Pirmkārt, es zinu, ka varētu tulkot seriāla "Wednesday" nosaukumu un rakstīt par Trešdienu Adamsu, bet, tā kā man tas šķiet pārāk dīvaini, pieturēšos pie latviskotas angļu versijas – Vensdija. Protams, ka abi varianti izklausās īpatnēji, bet Adamsu ģimenei piestāv viss, kas ir dīvains, jokains un mazliet nepareizs. Otrkārt, vēlējos šo aspektu pieminēt, jo jaunajā, Tima Bērtona un komandas (seriāla idejas autori ir Alfrēds Gū un Mailzs Milars. Tims Bērtons ir režisējis četras seriāla sērijas, bet Džeimss Māršals un Ganža Monteiro – pārējās četras) režisētajā seriālā nozīmīgu lomu spēlē fakts, ka šis meitenes vārds aizgūts no bērnu dzejolīša rindiņas – "Trešdienas bērns ir posta pilns" ("Wednesday’s child is full of woe" - angļu val.). Jebkura cita ģimene to uzskatītu par sliktu zīmi, bet gotiskie Adamsi, protams, to uztver kā īstu svētību. Bet sāksim visu no sākuma.
Vensdijas Adamsas tēls lielākoties saistās tieši ar nu jau leģendāro Kristīnas Riči tēlojumu Berija Sonenfelda filmās "Adamsu ģimene" ("The Addams Family", 1991) un "Adamsu ģimenes dārgumi" ("Addams Family Value"s, 1993). Pavisam jauniņā Riči (pirmās filmas iznākšanas brīdī viņai bija tikai 11 gadu) radīja tēlu, kas kļuva par elku visām deviņdesmito gadu gotu meitenēm (tai skaitā arī man). Pilnīgi auksta bālās sejas izteiksme, spēja izteikt pašus šaušalīgākos tekstus, nepakustinot sejā ne muskuli un lielās, biedējošās acis. Tā kā mēģināt pārspēt Kristīnu Riči būtu absurdi, jaunajai Vensdijai Adamsai bija jāatrod savs piegājiens, un kā mums ir paveicies, ka šī loma ir uzticēta Džennai Ortegai!
Kā jau ierasts, neviens jauns projekts mūsdienās nedrīkst iznākt bez pienācīga "cepiena" interneta vidē, pirms vēl jebkas ir gatavs. Un "Netflix" seriāls "Vensdija", protams, nav izņēmums. Pirmkārt, izrādījās, ka Tims Bērtons nav pietiekami progresīvs savos uzskatos. Otrkārt, jaunā Adamsu ģimenīte izrādījās pārāk "latīņamerikāniska", kas – kā jau šobrīd ierasts – tika norakstīts uz "woke" kultūras diktatūru, kas sabojā "VISU LABO, KAS MUMS IR BIJIS"! Šoreiz gan derētu norādīt uz faktu, ka Adamsu ģimenītes tēvu jau kopš 1938. gada sauc Gomess, kas ir sens un ļoti populārs spāņu personvārds. Treškārt, pēc seriāla iznākšanas un milzīgās popularitātes ātri vien sākās cīņa starp "īstajiem" un "neīstajiem" gotiem par to, kam ir tiesības fanot par Vensdiju Adamsu. Vārdu sakot, cilvēki ir dīvaini, viņiem ir pārāk daudz brīva laika, bet – jebkura publicitāte gandrīz vienmēr nāk par labu un visa šī rezultāts bija acīmredzams – "Vensdija" ātri vien kļuva par skatītāko "Netlix" seriālu angliski runājošajos reģionos, pārspējot pat "Stranger Things" ceturto sezonu.
Šoreiz mēs Vensdiju redzam nu jau kā pusaudzi, kura ir neveiksmīgi mēģinājusi iedzīvoties parastā amerikāņu vidusskolā. Pēc tam, kad viņa, aizstāvot savu brāli Pagsliju, diezgan skarbā (bet arī asprātīgā) veidā atriebjas skolas peldētāju komandai, Adamsiem nākas savai meitai meklēt jaunu mācību iestādi. Par lielu vilšanos Vensdijai, viņa tiek nosūtīta uz slaveno Nevermoras akadēmiju, kurā mācījušies viņas vecāki. Lai arī tīri teorētiski šķiet, ka drūmajai pusaudzei vajadzētu priecāties par to, ka viņa beidzot būs starp "savējiem" (tātad – dažādiem dīvaiņiem un pārdabiskām būtnēm), Vensdiju nomāc daudzām pusaudzēm tik atpazīstamās bailes, ka no viņas tiek sagaidīta sekošana mātes pēdās.
Katrīnas Zetas-Džounsas atveidotā Mortīcija Adamsa ir eleganta skaistule, kura bijusi Nevermoras populārā audzēkne un, protams, arī siržu lauzēja. Šis ir viens no seriāla dziļākajiem un interesantākajiem slāņiem – mātes un meitas attiecības, kuras sakņojas mīlestībā, bet reizē ir pilnas ar sāncensību, kā arī nepiepildītām un nepiepildāmām gaidām.
Un seriāla gaitā par vienu no svarīgākajām tēmām izvirzās tēze, ka bērnam nav jāseko savu vecāku pēdās, bet gan jāatrod savs ceļš – pat ja tas liek vecākiem vilties.
Nonākot Nevermoras akadēmijā, Vensdija sastop majestātisko direktori Vīmsu (brīnišķīgā Gvendolīna Kristija), kurai, šķiet, ir pašai sava vēsture ar Mortīciju, kā arī savus skolasbiedrus, kuri pārstāv ļoti dažādas "kliķes" – vilkači, vampīri, sirēnas un pat gorgonas. Par Vensdijas gidu un arī istabas biedreni kļūst krāsainā un dzīvespriecīgā vilkate Īnida (Emma Maiersa) – abas pusaudzes ir pilnīgi pretpoli un nešķiet, ka jebkad spēs saprasties. Ja Īnidas ideālais vakars būtu nagu lakošana, klausoties Teilori Sviftu, tad Vensdija dod priekšroku dramatiskam čella solo un līķu izrakšanai vietējā kapsētā. Lai arī Īnida no visa spēka cenšas ar Vensdiju iedraudzēties, Adamsu ģimenes atvase ātri vien liek noprast, ka piekrīt Žana Pola Sartra domām, ka elle ir citi cilvēki. Par vienīgo Vensdijas uzticības personu kļūst brīnišķīgais Adamsu mājdzīvnieks … draugs… palīgs? Nezinu, kā precīzi nodēvēt savu mīļāko varoni – Lietu (Thing – angļu valodā), kas ir kustīga zombijroka ar izteiktu viedokli par visu.
Neiedziļinoties sižeta izklāstā, Vensdijas mīlestība pret kriminālintrigām un Šerlokam Holmsam līdzvērtīgās detektīvspējas viņu ātri vien padara par mērķi dažādiem mistiskiem notikumiem, kas norisinās Nevermorā un tai blakus esošajā pilsētiņā. Palēnām Vensdija iepazīst citus skolēnus, kā arī vietējos "parastos cilvēkus" – piemēram, baristu Taileru un viņa tēvu-šerifu. Lai arī Nevermoras akadēmija cītīgi strādā pie sava publiskā tēla, kad pilsētiņā sāk notikt dīvainas slepkavības, pirmie aizdomās turamie, protams, ir tur studējošie dīvaiņi. Jāteic, ka detektīvintriga ir salīdzinoši aizraujoša, bet ne ļoti pārsteidzoša – ir pietiekami daudz norāžu, kas vērīgam skatītājam palīdzēs paredzēt sezonas noslēgumu. Taču ne jau kriminālstāsts ir tas, kas padara "Vensdiju" par tik ļoti baudāmu un viscaur izklaidējošu skatāmvielu.
Pirmais un lielākais seriāla trumpis viennozīmīgi ir jaunā aktrise Dženna Ortega, kura bija pazīstama ar savu lomu citā "Netflix" hitā "Tu" ("You", 2018 - …) un šausmu filmā "Kliedziens" ("Scream", 2022). Taču pateicoties viņas interpretācijai par Vensdiju Adamsu, Ortega pilnīgi oficiāli ir kļuvusi par superzvaigzni un arī interneta sensāciju. Aktrise nav mēģinājusi kopēt vai pārspēt Kristīnas Riči hrestomātisko tēlojumu, bet radījusi savu, īpatnēju versiju. Kas, protams, ir bijusi pareizā izvēle, ņemot vērā, ka seriālā "Vensdija" nozīmīgu lomu spēlē arī jau pieaugusī Riči. Viens paņēmiens, ko Ortega izmantojusi, lai panāktu pēc iespējas dīvaināku iespaidu par savu varoni, ir kas tik it kā vienkāršs kā nemirkšķināšana.
Vensdija Adamsa uz pasauli skatās ar plaši ieplestām acīm un nepalaiž garām nevienu sīkumu vai norādi, kas varētu palīdzēt atrisināt noziegumus.
Turklāt aktrise pati arī veidojusi horeogrāfiju brīnumaini spokainajai dejai, ko Vensdija izpilda pie leģendārās grupas "The Cramps" dziesmas "Goo Goo Muck".
Vairāki kino apskatnieki norāda, ka Džennai Ortegai ir bijis ļoti smags uzdevums, atveidojot Vensdiju, jo šoreiz viņa ir galvenā varone, kuru astoņu sēriju gaitā nevar spēlēt vienā intonācijā. Galu galā iepriekšējās "Adamsu ģimenes" ekranizācijas ir bijušas aktieru ansambļa darbi, kur mazā gotu meitene ir tikai viena no sastāvdaļām. Bet šoreiz viss stāsts grozās ap Vensdiju. Tāpēc ir tik interesanti vērot nianses Ortegas tēlojumā, kad viņas atturīgā varone sāk mainīties un caur sakostiem zobiem ļauj citiem cilvēkiem sev pietuvoties.
Otrs trumpis ir seriāla vizuālā estētika. Jāteic, ka viens no maniem bērnības mīļākajiem režisoriem Tims Bērtons pēdējos gados nebija radījis neko tādu, kas manī būtu izraisījis interesi. Kāds ar tik izteiksmīgu rokrakstu un stilistiku, protams, riskē sākt atkārtoties.
Taču "Vensdija" paliek uzticīga režisora estētikai, reizē neradot iespaidu, ka skatāmies tikai kārtējo "Bērtona gabalu". Nevermoras akadēmija atgādina baisu versiju par Cūkkārpu, tās varoņi ir dažādi un pretrunu pilni un, protams, Vensdijas Adamsas kostīmi ir – izsakoties angļu mēlē – "to die for" (kuru dēļ vērts mirt - red.). Treškārt, Vensdijas un Īnidas attiecības reizē šķiet kas ļoti stereotipisks un aizkustinošs. Kad abas istabas biedrenes pirmoreiz satiekas, uzreiz atcerējos Brodvejas klasikā mūzikla "Wicked" (Stīvens Švarcs un Vinnijs Holcmans) galvenās varones – burves Elefabu un Glindu. Šī "zeltainā retrīvera un melnā kaķa" attiecību dinamika ir pastāvīgs komisku situāciju avots un sekot tam, kā Vensdija nespēj cīnīties pretī Īnidas uzstājīgajam draudzīgumam, ir sirdi sildoši.
Seriālā "Vensdija" ik pa brīdim parādās lieliski otrā un trešā plāna varoņi, no kuriem noteikti jāizceļ komiķis Freds Armisens onkuļa Festera lomā.
Armisens ar pieredzējuša komiķa vieglumu mētā tādas citātu pērles kā "lobotomijas ir kā tetovējumi, tu nevari uztaisīt tikai vienu!" un palīdz paplašināt "Vensdijas" pasaules universu, iezīmējot, ka nākamajās sezonās varam gaidīt tikšanos ar citiem iemīļotiem varoņiem.
Daudzi kritiķi pārmet Tima Bērtona versijai pārlieku ieslīdēšanu "tīņu drāmas" teritorijā, piesaucot salīdzinājumus ar kanāla "The CW" piedāvājumu. Lai arī īsti nav skaidrs, kas tajā slikts. Šis ir seriāls jauniešiem ar pusaugu meiteni galvenajā lomā. Ko tieši kritiķi gaidīja? Vensdiju Adamsu, kas dramatiski sūks viskiju, lamāsies, nodarbosies ar seksu netīrā bārā un stāstīs par savām izjukušajām laulībām? Manuprāt, "Vensdija" nav ideāls seriāls, un tam ir vēl, kur augt – jo īpaši kriminālintrigu veidošanā. Taču tas ir tik ļoti izklaidējošs, pilns ar radošumu un mīlestību, brīnišķīgiem tēliem, asprātīgiem (pat ja reizēm naiviem) jokiem un brīnumaini izstrādātu pasauli.
Mazā gotu meitene manī aiz sajūsmas spiedza pēc katras sērijas noskatīšanās – mēs bijām pelnījušas šo seriālu.
