kondicionētā telpā, lūdzas filmas varoņi. Dzīves ērtības un materiālā nepiesātinātība cilvēku ved uz paša radīto iznīcību, un kosmosa bezgalīgie plašumi, attēloti vien pāris epizodēs, atgādina par cilvēka niecīgo lomu visumā. Kāpēc mums joprojām vajag saules gaismu un skābekli, ja cilvēka intelekts ir radījis šo – izdzīvošanai piemēroto mākslīgo telpu? Tomēr trauksme, bailes un izmisums gluži kā vīruss inficē pasažierus, liekot meklēt mierinājumu. Cilvēki straumēm plūst uz “Mima”, kas nu kļūst par vērtīgu patēriņa resursu, pārvēršot cilvēku negatīvās emocijas un attēlus nomierinošās un harmoniskās dabas ainavās. Taču arī sistēmu drīz pārņem cilvēku ciešanas. Un tāpat kā visi Zemes resursi, arī “Mima” tiek izpostīta. Tā izdara pašnāvību. Tā nomirst no sērām. Filmā varoņu apdzīvotā un piedzīvotā telpa no sakārtotas un paredzamas pārtop iekapsulētā fiziskā un mentālā netīrībā un bojāejā. Un šī kapsula bezjēdzīgi klaiņo kosmosa tukšumā, meklējot pati savu galu, kurš nenāk un nenāk.

Tomēr pēdējais, ko cilvēks grib zaudēt, ir cerība – pēc sešu gadu riņķošanas kosmosā norāda kuģa kapteinis. Lai arī uz kuģa ir simtiem cilvēku un plaša apkalpes komanda, skatītājs tiek vests cauri stāstam “Mima” stjuartes Mr (Emelie Jonsson) pavadībā. “Mima” ir šī cerība un Mr kā tās pārvaldniece kļūst atbildīga par daudzu cilvēku cerību. Viņa ir lieciniece pašnāvībām, depresijai, fanātiskam kultam, uzturētam ar seksuālām orģijām, un represijām patriarhāla kapteiņa pārvaldītā teritorijā. Mr cerību nezaudē, arī kad piedzīvo personīgu traģēdiju, viņa joprojām cenšas radīt paradīzi, un paradīze ir atgriešanās pie dabas attēlos, kas ļauj izdzīvojušajiem uzturēt kolektīvo atmiņu par Zemi.

Grieķu valodā aniaros nozīmē bēdas un izmisumu. Jāatzīst, filma atstāj nomācošas izjūtas.

Kad cilvēka daba izplešas fiziskā un emocionālā netīrībā un filmas varoņi padodas izmisumam un ieslodzījumam, arī skatītājs līdz ar viņiem klīst iesprostotā telpā.

Skatītājs kļūst par patērētāju, šajā gadījumā – cilvēciskās traģēdijas patērētāju. Tomēr, šo sakot, es arī gribu teikt – filma ir jāredz. Tās autoriem ir izdevies intensīvā veidā uzzīmēt cilvēces mikrokosmosu, tā vājumu un postu, indivīda trauslo un apstākļiem pakļauto dabu, kur vara samaitā, bailes izkropļo un vientulība nomāc. Filma atgādina, cik vitāli nozīmīga cilvēka pastāvēšanai un labsajūtai ir dabas klātbūtne. Tās bezgalību mēs pieņemam kā pašsaprotamu, lai gan tā nebūt nav. “Aniara “ir kā brīdinājums cilvēkam, kas iet nepareizā virzienā, ka var pienākt brīdis, kad atgriešanās nav iespējama.

Filma "Aniara" Riga IFF programmā būs skatāma 22. oktobrī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, Valmiermuižas alus viesistabā un tiešsaistē.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Kino, foto un TV
Kultūra
Jaunākie
Interesanti