Godīgais un atbruņojošais «es». Par filmu «Mātes piens» sarunājas divas Astras – Maija Doveika un Elīna Vaska-Botere

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

"Tas mātes piens, ko mēs atstāsim saviem bērniem un mazbērniem, būs jau daudz veselīgāks, nesaindēts. Tad nebūs jābaidās par to, ko mēs dodam savam bērnam," pārliecināta ir aktrise Maija Doveika. Viņa pēc Noras Ikstenas romāna motīviem veidotajā filmā "Mātes piens" atveido galveno – Astras – lomu. Pirmizrādes gaidās par grāmatas un filmas vēstījumiem un sastrādāšanos ar režisori Ināru Kolmani sarunājas Doveika un viņas ekrānkolēģe Astras jaunības epizodēs – Elīna Vaska-Botere. 

Elīna Vaska-Botere: Maija, dzirdēju, ka Noras Ikstenas romānu "Mātes piens" izlasīji nedēļu pirms brīža, kad tevi uzaicināja filmēties. Kādi bija tavi pirmie iespaidi par grāmatu? Varbūt lasot tu, līdzīgi kā Ināra, grāmatu uzreiz redzēji skrejošās bildēs? 

Maija Doveika: Man drīzāk bija tāda apziņas plūsma, kas bija paralēla tam, ko lasīju. Nevis, ka man būtu kaut kas diži jāpiefantazē klāt, bet ka tas drīzāk nāk no kādām dzīlēm, no kaut kā redzēta, izjusta, piedzīvota. Tajā bija skaistums.

Es jau esmu to teikusi – bērnība gandrīz jebkuram tomēr ir saulainā zeme. Lai cik bērnība nebūtu bijusi sūra vai nabadzīga, vai noplicināta, bērns tomēr ņem lietas tieši tā, kādas tās ir, viņš vienkārši un sirsnīgi uzņem pasauli.

Tāpēc man liekas, ka laiks... Es atceros lakotus preskartona plauktus, kur bija maize – tikai baltmaize vai tikai "ķieģelītis", vai tikai rupjmaize. Tā stāvēja grēdās sakrauta, un tu vienkārši ej garām, paņem un ej pie kases...

Elīna Vaska-Botere: Man garšo "ķieģelītis". 

Maija Doveika: Man arī "ķieģelītis" joprojām garšo, tikai to vairs nevar dabūt ar kraukšķīgu garoziņu un mīkstu viducīti kā kādreiz. Bet fakts kā tāds – bērnība man tomēr bija laimes zeme. Tie cilvēki, kas saka – manā bērnībā maize garšoja daudz labāk... Un tā ir! Es nezinu, varbūt, ka tā garšoja labāk, bet varbūt tā ir tikai mana sajūta par to maizi. Tas ir tas, kas man no šīs grāmatas plūst – asociācijas. Man patīk sajaukums starp medicīniskām smaržām. Man patīk kamparspirta smarža, un man patīk sterilā apģērba smarža kopā ar šķīstošās kafijas smaržu. Man tās patīk, es tās atceros. Kādam tās varbūt ir pilnīgas šausmas, bet man tās nav nekas ļauns vai slikts. 

Kundze no blakus galdiņa: (Maijai) Es atvainojos! Paldies par Ziemassvētku koncertu!

Maija Doveika: Lūdzu!

Kundze no blakus galdiņa: Kolosāli! Kolosāli! Paldies par to un veiksmi visās citās gaitās!

Maija Doveika: Paldies!

Kundze no blakus galdiņa: Kā šķir žurnālu vaļā – atkal jūs! 

Maija Doveika: Šausmas. Es jūs brīdinu, ka tuvākajā laikā tā arī būs. Bet pārcietiet, un tad jau atkal atgriezīsimies pie normālas dzīves. 

Kundze no blakus galdiņa: Laimīgi!

Maija Doveika: Paldies! Visu labu!

Elīna Vaska-Botere: Atgriežamies pie grāmatas. Tātad tu ielasījies tajā sajūtā, kas tev saistās ar bērnības laiku. Vai nebija tā, ka tu romānu uztvēri vairāk no vienas varones skatpunkta? 

Maija Doveika: Zini, es drīzāk to redzēju no meitas skatpunkta. Man gan nav līdzīgas ģimenes sāgas, lai būtu pamats tā skatīties. Laikam tā vienkārši ir attiecīga vecuma cilvēka uztvere par pasauli, kāda tā tajā brīdī bija. 

Elīna Vaska-Botere: Es atceros, ka pēc ziemas sesijas atbraucu uz laukiem un grāmatplauktā atradu "Mātes pienu". Lasot es vairāk jutu, tvēru mātes skatpunktu. Laikam tobrīd tur atradu kaut kādas paralēles ar savām sajūtām par dzīvi. 

Maija Doveika: Tā kā cilvēciskā, emocionālā sapratne. 

Elīna Vaska-Botere: Jā. Protams, gan no grāmatām, gan no ģimenes stāstiem man ir izveidojies kaut kāds priekšstats par padomju laiku, tomēr uz to pasauli es skatos no malas, pastarpināti. Droši vien tāpēc man bija vieglāk emocionāli pietuvināties stāsta varonēm, nevis laikam kā tādam. 

Filma "Mātes piens"
Filma "Mātes piens"

Maija Doveika: Tu zini, kas ir jocīgi? Kamēr tu runā, es domāju par to laiku, kas pēc tam nāca – par 90. gadiem, neatkarības atgūšanu un īsi pēc tam.

Ja neatkarības atgūšana bija tāds nacionālais romantisms visādā ziņā – tas bija ārkārtīgi skaists laiks un arī mākslā ļoti izteiksmīgs un jaudīgs laiks –, tad tas, kas notika pēc tam, īpaši tādā mazpilsētā kā Tukums, bija 90. gadi arī tajā sliktajā nozīmē.

Tas bardaks, haoss, cilvēku neprāts, raušana, kaut kāda skriešana, brīvības visāda veida izmantošana – man tas likās diezgan baiss laiks. Es nevaru saprast, vai man sakrita sarežģīts vecums, nezinu, bet tas šķita baiss laiks. 80. gados es biju sīkais, un tas man bija naivuma pilns laiks. Es tev pateikšu kaut ko varbūt... To var tikai bērns izdarīt. (Smejas) Bija tāda blatu sistēma padomju laikā. Vārdu sakot, pa blatu varēja šo, to un vēl kaut ko dabūt. Mani vecāki bija ārsti un bija tā, ka nesa visādas dāvanas, kāds pacients strādāja vienā vai otrā veikalā, un tad varēja kaut ko labāku dabūt. Es atceros, ka man bija tam laikam brīnišķīgi zābaciņi – gaiši pelēki, bet ar dzeltenu audumiņu, kas bija ekskluzīvs, jo tajā laikā bija tikai brūns, melns, pelēks un varbūt sarkans (bet tas jau bija aizdomīgi). Un man tagad tādi zābaciņi kājās! Man bērnudārza audzinātājas prasa: "Maijņ, cik tev skaisti zābaciņi! Kur tu tādus dabūji?" Un es slaidi atbildu: "Veikalā aiz aizkariņiem." Tā tas arī bija. Cik tas jēdzīgi un ko tas vispār nozīmē par mums visiem... Bet tik un tā man tā daļa ir saulaina, bet 90. gadu sākums likās diezgan traks laiks. 

Elīna Vaska-Botere: Es savukārt 90. gados bija sīkā. Man droši vien arī nepatiktu tādā apzinātā vecumā piedzīvot juku laikus, reketa šausmas un tā tālāk. Bet 90. gadi man, sīkajai, bija saulains laiks, nekādu problēmu, ābolu pankūkas pie vecmāmiņas, braucieni uz laukiem...

Maija Doveika: Laikam mūsu saskarsmes punkts ir ābolu pankūkas pie vecmāmiņas. Man arī tas bija īpašs notikums. 

Elīna Vaska-Botere: Vai tava vecmāmiņa ābolus rīvēja vai grieza kubiņos?

Maija Doveika: Viņa grieza šķēlītēs, bet ne tajās garākajās. Un viņa netaupīja eļļu. 

Elīna Vaska-Botere: Sanāca fritētas. 

Maija Doveika: Jā, tieši tā, jo uz čuguna pannas nemaz savādāk nevarēja, kā tikai lielā eļļā. Un vēl viņa cepa uz lielas uguns. Tas ir antidiētisks pasākums. (Smejas)

Elīna Vaska-Botere: Nekādas vainas. Kā tev liekas, kāpēc grāmatai ir tik daudz lasītāju arī ārpus Latvijas? Ko viņi grāmatā atrod? Vai padomju laiks viņiem ir eksotika, par ko interesēties? Vai arī tas paliek tikai kā fons cilvēciskajām pieredzēm? 

Maija Doveika: Man viena no atbildēm ir, un tas mani pārsteidza arī tad, kad es mitinājos Latīņamerikā, ka krievu valoda tev noder pat tur. Jo pēkšņi kāds ir no Azerbaidžānas, no Uzbekistānas, no Polijas vai no kādas citas valsts un jūs varat atrast kopīgo valodu, kurā sarunāties, un tajā brīdī tā ir bagātība. Šis vienojošais elements ir valoda, bet arī vienojoša apspiestība vai sāpe reizēm ir draudzības pamats. Es domāju, ka visa bijusī Padomju Savienība tomēr zina, par ko patiesībā ir stāsts. Tas bija gauži līdzīgi visur.  

Elīna Vaska-Botere: Bet, piemēram, zviedri vai grieķi – ko viņi?

Maija Doveika: Par citām – ir līdzīga režīma valstis. Tās nebija Padomju Savienībā, bet režīms bija līdzīgs. Kuba droši vien līdz šai dienai saprot, ko tas nozīmē. Bet zviedri... Man liekas, tas skandināviskais, tas aukstais, introvertais tips arī var ļoti daudz ko atrast šajā stāstā. Jo šis stāsts ir par introvertiem cilvēkiem, neviens no viņiem īsti nav ekstraverts; tas ir par to, kā dīlot, kā sadzīvot ar savu sāpi, traģēdiju, neizpratni. Visbiežāk vismaz mūsu cilvēkiem, tā laika cilvēkiem, to nācās norīt – norīt kā tādu rūgtu kumosu un tā dzīvot, līdz tas griezdamies, augdams, kairināts uzsprāgst tevī kaut kādā veidā vai arī ne, jo tu atrodi pietiekami daudz melu, pielāgošanās veidu, lai izdzīvotu. 

Šis stāsts ir kaut kā patiesa atspoguļojums. Laiks ir tikai viens no apstākļiem. Tas ir liels un būtisks, baiss un ievērojams, bet viens no. 

Tikpat labi var būt tā, ka tavi vecāki tevi ir atstājuši, ka viņi plītē un skaidrā vispār nedzīvo, vai ka tu pats ar sevi esi neapmierināts, netici sev nekādā veidā un rokas tev ir kā makaroni – tu nekam nevari pieķerties, jo tu vienkārši nespēj ticēt tam, ka tu vari nokļūt uz zaļa zara savā dzīvē –, tev liekas, ka esi neiederīgs, neglīts, neveiksmīgs un tā tālāk. 

Elīna Vaska-Botere: Piekrītu. 

Maija Doveika: Bet tu drīksti pateikt arī kaut ko citu. (Smejas)

Elīna Vaska-Botere: Man nav ne tās vēsturiski sāpīgās pieredzes, ne arī šīs valodas zināšanas, lai es caur to sasaistītos. Par introverto dabu – tā gan man ir tuva. Mūsu, cilvēku kā tādu, kodols, jādomā, ir vairāk vai mazāk viens, tāpēc arī katrs šai stāstā var atrast daļu sevis. 

Maija Doveika: Vēl es domāju, ka viens no veiksmes fenomeniem ir autobiogrāfisks stāsts "es" formā, monologs no pirmās personas viedokļa – godīgs, dzīvē pamatots, uz reāliem notikumiem (lielā mērā) balstīts. Tur nu gan, 

ja cilvēks veiksmīgi prot atrast vārdus un godīgi runāt par savām sajūtām, par savu redzējumu pasaulē, būs maz, kas nespēj ar to identificēties. 

Tas, man šķiet, ir arī teātra pamatprincips, ka es par kaut ko esmu pārliecināts un tam ticu, un tajā ar pilnu atdevi darbojos, tad tam sāk ticēt arī tas, kurš sēž zālē. Te taču ir scenogrāfija, viņu taču patiesībā sauc tā, un viņš vispār nav no tā gadsimta, kurā izliekas esam, vai arī šis stāsts nav nekādā sakarā ar viņa dzīvi, un tomēr es viņam ticu tiktāl, ka viņš mani aizved ne tikai savos, bet arī manis paša dziļumos. Man liekas tas ir tas atbruņojošais – šis godīgais "es". "Es" jūtos tā, "es" to redzu tā, "man" sāp tā. 

Elīna Vaska-Botere: Varbūt tu mazliet vari pastāstīt par to brīdi, kad tev piezvanīja un piedāvāja galveno lomu filmā. Vai piekrišana prasīja drosmi? 

Maija Doveika: Jā. (Smejas) Man ar Ināru tā jau bija trešā reize, kad mēs par darbu sazinājāmies. Tā otrā reize bija, kad viņa mani aicināja dublēt filmu "Dubultā dzīve. Sekss un PSRS" un es viņu ļoti sirsnīgi mēģināju atrunāt no tā, lai viņa mani ņemtu. Es teicu, ka es varu salaist dēlī visu viņas darbiņu, jo es nemāku runāt aizkadru, es nezinu, vai man sanāks. Bet viņa mani kaut kā pielauza, un mēs lēnām strādājām. Gandarījums pēc tam, protams, bija milzīgs, jo tas bija kaut kas tāds, ko es parasti nedaru vai man nesanāk. Tas tā.

Par šo filmu – es klausījos, ko Ināra runā ausī, un man pagāja kāds brīdis, mēģinot saprast, vai pareizi saprotu, ko viņa man saka. Man likās tik dīvaini tas viss, ka es... Man galīgi nebija brīdis, kad es varēju lasīt grāmatas, bet es izlasīju "Mātes pienu" un uzreiz man zvana, uzreiz piedāvā, un es pilnīgi saprotu, par ko ir runa. Man tomēr liekas kaut kas sirreāls tajā. Es? Šo? Paga, paga. Tā tomēr ir galvenā loma! Tad es domāju, ka varbūt caur to meiteni stāstīs. Es visu ko izdomāju savā galvā. (Smejas) Es biju samulsusi, bet tajā pašā laikā es zinu Ināru, un man patīk ar viņu strādāt. Mēs ļoti sapazināmies un sadraudzējāmies "Billes" laikā. Ja godīgi, "Bille" mums nesākās ar veiksmīgāko filmēšanas dienu. Pirmā diena bija šausmīgi grūta un smaga, tāda, ka es vispār nesapratu, ko no manis grib, kas te tagad būs. 

Elīna Vaska-Botere: Es tolaik strādāju aktieru atlases aģentūrā "Casting Bridge" un kādu laiku filmēšanā biju jums asistente. 

Maija Doveika: Jā! Tajā pirmajā dienā mēs – es, Elīna Vāne un Rūta – kadrā cepām pankūkas, un es nesapratu, ko es daru, kā man darīt, ko man nevajag darīt. Es vispār neko nesapratu. Dienas beigās Ināra mani uzaicināja pastaigāties pa Tērveti, pa "Sprīdīšiem", pa to neticami skaisto vietu. Mēs gājām un izrunājām veselu dzīves daļu. Pēc tam mums bija tik viegli strādāt. "Mātes pienā" – neatceros, vai pirmajā filmēšanas daļā vai otrajā, mums atkal bija tāda saruna, kā krievi saka – по душам (godīgi, atklāti, no sirds uz sirdi – red.). Mēs visu izrunājām līdz dzīlēm tā, ka nav noslēpumu, un varbūt tas pēc tam mums ļāva uz laukuma tā baigi vairs nesarunāties. Mēs vienkārši nosaucām kaut kādu lietu, kas šeit ir – pieņemsim, šeit Astrai ir pilnīga padošanās. Savukārt tas, ko mēs pirms tam bijām izrunājušas cilvēciski, varbūt iedeva plašu definīciju tam, ko nozīmē pilnīgi padoties. 

Elīna Vaska-Botere: Tu atveidoji galveno lomu filmā, kura uzņemta pēc ļoti iemīļotas grāmatas motīviem. Vai nebija tā, ka brīžam lielā atbildība stāstīt šo stāstu un nojauta par cilvēku gaidām ņēma virsroku pār radošo atraisītību? 

Maija Doveika: Ļoti pretīgi tas ir. Es zinu, ka cilvēka apziņa ir pasaule, kur nav robežu. Ja vien cilvēkam ir dzīva iztēle, viņš ir daudz pieredzējis, daudz barojis savu iztēli un fantāziju, tad tā viņam met ļoti krāšņus stāstus. 

Bieži vien, lasot grāmatu, tas ir neaprakstāmi, kas notiek cilvēkā. Tad, kad to sazemē uz kaut ko ļoti konkrētu, uz ekrāna redzamu, reizēm ir vienkārši grūti to pieņemt, jo tu biji iztēlojies savādāk. 

Un tad tu to aktieri vēl esi redzējis tur un tur, un ir dažādas asociācijas, viss kaitina. Vārdu sakot, beigās viss slikti. Tā tas ir. Ar to it kā mazliet ir jārēķinās, bet, no otras puses, – vai tam vajadzētu būt iemeslam neko nedarīt, teikt, ka šī ir tik laba grāmata, ka neaiztiksim to? Nē, mēs darām. Bet tā sajūta un atbildība cilvēku priekšā – es, godīgi sakot, neesmu ar to tikusi galā. Es vienkārši laikam izlikšos, ka tā nav. 

Elīna Vaska-Botere: Tā ir laba stratēģija! (Smejas)

Maija Doveika: Jā! (Smejas) 

Kad es strādāju, man eksistē tikai šis notikums, šis mirklis, kaut kāda vieta grāmatā, uz kuru es iekšēji un ārēji atsaucos.

Tās ne vienmēr ir paralēlās lietas. Reizēm es tam, ko tajā brīdī spēlēju, paņemu atsauci no cita notikuma, kas savukārt nav filmas scenārijā, bet man gribas to akcentēt. Mēs ar Ināru pāris vārdos ieminamies, ka te varētu būt tā vieta, kur nospēlēt to citu lietu. Tā mēs darbojamies. (Smejas) Tas paralēlais stāsts varētu būt tāds. Es satiku Baibu Broku. Kopā ar Pēteri Krilovu viņi taisīja izrādi "Dublinieši Miera ielā". Tajā brīdī vēl nebija skatītāju. Es Baibai prasu – nu kā? Baiba saka: "Baigi forši! Pēteris atnācis pie mums, mēs strādājam. Tik forši! Bet es negribu, ka nāk tie skatītāji. Viņi atnāks un atkal kaut ko nesapratīs, viņiem kaut kas neliksies smieklīgi, viņiem vajadzēs vairāk humora, lai ir interesantāk. Mums nāksies atkal kaut ko pierādīt skatītājam. Mums pašiem ir labi." Man šobrīd ir tāda sajūta. (Smejas) Mums pašiem ir labi. 

Elīna Vaska-Botere: Man ļoti patīk viss, kas saistās ar filmas uzņemšanu, būšanu uz laukuma. Process ir tik foršs, un es nemaz negribu domāt par rezultātu. Varētu tikai procesu piedzīvot, ja tik kāds uzsauktu šo prieku.

Maija Doveika: Ja process ir bijis brīnišķīgs, pienāk pēdējā filmēšanas diena un ir šķiršanās skumjas. Tā, protams, ir laba zīme. Tā ir laba liecība par visu, kas ir noticis uz laukuma. Mums bija brīnišķīga komanda! Mums bija lielisks operators! Par to profesionālo pat neko negribas teikt. Gribas teikt, ka viņš bija arī sirsnīgs, draudzīgs, izpalīdzīgs, tāds cilvēks, kurš rada drošības sajūtu, nevis kā tāds, kurš visu zina, visu redz – melus, nepatiesību, krunkas, nesmukos rakursus un nezin ko vēl – un tev no viņa ir bail. Nē. Tas pēkšņi ir cilvēks, ar kuru jūs kopā pavadāt brīnišķīgu laiku. 

Elīna Vaska-Botere: Kad nu es kaut kur filmējos, tā man ir viena no svarīgākajām draudzībām uz laukuma – ar operatoru. Ja sanāk, protams.

Ar režisoru tas parasti tāpat notiek, bet ir svarīgi, ka arī ar operatoru vari justies atraisīti un tu zini, kas tev pateiks, kas un kā ir uzlabojams.

Man tikai vienreiz filmēšanas laikā ir bijusi tāda sajūta, ka visus vai nu tur pa gabalu no operatora vai arī viņam neinteresē iesaistīties laukuma "sadzīvē". Beigās izrādījās citādi. 

Maija Doveika: Mēs ar Rūtu taisījām savas nominācijas. Mēs nominējām labāko departamentu. Mums bija vairāki nominanti, bet man joprojām šķiet, ka uzvarētājs bija mākslas departaments ar Reini Johansonu, kurš atbildēja par rekvizītiem kadrā. Es viņam iedevu "Kristapu" par to, kas notiek uz laukuma, cik zibenīgi, rūpīgi, uzmanīgi viņš strādāja. Viens dubls ir uzfilmēts, tūlīt filmēs vēl vienu, un tu pat neesi elkoni uz galda nolicis, kad tas jau izskatās tieši tāds, kāds tas bija kadra sākumā. Es skatījos un domāju, cik sevi netaupošs, jutīgs darbs. 

Elīna Vaska-Botere: Maz mēs par to runājam. Līdzās tiem, kurus izceļ ar nominācijām un apbalvojumiem, ir tik daudz citu cilvēku, kuru darbs paliek skaļi nepieminēts. 

Maija Doveika: Jā.

Elīna Vaska-Botere: Filmā ir vairākas, sauksim tās par tēmām – cilvēks un vara, depresijas žņaugi, dažādu paaudžu sieviešu attiecības. Vai, atveidojot Astru, tev kāda no šīm tēmām izvirzījās priekšplānā, vai arī tās visas salāgoji? Varbūt to nemaz nevar tā izdalīt?

Maija Doveika: 

Man liekas, ka cilvēka dzīvi nevar izdalīt kā vienu tēmu. Man šķiet, ka tā ir kā cepure, zem kuras daudz kas paiet apakšā. 

Elīna Vaska-Botere: Nu jā, bet varbūt ir kāds lielāks puns, kas zem cepures spraucas ārā? It sevišķi, ja dzīve jāpārceļ uz ekrāna. 

Maija Doveika: Man grūti pateikt. Tā kā ar tiem vilkiem – kuru tu barosi, tas būs stiprāks. Dzīve ir kā notikumu virkne, kas periodiski baro kādu no šiem vilkiem, un tad tas viens ir dominējošais vai barvedis.

Vispār man šķiet, ka šis ir atstumtības, atstumšanas stāsts. Psiholoģijā ir tāda lieta, ka tas, kurš ir juties atstumts, atstumj citus, baidoties no paša atstumšanas vēlreiz.

Ļoti primitīvi ņemot, šis ir tāds stāsts – par atstumtību. Tev ir atņemts tēvs, tev ir atņemti sapņi, to realizācija, un šajā gadījumā varbūt pat mazliet tas, ka tavs bērns tev atņem laiku vai iespēju izpausties. Tas izklausās...

Elīna Vaska-Botere: Tas vispār ir ļoti svarīgs punkts. Ir tāda sajūta, un tā nav nepamatota, ka mūsu kino sievietes nereti ir pakārtotas vīriešiem un/vai nes mātes lomu.

Kaut kādā ziņā šī filma dažādo skatījumu uz to, kāda var būt sieviete, – ka viņai var būt arī citas intereses, ne tikai teicami īstenoties kā mātei, ka mātes loma ne vienmēr ir vēlama.

Iespējams, tā ir sabiedrībā dziļi iesakņojusies ideja, ka šie divi lielumi – profesionāla piepildītība un būšana par māti – spēkojas un kādā brīdī tev ir jāizvēlas viens vai otrs, un ir tikai pareizas un nepareizas izvēles, apsveicamas vai nosodāmas. Ar to pēdējo – izvērtēšanu – nodarbojas no malas vērojošie. 

Maija Doveika: Mana atbilde varbūt būs ne pa tēmu, bet man tomēr liekas, ka ļoti pa tēmu

Ir ļoti garš ceļš cilvēka mūžā jānoiet, lai nonāktu nevis pie augstas pašapziņas (kas, man šķiet, ir nepareizs jēdziens), bet pie veselas pašapziņas. Tas nozīmē, ka tā ir nevis augsta vai zema, bet ka tā ir veselīga, dzīvotspējīga. 

Cilvēks reizēm negrib, reizēm nespēj, reizēm neviens viņam nepalīdz, reizēm viņam ļoti grūti ar to iet, līdz viņš pie tā nonāk. Un, es domāju, patiesībā tas ir stāsts par to, ka šis ceļš nav ticis noiets. Saproti? Līdz ar to rodas kaudze kompensācijas mehānismu. Kā kompensēt, kur iegūt vērtību, kur iegūt savas gribas, sava prāta veselīgumu? Kur to iegūt? Kā to iegūt, kad ir tik daudz melu, kad ir tik daudz visa kā, kas tevi nīcina ārā? Man šķiet, ka tas ir stāsts par to, ka padomju sieviete ir sieviete ar airi, ar sirpi. Tāda bija šī ideoloģija, ka vīriem bija citi uzdevumi. Daudzi starp padsmitajiem gadiem un četrdesmitajiem gadiem gāja karā un izpildīja augstāk stāvošu cilvēku iegribas, bet sieviete bija tā, kurai viss bija jāņem savās rokās. Tas nav stāsts par feminismu. Tas ir stāsts par to, ka kādam tas ir jādara, jo ēst gribas, bērni aug, un vienkārši ir jādzīvo. Tur tās stiprās sievietes. Es domāju, ka māte un vecmāmiņa filmā ir šīs kategorijas sievietes. Tālāk jau veidojas jauna paaudze, kur ieplūst arī veselīgās strāvas, patiesākas, dzīvotspējīgākas straumes. To arī bērns saka mammai: "Mammu, vēl drusciņ jāiztur." 

Elīna Vaska-Botere: Vai šeit varētu pieskaitīt arī Ināras iepriekšējās spēlfilmas "Bille" mātes tēlu, ko atveidoja Elīna Vāne? Viņa paliek ar savu bērnu, bet piemin, ka nav varējusi realizēt savu sapni.

Maija Doveika: Jā, viņa ar šo mesidžu bērnu baroja diezgan tiešā veidā. Es teiktu, ka Astra dalās ar savu māti un vēl kādu draudzeni, un bērnu ar to baro ne tiešā, bet tikai nojaušamā veidā. Starp citu, mēs ar Rūtu filmējamies, notiek gaismu maiņa, mums pirmā mirkļa saspringums pārgājis, mēs sēžam un runājam. 

Es saku: "Klausies, bet abos stāstos tu izaudz par rakstnieci." Viņa saka: "Jā. Es nebiju aizdomājusies." 

Es viņai saku: "Nu, kā tev liekas, kad jau mēs tiktāl esam, abas mātes – lai Dievs žēlīgs, bet kurš stāsts tomēr ir sūrāks, kura māte ir sūrāka? Viņa sēž, domā un saka, ka laikam tomēr šī. 

Elīna Vaska-Botere: Astra tātad.  

Maija Doveika: Jā. (Smejas) Man trūkst iedziļināšanās "Billes" stāstā, lai es varētu pilnvērtīgi atbildēt uz šo jautājumu. Es nezinu.

Elīna Vaska-Botere: Es jau arī tikai garām skrienot par to iedomājos. Jāpalūko dziļāk. 

Maija Doveika: Man likās, ka varbūt Elīnas Vānes atveidotais tēls bija mazliet komiskāks. Tu varēji caur smiekliem mazliet nolaist tvaiku, skatoties uz visu to grūtdienību. 

Filma "Mātes piens"
Filma "Mātes piens"

Elīna Vaska-Botere: Pirms pāris gadiem iznāca kinozinātnieces Ingas Pērkones monogrāfija "Ekrāna skatuve. Par aktiermākslu Latvijas kino". Autore ir apkopojusi datus par fiktīvo tēlu dominanti Latvijas filmu naratīvā pēc dzimuma.

Rau, 2018. un 2019. gadā kopā iznāca 17 pilnmetrāžas spēlfilmas: 10 ekrāndarbos dominē vīrietis vai vīriešu grupa, četros dominē atšķirīga dzimuma varoņu pāris vai grupa un trijos  dominē sieviete vai sieviešu grupa.

Pāris gadi ir pagājuši, jaunas filmas iznākušas, bet, es pieļauju, ka šis samērs vairāk vai mazāk ir palicis tas pats (un tāds tas ir bijis jau no mūsu kinematogrāfa sākotnes). Tāpēc es tevi apsveicu ar šo nudien reto iespēju atveidot lomu filmā, kuras centrā ir sieviete. Saki, vai tu kā aktrise vai kā skatītāja izjūti stāstu, kas priekšplānā liek sievietes pieredzi, iztrūkumu? 

Maija Doveika: Klau, cik jocīgi, es vispār par to tā neesmu domājusi. Tātad tas nav izteikti trāpījis manā uzmanības lokā. Viena lieta gan. Tagad, skatoties "Mātes pienu", jau no pirmajiem titriem tikai sieviešu vārdi. Tikai! Protams, arī daži kungi. Es jau gaidīju, kad pirmais kungs parādīsies tai strēķītī ar sieviešu vārdiem un uzvārdiem. Tas ir tāds mūsu sauciens. Jā. Nezinu, es neesmu to tā izjutusi. Tā noteikti ir patiesība, un tas tā vienmēr ir bijis, un vienmēr ir šis slavenais teiciens: teātrī bikšu trūkst. Vīrietis tomēr ir ass un galva. Es tā domāju. Es tiešām novēlu, lai tas tā izteikti būtu patiesībā.

Man jau šķiet, ka feminisms veidojas aiz bezspēcības un arī aiz bailēm būt nospiestai, nomāktai, pazudušai, pastumtai malā. Bet, ja forši un sakarīgi vīrieši kaut ko dara, tad sievietēm nemaz tā nav jājūtas. Nu tā. 

Elīna Vaska-Botere: Stāstu, ko uz ekrāna atklāt caur sievietes perspektīvu, ir daudz. Tikai tas laikam iet roku rokā ar to, cik mums ir sieviešu režisoru. Izskatās, ka vīrieši baigi neaizraujas ar sievietes tēla virzīšanu centrā. Tikai retais to dara. 

Maija Doveika: Tas savā ziņā ir normāli. Tā ir cita pasaule. Režisoram tomēr ir jābūt ar pilnīgu skaidrību par galvenā varoņa ceļu, filozofiju, iekšējās pasaules struktūru. Ja viņam pretī stāv sieviete un viņš ir vīrietis, un tā lielākā vai mazākā mērā tomēr ir aizklāta pasaule, kaut kāda mistika, kaut kas dīvains, man liekas, ka vīrietis jau pats nejūtas diez ko ņiprs. Ja tas ir otrais plāns, tad... Visu cieņu vīriešiem, kuri tam tomēr ķeras klāt un nebaidās. Es droši vien baidītos. Kā man vienreiz kolēģis teica: "Un tagad flauta mācīs mežragam viņa partiju." Tas ir par to, ka sieviete tagad stāstīs, kā vīrietim jāspēlē viņa loma. (Smejas)

Elīna Vaska-Botere: Man prieks par to, ko Ināra ir izdarījusi, ka viņa ir izstāstījusi šo stāstu. Es nesaku, ka sieviešu un vīriešu ekrāntēlu samērs, kuru ikdienas solī, ejot uz kinoteātri, varbūt nepamana, Kino centram ir jākoriģē ar kvotām.

Tomēr katrs stāsts, kura centrā ir sieviete, ne tikai dažādo sievietes tēlu Latvijas kino kopumā, bet, man liekas, ir arī kā rosinājums topošajām režisorēm.

Ja runājam par to, ko vīrietis pazīst, varbūt tāpēc viņu filmās sievietes nereti ir tieši mātes, sievas – tās kuras parūpējas, atbalsta, ir līdzās – un mazāk tikpat aktīvi, savrupi vai pat konkurējoši tēli. 

Maija Doveika: Man liekas, ka varbūt vīriešiem māte kā tāda ir daudz maigāks un romantiskāks tēls nekā mums sievietēm pašām. Jo mēs reizēm zinām to virtuvi, kā tas viss top, kāds ir tas mātišķuma ceļš vai sievišķības ceļš. Mēs zinām arī tās ļoti neglītās, drūmās un arī skarbās puses tam visam, vienkārši pašas ejot tam cauri. 

Būt mammai vienmēr nenozīmē ķīseļa upes un mannas kalnus jeb leiputriju, kā "Billē" teikts.

Man liekas, ka vīriešiem mātes veidols ir daudz romantiskāks.

Elīna Vaska-Botere: Varbūt viņi negrib redzēt sievieti ārpus tā...

Maija Doveika: Varbūt viņi tāpēc neķeras klāt tādam stāstam, neķidā to tādā veidā. Varbūt. Katrā ziņā mēs noteikti tagad esam laimīgās, ka esam tikušas pie šāda stāsta. Un mēs noteikti esam laimīgās, ka filmas pamatā ir šāda grāmata. Man varētu nolikt priekšā, es nezinu, cik labu scenāriju (cik vien Latvijā mums ir labi scenāriji), un es tik un tā teiktu, ka labs scenārijs pēc tik laba materiāla tomēr ir tāda pievienotā vērtība. Šī grāmata ar šīm starprindiņām, sajūtām, asociācijām, aprakstiem tā baro! Mēs esam laimīgās!

Elīna Vaska-Botere: Kā tev liekas, ko līdzīgu Ināra mūsos saskatīja? 

Maija Doveika: Man grūti pateikt, bet tomēr kaut kas ir. Dažos rakursos kaut kas degunā, dažos – lūpās, dažos... Es nevaru pateikt, un tomēr – malači kastings! 

Elīna Vaska-Botere: Es Inārai par līdzīgo neprasīju. Man bija mazliet bail prasīt, jo likās – ja zināšu, kas tieši, sākšu uz to baigi spiest. Vienkārši paļāvos uz viņas sajūtu. Apzināti līdzināties tev man sanāca tik, cik sanāca. 

Maija Doveika: Tas bija interesanti. Es tieši skatoties uz Ingu Tropu un Indru Briķi, tā kā tur sapludināts laiks, kā matu krāsu un formu velk no vienas aktrises uz otru aktrisi, nodomāju – tomēr labi un viltīgi. Tad skatos, ka tur tāds plakstiņš un domāju – jā, tas man ar Indru Briķi kā mātei ar meitu. Es redzu tādas lietas arī tevī un manī. Man pēkšņi, skatoties filmu, tik ļoti būtu gribējies, ka tajā vietā, kur tu apsēdies pie grāmatas un aiztaisi ausis, es – Astra pēc vairākiem gadiem – sēdētu tāpat ar aiztaisītām ausīm. Jo tā kaut kādā ziņā ir Astra. Es nesaku, ka tā ir autobiogrāfiskā Astra. Tā ir Astra, par kuru, es uzskatu, Nora man atļāva stāstīt šādu stāstu – daļēji respektējot patiesību, daļēji respektējot mākslu. 

Elīna Vaska-Botere: Gatavojoties filmēšanai, es redzēju to ainu, kur tu esi pie rakstāmgalda, arī lasi un plēs ampuliņas. Man likās, ka tev tik ļoti interesanti dejo rokas. Tagad es skatos filmu un domāju, ka man varbūt vairāk vajadzēja... 

Maija Doveika: Cik interesanti! Tur mēs vēl varējām pazagties viena no otras kaut ko. 

Filma "Mātes piens"
Filma "Mātes piens"

Elīna Vaska-Botere: Mēs par to jau daļēji esam ierunājušās, bet, ko, tavuprāt, no filmas "Mātes piens" mēs varam attiecināt uz mūslaikiem? Kas no tās sasaucas ar šodienu? 

Maija Doveika: Man šķiet, ka šis dziļais, cilvēciskais stāsts iet pa riņķi. Tas iet un nāk atpakaļ. Katrs cilvēks kaut kādā zonā tomēr izdzīvo bezgalīgo, pārlieku nozīmīgo saikni ar vecākiem un kā tā iespaido visu mūsu dzīvi – ne tikai tajā, ka mēs esam saņēmuši negatīvu mesidžu no saviem vecākiem un tas mūs ir padarījis nespējīgus, sev neticīgus vai arī tādus, kuriem nospļauties uz visu pasauli. Tas bieži vien nav ļaunākais mesidžs, kas pēc tam dzīvē baigi traucē.

Reizēm cilvēki, kuri saņem tikai pozitīvo, nav spējīgi tikt galā ar negatīvo, ko viņi pēc tam dzīvē dabū. Viņi nespēj tam noticēt, viņiem nav nekādu aizsargmehānismu, viņi nezina, ko ar to darīt. 

Elīna Vaska-Botere: Vai maz ir kāds veselīgs vidusceļš, un vai tu to vari atrast darot? Vai arī tu no vienas puses rauj otrā, un tā to savā ziņā izbalansē?

Maija Doveika: Zini – kas meklē, tas atrod, kas rok, tas uzrok. Ja cilvēks no sirds vēlas būt vesels, viņš meklēs, meklēs, meklēs un uzies zelta dzīslu. Tā būs viņa dzīves zelta dzīsla. Es ticu, ka pilnīgi katram cilvēkam tāda ir, un tā nav neatrodama. Tas prasa drosmi, droši vien neatlaidību, pacietību un izturību. 

Es ticu, ka mēs – paaudze – varam kļūt veselāki un tas būs daudz labāks mantojums, ko mēs atstāsim savam bērnam. 

Tas mātes piens, ko mēs atstāsim saviem bērniem un mazbērniem, būs jau daudz veselīgāks, nesaindēts. Tad nebūs jābaidās par to, ko mēs dodam savam bērnam. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti