Helikopters pēdējā brīdī. Kā tapa Aivara Liepiņa ikoniskās Baltijas ceļa fotogrāfijas

No lidmašīnas birstoši ziedi, miliči vienā cilvēku ķēdē ar pārējiem un Aivara Liepiņa ikoniskās fotogrāfijas no helikoptera – šie un citi leģendāri Baltijas ceļa foto kadri pašlaik apskatāmi lielformāta izstādē pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Fotogrāfiju atlasē apvienojušies Latvijas, Lietuvas un Igaunijas nacionālie arhīvi.

Kā tapa Aivara Liepiņa ikoniskās "Baltijas ceļa" fotogrāfijasMāra Rozenberga

    „Es tā pie sevis reizēm domāju – cik es vispār esmu sasodīti laimīgs cilvēks!” Fotogrāfam Aivaram Liepiņam bijusi iespēja ar fotokameru būt klāt daudzos unikālos Latvijas vēstures mirkļos.

    Folkloras festivāla „Baltica 88” gājienu pie Brīvības pieminekļa viņš vēroja no pacēlāja platformas, bet Baltijas ceļā neplānoti nokļuva helikopterā.

    "Es tikai pirms pieciem gadiem uzzināju, kam tas helikopters īstenībā bija domāts. Dainis Īvāns izstāstīja," smejot atceras fotogrāfs. Izrādās, ar helikopteru sākotnēji bija plānots uz robežām izvadāt Tautas frontes līderus, bet bailēs no iespējamām Valsts drošības komitejas darbībām beigās tika nolemts braukt ar automašīnām, un helikopters palika neizmantots.

    "Es Preses namā biju palicis pēdējais. Jau biju izdomājis, kur iešu fotografēt Baltijas ceļu, un tad pēkšņi zvana telefons," atceras Liepiņš. Helikopteram no Spilves lidostas bija jāpaceļas pēc 15 minūtēm. "Skrēju ārā un uzskrēju virsū Preses nama direktora Dundura šoferim. Kliedzu: "Braucam!" (..) Tas tik varēja būt skats – Spilves lidostā iebrāžas melna Volga, helikoptera spārni jau griežas..." kā šodien atceras fotogrāfs.

    „Helikopteram bija ļoti jauks pilots. Viņš tikai paprasīja: "Uz kurieni braucam?" Mēs ļoti praktiski izlēmām, ka jālido uz Pleskavas šoseju, jo tur apkārt nav koku. Tur ir pārredzams ceļš, un no augšas var parādīt Baltijas ceļu iespējami varenu, garu un nepārtrauktu. Protams, es labprātāk būtu lidojis uz Ķekavas pusi, kur stāvēja mana ģimene, bet tur tie koki…” turpina fotogrāfs.

    Vēl pirms Baltijas ceļa sākuma, lidojot pāri Vidzemei, Liepiņš no augšas redzēja Siguldu, Cēsis, Straupi. Pilsētu ielās nemanīja gandrīz nevienu cilvēku.

    „Bija tāda sajūta, ka tās ir izmirušas. Visi cilvēki acīmredzami bija kaut kur citur – Baltijas ceļā."

    Vairākas Aivara Liepiņa melnbaltās fotogrāfijas ar nebeidzamu cilvēku ķēdi uz Vidzemes šosejas pašlaik apskatāmas izstādē pie Brīvības pieminekļa.

    „Šeit ir redzama viena no fotogrāfijām, kurā cilvēki nav sadevušies rokās. Tas vienkārši ir tāpēc, ka tas ir kādas 10–15 minūtes pirms tās sadošanās. Kad viņi sadevās, tad tā ir tā panorāmas fotogrāfija, piemēram, uz pārvada pie Sēnītes,” rāda fotogrāfs. Vai cilvēki pacēluši sadotās rokas gaisā tāpēc, ka ieraudzīja helikopteru? „Nē, tā viņi vienkārši stāvēja. Bet man bija dusmas, ka dažs, ieraugot to helikopteru, pārrāva ķēdi, lai mātu man ar roku. Tas gan man likās – nu, johaidī!”

    Daudz poētiskākas Aivara Liepiņa atmiņas lasāmas viņa esejā Baltijas valstu nacionālo arhīvu veidotajā Baltijas ceļa fotoizstādē. To lūdzu nolasīt izstādes kuratorei no Latvijas Valsts arhīva Meldrai Usenko.

    „Cēsu pusē bija nolijis lietus. Starp eglēm un pauguriem cēlās dūmaka kā garaiņi. Līdz pašai pamalei viss kustējās. Tāda nereāla izjūta. Zeme it kā elpoja – kā milzīgs, iesnaudies dzīvnieks. Un pāri šai zemei – sastindzis skudru ceļš. Vēlāk sapratu, kāpēc tik nereāla izjūta. Parasti taču ir otrādi – zeme visapkārt ir nekustīga, bet uz ceļa ir kustība.”

    Fotoizstādē apkopotas arī Latvijā mazāk redzētas lietuviešu un igauņu fotogrāfijas. Viena no tām Meldru Usenko pārsteigusi īpaši.

    „Fotogrāfs Čepla ir fiksējis kadru, kur… Ir taču vēl padomju laiks, bet paskatieties, kas tur stāv! Divi miliči Baltijas ceļa ķēdē kopā ar pārējiem!” rāda Usenko.

    Caurlūkojot Baltijas fotogrāfu uzņemtos kadrus 600 kilometru amplitūdā, redzams arī katrai valstij raksturīgais.

    „Ja igauņiem bija raksturīgas sēru lentas un iedegtās sveces, tad Lietuvā akcijas norisei īpaša loma bija arī baznīcai. Ik pēc četriem kilometriem visa maršruta garumā tika veidoti altāri, pie tiem notika lūgšanas, un Lietuvas ļaudis no saviem dārziem ar kravas mašīnām veda akcijai ziedus. Šie ziedi akcijas laikā tika kaisīti no lidmašīnas. Tas arī te ir fiksēts!” stāsta Usenko.

    Bet ko juta paši fotogrāfi, izšķiroties palikt kameras otrā pusē, nevis Baltijas ceļa ķēdē kopā ar citiem? Jautāju to Aivaram Liepiņam.

    „Tā ir tā profesionālā izvēle, kas jāizdara katram, kurš grib strādāt par foto reportieri. Mani reizēm mulsina vienkārši jautājumi – vai tu piedalījies? Nezinu. Es tur biju, bet vai es piedalījos? Mans uzdevums bija būt nemanāmam, netraucēt un iespējami smukāk, emocionālāk to visu safotografēt,” uzsver fotogrāfs.

    Baltijas ceļa 30.gadadienai veltītā fotoizstāde pie Brīvības pieminekļa būs skatāma līdz augusta beigām.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Kino, foto un TV
    Kultūra
    Jaunākie
    Interesanti