Edmunda Jansona filmas dalība Klermonferānas īsfilmu festivāla konkursa programmā jau vien ir augsts novērtējums, jo eksperti filmu atlasīja no ļoti liela pieteikumu skaita. Kopumā bija vairāk nekā 6000 pieteikumu, no kuriem atlasīja 80 dažādu žanru īsfilmu, un to vidū tikai 16 animācijas filmas, kuru skaitā arī Edmunda Jansona veikums.
Režisors pēc divu gadu pārtraukuma atkal piedzīvojis īstenu festivāla atmosfēru, jo Francijā gandrīz visi festivāla notikumi norit klātienē, jau līdzīgi pirmspandēmijas laikam. "Vienīgais ierobežojums, kas bija, nebija tādu aktīvu nakts ballīšu, kas parasti arī ir festivāla sastāvdaļa. Bet attiecībā uz seansiem un skatītājiem – viss bija kā parasti, un tā bija tiešām tāda ļoti svarīga pieredze – atgriezties pie tā, jo saskarsmes ar skatītāju ļoti pietrūkst," atklāj Jansons.
Režisors cer, ka februāra nogalē beidzot izdosies sastapties arī ar Latvijas skatītājiem, kad filmu iecerēts rādīt nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" laikā. Tā izvirzīta balvām četrās kategorijās.
Kā jau vēsta nosaukums, filmas centrā ir goda sardze – karavīri, kas stāv sardzē pie savas valsts vēsturiskā simbola. Filmā nav uzsvērta kāda konkrēta vieta, bet goda sardze ir kā vispārināts tēls, ko režisors uzskata par ietilpīgu zīmi, lai runātu par aktuāliem jautājumiem vairākos virzienos.
Viens no jautājumiem viņā sarosījies pirms aptuveni septiņiem gadiem saistībā ar Krimas aneksiju un ģeopolitiskās situācijas sašūpošanos, un tas arī bijis pirmais impulss filmas tapšanai. Edmunds Jansons atminas:
"Es tajā brīdī sapratu, cik patiesībā mēs esam tam tuvu un cik pasaule ir nemierīga, un ka reāls apdraudējums ir ļoti klātesošs.
Un tajā brīdī tu sāc uzdot sev jautājumus – kur es esmu, kā es rīkotos situācijā, ja notiktu kaut kādas radikālas pārmaiņas, piemēram, karš vai kaut kāds iebrukums? Cik tālu es esmu gatavs iet? Vai es esmu gatavs ziedot dzīvību? Līdz ar šiem jautājumiem parādījās tāds kā iekšējs konflikts šim "goda sardzes" tēlam, un tas radīja impulsu, kāpēc šo filmu taisīt."
Filmā goda sardzes rituālu izjauc dabas katastrofa. Viens no karavīriem, kas sargā pieminekli, aizbēg, kamēr otrs paliek savā postenī, ignorējot apdraudējumu.
Lai arī filmas vēstījums izklausās nopietns, filma ir uzņemta vieglā, asprātīgā stilā, tai ir tīrs attēls ar nedaudzām krāsām, arī tēli ir vienkārši un stilizēti. Goda sardzē stāvošie karavīri redzami kādas pilsētas centrā pie milzīga monumenta, kura atveidošanā Edmunds Jansons talkā ņēmis Sergeja Eizenšteina zīmējumus.
"Es savulaik biju taisījis animācijas ar Eizenšteina zīmējumiem, un tad es atcerējos šos zīmējumus, kas ir ļoti jaudīgi.
Iespējams, daudzi nemaz nezina, ka Eizenšteins ne tikai veidoja filmas, bet bija arī ļoti labs zīmētājs.
Un šajos Eizenšteina zīmējumos bija viss, kas man bija vajadzīgs, – heroisms, patētika, kaut kāds nedaudz erotisms. Tie ir ļoti intensīvi un uzlādēti. Un vienkārši es eksperimentālā kārtā pamēģināju, kā būtu, ja mums būtu tāds monuments ar Eizenšteina zīmējumiem, un izrādījās, ka tie darbojas ļoti labi. Pie tā es arī paliku. Man arī vienmēr liekas būtiski starptautiskā vidē atgādināt, ka Eizenšteins ir no Rīgas, ko daudzi nemaz nezina, un tas arī veido daļu no vēstījuma," skaidro režisors.
Tīri profesionāli Jansonam šī filma bijis izaicinājums pašam sev, jo viņš uzstādījis mērķi – goda sardzes stāstu izstāstīt bez jebkāda teksta un komentāriem, tikai ar nosacītiem vizuāliem elementiem, kustību un skaņu.
Skaņa veido nedalāmu veselumu ar filmas stāstu, un svarīga loma tajā ir bungu ritmiem. Ierosmi, kādi tie būs, skaņu režisoram Ģirtam Bišam piespēlējis kāds nejaušs gadījums, kad viņš gājis cauri Esplanādei. Bišs stāsta: "Filma savā ziņā ir bišķiņ paramilitāra, tur eksistē tāds karavīru sardzes nomaiņas elements, un mēs domājām, kā to varētu atrisināt, kur tās bungas varētu ierakstīt, jo tieši bungas parasti ar to asociējas. Un tad es vienu dienu gāju caur Esplanādi un dzirdēju, ka tur baigi forši skan kaut kādas bungas, un tad es uzzināju, ka tā ir grupa "Samba de Riga", kas spēlē sambas ritmus. Un tad mēs viņus arī ierakstījām. Turklāt nevis studijā, bet viņu mēģinājumu vietā Andrejsalā. Man likās interesanti, ka skaņa viņiem ir tāda latīņamerikāņu tradicionālā karnevāla skaņa, kas varētu nedaudz dīvaini, bet interesanti sakrist ar to sardzes nomaiņu, kas filmā tiek apspēlēta un interpretēta dažādos veidos."
Ģirta Biša veikums novērtēts ar nomināciju Lielajam Kristapam – kategorijā "Labākais skaņu režisors", līdzās tam filma pretendē vēl uz trim balvām – par labāko animācijas filmu, labāko animācijas režiju un labāko filmas mākslinieku. Filmu Latvijā arī varēs noskatīties ''Lielā Kristapa'' laikā, kas sāksies 24.februārī.
