Aivars Freimanis (1936) ir viens no pirmajiem jauna laikmeta vēstnešiem Latvijas dokumentālajā kino līdzās Uldim Braunam, Hercam Frankam, Ivaram Seleckim un citiem Rīgas poētiskā stila aizsācējiem. Vispirms Aivars Freimanis Rīgas kinostudijā izmantoja savu žurnālista izglītību un pieredzi, rakstot dokumentālo filmu scenārijus, bet drīz vien saprata, ka viņa scenāriji varētu pārtapt daudz labākās filmās, ja tos uzņemtu citādāk, un sāka filmēt pats. Portālā filmas.lv ievietota Aivara Freimaņa otrā dokumentālā filma "Krasts" (1963), viena no jaunā dokumentālisma pirmajām bezdelīgām - īsfilma, kas raksturo radikālas pārmaiņas autoru attieksmē pret filmas varoņiem un vidi.
Lai izveidotu īso filmiņu par zvejnieku dzīvi, autori ciematā nodzīvoja visu vasaru, iepazīstot cilvēkus un pieradinot tos pie kameras, nevis vienreiz aizbrauca, uzņēma paviršu reportāžu un steigšus aizbrauca, kā to darīja iepriekšējās paaudzes dokumentālisti. Tādējādi filmas materiāls ir daudz personiskāks un dziļāks, pārdomātāks un nemākslotāks; tas raksturo jaunā stila autoru patieso interesi par cilvēku, nevis tā sociālajām vai profesionālajām lomām.
Filma "Krasts" ir pirmais vēlāk slavenā tandēma kopdarbs, kurā savus talantus apvienoja režisors Aivars Freimanis un operators Ivars Seleckis. Abu sadarbībā tapusi arī otrā filma, kas ievietota portālā filmas.lv – dokumentālā pilnmetrāžas filma "Kuldīgas freskas" (1966). Tā ir pirmā un gandrīz vienīgā dokumentālā filma Latvijas kino vēsturē, kuras ideja balstās uz formu – īsas noveles ar atsevišķiem nosaukumiem, filma-mozaīka, kurā savirknētas dažādas Kuldīgas dzīves ainiņas 1966. gada vasarā.
Autori atceras, ka bijis ārkārtīgi grūti saņemt atļauju sākt filmēt bez iepriekš apstiprināta scenārija, taču fresku forma darba procesā “atbrīvojusi rokas”, ļaujot operatīvi reaģēt uz visu, ko dzīve piedāvā. Rezultātā filmu "Kuldīgas freskas" var uzskatīt par īstenu kolektīvās daiļrades paraugu, jo idejas filmēšanai piedāvāja visi grupas dalībnieki, asistentus un gaismotājus ieskaitot.
Aivars Freimanis ir viens no retajiem Latvijas dokumentālistiem, kas epizodiski, bet ļoti veiksmīgi strādājis arī aktierkino – viņš režisējis četras pilnmetrāžas spēlfilmas. Šo režisora daiļrades pusi pārstāv trešā Aivara Freimaņa filma portālā filmas.lv – spēlfilma "Ābols upē" (1974), Latvijas kultūras kanonā iekļauts darbs. Tas ir neparasts gadījums Latvijas kinovēsturē – dokumentālā vidē uzņemta spēlfilma, iespējami maz iejaucoties īstās dzīves norisēs, vairumā gadījumu tās tikai provocējot, ne inscenējot. Rezultātā – patiesa un nevainīgi tīra laikmeta skice, kas nevis atdarinājusi, bet patstāvīgu meklējumu ceļā nonākusi sava laika pasaules kino avangardā.
