Kā īsti ir no analītiskās un pētnieciskās žurnālistikas iekāpt kinolaukā? "Ne sarežģīti, bet interesanti – jo tā stāsta stāstīšana jau nemaz tik tālu no žurnālistikas nav – stāstīt pētnieciskus stāstus par valsts aktivitātēm vai cilvēka iekšējo pasauli – pārdzīvojumiem, tagadni, pagātni, nākotni," apgalvo Bojārs. "Bet ir viena konfliktējošā zona, ko izbaudīju uz savas ādas diezgan pamatīgi...
Redz, pastāv tāds stereotips, ka ir televīzijas cilvēki, tā saucamie 'televizionščiki', un ir kinocilvēki, tā saucamie 'kinošņiki', kuriem stāstīšanas veids ir atšķirīgs.
Ja televīzijas cilvēkiem – žurnālistiem – pēc iespējas gribas vairāk vārdu, tad kinoļaudīm – pēc iespējas vairāk bilžu, un vārdu, viņuprāt, varētu nebūt vispār. Un tur rodas konflikts. Mūsu filmas kolektīvā, kur biju režisors, operators bija 'kinošņiks' Aleksandrs Grebņevs, bet producents - Matīss Kaže, kurš mācās Amerikā un arī būs 'kinošņiks'. Un mums bija konflikts par to, kā tas stāsts jāstāsta.
Rezultātā no abām pusēm neuzvarēja neviena, abas bija mazliet nelaimīgas.
Sapratu, ka televīzijas cilvēki dažkārt grēko ar to, ka ir dažas emocionālas lietas, kuras labāk varētu izstāstīt caur bildēm, bet kinocilvēki ar to, ka, aizraujoties ar bildēm, aizmirstas to stāstu pastāstīt. Zelta vidusceļš – ka vai nu abi ir mazliet nelaimīgi, vai abi ir laimīgi. Tad izdodas labs produkts."
Vīrietis un dālijas (2018) - Oficiālais filmas treileris from Deep Sea Studios on Vimeo.
Mūzikas faktors
Sava vieta starp vārdu un bildi ir arī mūzikai. Filmā "Vīrietis un dālijas" mūzika paveic ļoti daudz – piedod izjūtas, emocionalitāti. "Mūzika visur ir blakus. Iespējams, tieši skaņas nereti ir tās, kas iedod emocionālo fonu," uzskata Bojārs.
"Ja runā par maniem televīzijas projektiem - "Aizliegto paņēmienu" un "Tiešu runu", ir kritiķi, kuri saka, ka mūzika tiem dara ļaunu un ka nevajag likt klāt 'slikto' mūziku, kas vēl vairāk sabiezina krāsas. Šai sakarībā mans stāsts. Piemēram, nespēju līdz galam saprast Pēteri Vasku, kura mūzikas vēstījums man vienmēr šķitis pārāk smags – grūti klausāms.
Vienmēr, to klausoties, meklēju sevī atbildes, kur slēpjas šīs mūzikas ģenialitāte, jo es taču labi zinu, ka Pēteris Vasks ir liels, svarīgs, ģeniāls. Un tad es viņu ieraugu filmā "Bille" – kur viņa mūzika ir tuvāka cilvēkiem.
Jā, un te viņš ir ģeniāls."
Guntis Bojārs, izrādās, pats savulaik dziedājis korī: "Mācoties vidusskolā, dziedāju Franču liceja korī, arī Rīgas Doma baznīcas jauktajā korī – esmu kaut kas pa vidu starp basu, tenoru, baritonu.
Bērnībā esmu arī dejojis – izbradājis Daugavas stadiona peļķes.
Paralēli tam, ka bija koris un pamatskolā dejoju, sports mani aizrāva vairāk."
Radošums ir visur. Arī grāmatvedībā
Guntis Bojārs nenoliedzami ir mākslinieka tipa cilvēks, lai gan viņa vadītās pārraides risinātas par ļoti nopietnām tēmām. "To visu var apvienot," ir pārliecināts žurnālists. "Daudzas lietas dzīvē izkristalizējas. Man patīk apgūt jaunas lietas – dažkārt pie sevis domāju, ka varbūt pārāk daudz grābstos ap svešām sfērām, taču iespējams, man kaut kā pietrūkst. Šobrīd mācos svešvalodas, pabeidzu arī vienu programmēšanas kursu – arī tas ir radošs process.
Radošums caurstrāvo visas profesijas, arī grāmatvedību – jo tur, piemēram, radoši jāizdomā, kā tos ciparus savilkt kopā, un nereti diemžēl arī to, kā valsti ‘apčakarēt’.
Vai finansisti – ļoti radoša profesija! Radošums, kurā ir gan izdoma, gan zināšanas, ir ļoti daudzās profesijās. Vienīgais, ko neviens no mums droši vien negribētu, ka lidmašīnas pilots būtu radošs un sāktu lidot, kur tajā brīdī sagribas."
Ar grāmatu, ne dakšām
"Vienmēr saku – labi, ka zemniekiem un strādniekiem savulaik nebija dronu, ko pacelt virs Versaļas, Rundāles un citām pilīm... Ja viņi redzētu, kā dzīvo aristokrātija, gribot negribot ņemtu dakšas rokā. Vēsturiski tas ir neizbēgams process – brīdī, kad bagātā publika aiziet priekšā nabadzīgākajai, pienāk brīdis, kad nabagi ņem dakšas un iet kurināt karaļus. Šobrīd mūsu politikā arī ir mazliet tāda atblāzma. (..)
Taču, runājot par latvisko kodu, mana vēlme – lai latvietis būtu nevis ar dakšām, bet gan grāmatu. Un nevis tāds sērdieņu tipa latvietis, kurš ar grāmatu sēž savā būdā pie sveces un kādam kalpo, bet kurš ar grāmatu iet pa priekšu, iet ārā no savas mājas!
Dakšas lai strādā, nevis biedē apkārtējos. Latvietībai, kas mūsos jau ir ļoti jauka, jāliek klāt jauni spēka elementi – arī caur mūziku. Kodi jau mainās. Mākslas procesam, pašam māksliniekam jācenšas jābūt tuvāk savai auditorijai. Nesaku, ka jādomā par to, kā labāk izdabāt publikas gaumei – jo tad uzreiz būs runa par komerciju -, bet ka mākslinieks brīdī, kad rada savus darbus, apzinātos, ka tos lietos jeb klausīsies daudzi, tāpēc jāpadomā par to, kā pasniegt. Tas, ko pašlaik darām žurnālistikā – domājam, kā vislabāk aiznest līdz cilvēkam savu darbu. Mākslinieki, kas mums ir tik brīnišķīgi, nereti grēko ar to, ka nepadomā: vai skatītājs to sapratīs – tas attiecas uz dokumentālajām filmām, vai nebūs par sarežģītu – tas attiecas uz mākslas filmām, vai tas nebūs par gruzīgu – tas attiecas uz simfonisko mūziku, piemēram.
Ja skatāmies uz klasisko mūziku kopumā – gribētu, lai tā iet ārā no savām zelta istabām.
Vēsturiski tā bijusi elitāra, taču redzam arī labus postmodernos centienus to sapīt, piemēram, ar rokmūziku, popmūziku, veiksmīgi aiznestot līdz šodienas klausītājam."
